ZENONS KOSIDOVSKIS EVAŅĢĒLISTU STĀSTI
NO AUTORA
Pabeidzis darbu pie «Bībeles stāstiem», es ne brīdi nešaubījos, kāds ceļš man ejams tālāk. «Bībeles stāstu» noslēgumā īsi tika pastāstīts par jūdu esēnu sektu, klosteri un dokumentiem, kuri atrasti Kumranā. Esēnu ticējumi daudzējādā ziņā ir pārsteidzoši līdzīgi pirmo kristiešu ticējumiem.
Kas īsti ir Jēzus no Nacaretes — jaunās reliģijas centrālā figūra? Vai ir pierādījumi, kas apliecinātu, ka viņš patiesi ir vēsturiska persona? Un kā varēja notikt, ka vienkāršais apkārtklaiņojošais sludinātājs, kuru viņa mācekļi nosauca par mesiju — līdzīgi daudziem citiem mesijām, kas laiku pa laikam parādījās Romas impērijas mazajā, tālajā provincē, — nodibināja vienu no pasaules ietekmīgākajām reliģijām?
Savā grāmatā es cenšos atbildēt uz šiem jautājumiem jeb, pareizāk sakot, pastāstīt, ko mums šajā sakarā saka zinātne.
Pirmā nodaļa VIENS NO MILJONIEM VERGU
ko zinaja romieši par Jēzu no Nacaretes?
Kas bija Jēzus no Nacaretes? Kādi ir pierādījumi, ka viņš bijis vēsturiska persona? Līdz 18. gadsimta beigām un pat vēl 19. gadsimta pirmajos gadu desmitos šādu jautājumu izvirzei nereti bija nepatīkamas sekas. Pārlieku urdīga zinātkāre, kas sniedzās pāri Jaunās derības un baznīcas tradīcijas nospraustajām robežām, tā laika kristiešiem, jo sevišķi teologiem, šķita nepieļaujama un gandrīz vai ķecerīga. Tā rīkojoties, viņi aizmirsa vienu no savas ticības pamatpostulātiem, un proti, ka Jēzus ir ne tikai dieva dēls, bet arī cilvēks ar miesu un asinīm, kuram, tāpat kā visiem pārējiem ļaudīm, bijušas savas cilvēciskas vājības un savs laicīgās dzīves tecējums.
Sīs nostājas sekas izbaudīja pētnieki, kuri bija jaunās zinātnes nozares — biblistikas — aizsācēji. Vācietis Samuēls Reimaruss savu pētījumu rezultātus neiedrošinājās publicēt, un tie tika izdoti tikai desmit gadu pēc viņa nāves. Bet izcilais vācu teologs Dāvids Fridrihs Strauss un franču orientālists Ernests Renāns, kuri ar saviem darbiem iemantoja pasaules slavu un būtiski ietekmēja mūsdienu mentalitātes veidošanos, par savu drosmi samaksāja ar to, ka zaudēja universitāšu katedras.
Šodien līdzīgi, pret zinātniskās pētniecības brīvību vērsti pasākumi visumā jau pieder pagātnei, vismaz tie nav sastopami tik klajā un nemaskotā veidā. Sākušies intensīvi, nekādu šķēršļu nekavēti meklējumi. Zinātnes
darbinieku — vēsturnieku, reliģiju pētnieku, filologu, arheologu un daudzu citu nozaru speciālistu kopējo intelektuālo pūļu auglis ir plaša literatūra, kura ar saviem pirmreizējiem atklājumiem šos jautājumus aplūko pilnīgi jaunā gaismā.
Lai pierādītu, ka Jēzus ir vēsturiska persona, kristiešu tradīcija izmanto līdz musu dienam saglabājušos nekristiešu tekstus, kuru objektivitāti, kā likās, nebija nekāda pamata apšaubīt. Runa šeit ir par norādēm triju romiešu autoru — Tacita, Plīnija Jaunākā un Svetonija rakstos.
No pirmajiem Kristus piekritējiem minētos autorus" atdalīja burtiski viss — izglītība, sabiedriskā cilme, mantas stāvoklis, kultūra un reliģiskie priekšstati. Kristieši, kurus tolaik parasti neatšķīra no jūdiem, piederēja pie pilsētu proletariāta un mitinājās pārblīvētos visnabadzīgākajos Romas kvartālos. Bet minētie trīs rakstnieki bija patricieši, konsuli un senatori, ar vārdu sakot, piederēja pie impērijas galma visaugstākajām aprindām. Šos cienīgos, tdgās tērptos vīrus nevarēja turēt aizdomās, ka viņi būtu labvēlīgi noskaņoti pret mazajiem ļaudīm, kuru paražas un reliģija viņiem likās ne tikai nesaprotama un dīvaina, bet pat pretīga. Un, ja šādi vīri — tā tika spriests — savos darbos tomēr bija spiesti pieminēt viņiem tik svešās reliģijas dibinātāju, tad acīmredzot, grūti atrast vēl ticamāku liecību faktam, ka Jēzus Kristus patiesi dzīvojis.
