Cik lielā mērā mēs varam uzskatīt par ticamām tās ziņas par Jēzu, kuras bija saglābājusi mutvārdu tradīcija, kas tolaik bija jau gandrīz četrdesmit gadu veca? Iestādamās par dažām kristietības dogmām, baznīca nereti atsaucas uz tradīciju, it kā tā pati par sevi būtu neapgāžams patiesīguma garants. Bet mums gribētos aizrādīt, ka tā veidojusies pamazītēm, pateicoties vienkāršiem, neizglītotiem ļaudīm, kuri sliecās uz izdomām, mitaloģizēšanu un pārspīlējumiem, labprāt ļāvās sapņiem un iztēlei, lai tādā kārtā, piešķirot visam dziļāku jēgu, sacildinātu savu necilo dzīvi. Tolaik, piemēram, uzskatīja par gluži dabisku parādību, ka slaveni valdnieki, valsts darbinieki un domātāji brīnumainā kārtā spēj izdziedināt slimos un pamodināt mirušos, pat vēl vairāk — ka tie vai nu savas dzīves laikā, vai pēc nāves var kļūt par dieviem.
Dievišķības jēdziens toreiz bija pavisam citāds, ik- dienišķīgāks, robežas starp transcendenta pasauli un šīs zemes īstenību nebija krasi novilktas un izredzētie viegli spēja tās pārvarēt. Tāda veida ticējumi nostiprinājās cilvēku domāšanā, un nevienam ne prātā nenāca šaubīties par to patiesīgumu.
Jēzus dzīves gaitu un mācības pamatjautājumos lielākā autoritāte tajā laikā bija, šķiet, nacariešu Jeruzalemes draudze. To vadīja Jēzus brālis Jēkabs Taisnīgais, kuram padots bija pat apustulis Pēteris. Tomēr Jēkabu 62. gadā pēc virspriestera Annas rīkojuma nomētāja ar akmeņiem, bet trīs vai četrus gadus vēlāk bojā gāja arī apustuļi Pāvils un Pēteris. Kad sākās jūdu sacelšanās, Jeruzalemes draudzes locekļi atteicās tajā piedalīties un, cīņām tuvojoties Jeruzalemes mūriem, aizbēga pāri Jordānai, kur apmetās Pellas pilsētā. Vēlāk daļa no šiem judeokristiešiem atgriezās Jeruzalemē, bet daļa vispār bija palikusi uz vietas. Kopā ar Jēzus tuvākajiem radiniekiem viņi turpināja darboties kā nacariešu sekta. Pēc tam kad Jēkabu nonāvēja, viņi par savu vadītāju ievēlēja Jēzus brālēnu Sīmani, kura tēvs Kleofass bija paša skolotāja tēva Jāzepa brālis. Sīmanis nodzīvoja ļoti ilgu mūžu, līdz Trajāna valdīšanas (96.—117.) laikā tika sists krustā. Pēc viņa draudzes vadību uzņēmās Jēzus brāļa Jūdas mazdēli Jēkabs un Sokers.
Kā redzam, nacariešu vidū bija izveidojusies sistēma, kas ļoti atgādina islama kalifātu: reliģiskā vadība atra- das to cilvēku rokās, kuri šādā vai tādā veidā bija Jēzum rada. Viņus pazina ar «mantinieku» nosaukumu, viņiem bija īpašs evaņģēlijs aramiešu valodā, un aiz di- nastiskiem apsvērumiem viņi izplatīja versiju, ka Jēzus cēlies no «Dāvida nama». Jeruzalemes nacariešu atzars pastāvēja līdz 132. gadam, kad notika ebreju sacelšanās Bar-Kohbas vadībā un pilsētu galīgi nolīdzināja ar zemi.
Jeruzalemes nopostīšana un bēgšana uz Pellu bija it kā šķirtne, kas sadalīja kristietības vēsturi divās daļās: jūdaistiskajā periodā un pāvilisma periodā, kuru varētu nosaukt par jūdaistiski helēnisko periodu. Par jaunās kustības centriem kļuva Tuvo Austrumu pilsētas Antio- hija, Efesa un Tarsa, kā arī Korinta, Aleksandrija un, protams, arī Roma. Tās bija pilsētas, kur pa visu pasauli izkaisītie diasporas ebreji ap saviem lūgšanu namiem izveidoja prāvākus centrus. Tagad pirmajās jūdeokris- tiešu draudzēs plašā vilnī ieplūda aizvien vairāk grieķu, sīriešu un citu tautību ļaužu, bet reizē ar to kristietība nonāca helēnisma ietekmē, jo, spēcīgi iedarbojoties reliģiskajām mistērijām, kas balstījās uz mītiem par mirušajiem un augšāmcēlušamies dieviem, 1. gadsimta 80. gados kristieši vairs nebija ebreju sekta.