Šāds secinājums tomēr būtu pareizs tikai tādā gadī-< jumā, ja neapgāžami izdotos pierādīt, ka šīs norādes ir autentiskas, t. i., tās patiesi pieder šo autoru spalvai. Tāpēc zinātniekiem, dodoties savā sūrajā Jēzus dzīves izpētes ceļā, vispirms vajadzēja pārbaudīt šīs kristietības tradīcijas un pakļaut minēto triju romiešu autoru norādes precīzai zinātniskai ekspertīzei.
Pētnieku spriedums parādījās atklātībā tikai pēc ilgiem rūpīgas pētniecības gadiem, un ne visās detaļās tas guva vienprātīgu atbalstu. Ir jautājumi, kuri šādu vai citādu iemeslu pēc nav līdz galam noskaidroti un vēl aizvien izraisa asus strīdus. Skaidrības dēļ atzīmējuši šo faktu, pamēģināsim īsi pārstāstīt, kādus rezultātus devuši šie pētījumi, kuri palaikam atgādina sīvu divkauju, ko izcīna mūsdienu kritiski saasinātais saprāts ar senlaiku mīklainajiem aizspriedumiem.
Sāksim ar romiešu lielo vēsturnieku un prozaiķi, patricieti un konsulu Tacitu (ap 56.—120. m. ē. g.)-. Aptuveni 116. gadā parādījās viņa galvenais darbs «Annāles». Tā 15. nodaļā aprakstīts pazīstamais ugunsgrēks, kurš izcēlās 64. gadā un nopostīja gandrīz vai visu Romas pilsētu. Kā vispār zināms, laikabiedri apvainoja Neronu, ka viņš pats licis aizdedzināt pilsētu, lai atbrīvotos vieta, kur varētu uzcelt jaunu Romu atbilstoši paša iztēlei. Lai novērstu no sevis aizdomas, tronī sēdošais bezprātis nosprieda vainu uzvelt kristiešiem. Tacita darba 44. nodaļā lasām:
«[Baumu] novēršanai Nerons sagudroja vainīgos un ar bargu sodību vērsās pret tiem, kuri viņu apkaunojošās uzvedības dēļ tika ienīsti un kurus vienkāršā tauta dēvēja par kristiešiem. Šis nosaukums cēlies no Kristus vārda. Tibērija valdīšanas laikā prokurators Poncijs Pilāts notiesāja Kristu uz nāvi, bet postīgp., uz brīdi nomāktā māņticība no jauna uzliesmoja ne tikai Jūdejā, kur šis ļaunums bija izperinājies, bet arīdzan pašā galvaspilsētā, kur viss nekrietnais un apkaunojošais saplūst no visām pusēm un allaž atrod lielu skaitu piekritēju. Tālab vispirms sagrāba tos, kuri sevi atklāti uzskatīja par šīs ticības piekritējiem, bet vēlāk, vadoties no viņu liecībām, arīdzan milzumu citu, un viņus atzina par vainīgiem ne tik daudz dedzināšanas noziedzībā, cik naidā pret cilvēku dzimumu. Bet viņu nāve tika nozaimota tādējādi, ka viņus, ieģērbtus plēsīgu zvēru ādās, meta sa- plosīšanai suņiem vai piesita krustā [kā arīdzan atdeva par upuri sārta liesmām] un, kad apsīka dienas gaisma, tad vakaros tos aizdedzināja lāpu vietā. Šīm izrādēm Nerons atvēlēja savu parku un tāpat sarīkoja spēles cirkā, kur viņš pats, pārģērbies par pajūga vadītāju, iejaucās drūzmā vai stāvēja uz ratiem. Tālab, kauču šie ļaudis arīdzan bija vainīgi un pelnīja vissmagākos sodus, prot viņiem radās žēlums, jo viņus nogalēja nevis valsts interesēs, bet gan lai apmierinātu viena cilvēka asinskārās dziņas.»
Ko lai saka par šo fragmentu? Par tā autentiskumu it kā liecinātu autora klaji naidīgā attieksme pret Nerona upuriem un viņu reliģiskiem ticējumiem, kas nicīgi nodēvēti par «postīgu māņticību». Tā kā grūti pieņemt, ka tā būtu kristietības laikmeta interpolācija, uzskatīsim par aksiomu, ka šī teksta autors ir pats Tacits.
Taču tūlīt rodas jautājums, kādā mērā un vai vispār var paļauties uz Tacitu, kad viņš raksta, ka Romā dzīvojis daudz kristiešu, kuri savu nosaukumu atvedinā- juši no Kristus vārda. Pirmajā acu uzmetienā šāds jautājums var likties pārsteidzošs, taču tas- nav bez sava pamatojuma. No citiem avotiem zināms, ka m. ē. 1. gadsimtā Kristus piekritēji sevi vēl nesauca par «kristiešiem», bet ugunsgrēks Romā notika m. ē. 64. gadā.