Atraudamās no jūdaisma celma, kristietības tradīcija sāka pati savu, patstāvīgu dzīvi. Tagad tā radās un auga, balstoties simtiem tūkstošu jaunu piekritēju iztēlē, kas dziļi sakņojās helēnismā, tātad pasaulē, kas Palestī- nai bija tāla un sveša. Un, tieši saplūstot šīm divām tradīcijām — jūdaismam un helēnismam —, radās Jaunās derības raksti un apokrifi.
Ja mēs noticētu apgalvojumam, ka kristiešu tradīciju tieši vai netieši veidojuši apustuļi, Jēzus mācekļi un viņa darbības aculiecinieki, tad nebūtu iespējams izskaidrot, kā radušās nesaskaņas tekstos un tāpat visa milzīgi plašā apokrifu literatūra, kura taču arī izaugusi no mutvārdu tradīcijas un kuru baznīca formāli atmeta tikai 5. gadsimtā.
Sajā haotiskajā nostāstu, līdzību un fantastisku teiksmu bagātībā grūti saskatāma kāda noteikta koordinējoša ietekme. Drīzāk gan otrādi: tā laika kristiešu sacerējumi kopumā liecina par ārkārtīgu sajukumu un patvaļību ar Jēzu saistīto notikumu izklāstā.
Šim jautājamam savā monumentālajā dārbā «Jēzus dzīve» pievērsies pazīstamais Bībeles pētnieks Dāvids Fridrihs Strauss, un, lai gan kopš tā iznākšanas (1835) pagājuši gandrīz simt piecdesmit gadi, viņa atziņas nav zaudējušas savu nozīmi. Ar neslēptu izbrīnu pazīstamais zinātnieks uzdod sev jautājumu, kā gan autori, kuri paši sevi ciena, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem varējuši slēpties aiz citu vārda, šādā mistifikācijā neredzēdami nekā nosodāma, kas varētu kaitēt viņu labajai slavai. Un padomājis atbild, ka šādas paradoksālas nostājas izskaidrojums meklējams tā laika cilvēku atšķirīgajā domāšanas veidā un pavisam citādā mentalitātē.
Slēpdamies zem sveša vārda, šie rakstnieki bijuši pārliecināti, ka viņi aizstāvāmās patiesības labad atsacījušies no personiskās slavas un, piedēvēdami šo patiesību citiem autoriem, kuru vārdam lielāks svars, rīkojušies pilnīgi nesavtīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Turklāt, slēpdamies. aiz citu vārdiem, viņi to darījuši dziļā pārliecībā, ka pareizi izsaka šo viņu izvēlēto un augsti cienīto vīru domas. Tāpēc, stingri, ņemot, nekādu apzinātu viltojumu šeit nav.
Savukārt arī lasītāji, reizēm pat ļoti izglītoti ļaudis, kāds, piemēram, bijis Eisebijs, pret visu lasīto izturējušies ar apbrīnojamu lētticību un jebkādu kritiskas attieksmes trūkumu, tā ka šo labos nolūkos izdarīto viltojumu atmaskošana gadījusies ļoti reti. «Par patiesību uzskatīja to, kas bija pamācošs,» Strauss raksta savā slavenajā monogrāfijā, «par godājamu — to, kas, viņuprāt, veicināja apgaismību, par apustulisku — to, kas likās apustuļu cienīgs. Pastāvēja uzskats, ka izciliem vīriem un pat pašam Kristum necelsies ļaunums no tā, ja viņiem mutē ieliks vai viņu spalvai piedēvēs kaut ko tādu, ko viņi būtu varējuši sacīt.» Strauss beidz šīs piezīmes ar secinājumu, kurā ieskanas nožēla: «Tieši šo iemeslu pēc ir liels skaits tādu darbu, to vidū arī daudzi visai nozīmīgi, kurus piedēvē slaveniem vīriem, bet patiesībā tos rakstījuši mums nezināmi autori.»
Visa apokrifu literatūra, šis tautas naivo ticējumu un rosīgās iztēlei) veikums, ir pārliecinošs piemērs mūsu aprakstītajai procedūrai, kad autors paslēpjas aiz cienījama vārda. Jēkabam, Matejam, Pēterim vai Pāvilam piedēvētie evaņģēliji, vēstules vai apokalipses patiesībā ir mums nezināmu kompilatoru darbi, kuros ar pārsteidzoši nekritisku pieeju sakopoti visi tolaik izplatītie nostāsti par mīļoto skolotāju.
Bet kā ir ar kanoniskajiem evaņģēlijiem un citiem Jaunās derības rakstiem? Kā mēs vēlāk redzēsim, jautājums par Jaunās derības atsevišķu grāmatu autoriem ir ārkārtīgi interesants. Pagaidām sacīsim tikai to, ka zinātnieki no divdesmit septiņiem rakstiem deviņpadsmit uzskata par citu autoru sacerētiem, nekā tas uzrādīts Jaunajā derībā. Turpināsim tomēr sekot pa to pētnieku pēdām, kuri tieši šajā jautājumā ieguldījuši milzīgu darbu, ārkārtīgi lielu pacietību un nerimtīgu prāta piepūli, gū- dami pārsteidzošus rezultātus.