Agapija teksts atšķiras no Jozefa Flāvija grieķu rokrakstu tekstiem vispirms ar to, ka par Jēzus augšāmcelšanos šeit nav runāts kā par notikušu faktu, bet tikai kā par viņa mācekļu stāstījumu; nav tajā runas arī par jūdu «lielāko vīru» sūdzībām, uz kuru pamata Pilāts it kā būtu Jēzu notiesājis. Iespējams, ka Agapija teksts ir Jozefa Flāvija īsto vārdu tulkojums, jo viņa rīcībā varēja būt teksts, pie kura vēl nebija pieskārusies kristiešu pārrakstītāja roka. Jāšaubās, vai bīskaps būtu šajā tekstā ieviesis kaut ko tādu, kas pamudinātu apšaubīt Jēzus dievišķības oreolu. [3] Agapija teksts liek pārskatīt vērtējumu, kādu Kosidovskis sniedz Flāvija liecībai, uzskatīdams to par tiešu viltojumu, bet mūsu zināšanām par vēsturisko Jēzu tas dod ļoti maz — vienīgi to, ka Jozefs Flāvijs ir ko dzirdējis par Jēzu un viņa mesiānismu. Taču tas bija zināms arī agrāk. Flāvijam Jēzus ir tikai viens no daudzajiem praviešiem, kuri minēti viņa grāmatā.
īsumā rezumējot Z. Kosidovska koncepciju par kristietības rašanos, tās būtību varētu izklāstīt šādi: mūsu ēras sākumā un tās pirmajos gadsimtos apstākļi Romas impērija un daļēji Palestīnā bija tādi, ka ebreju un pirmo kristiešu mesiānisma idejas iedzīvotāju deklasētajos slāņos atrada labvēlīgu augsni; tautas masas ticēja, ka tikai pardabiski spēki var vērst viņu dzīvi labāku. Tajā laikā kļuva populāri visdažādāko reliģisko mācību sludinātāji, ja vien viņi solīja glābiņu. «Tas bija laikmets,» rakstīja F. Engelss, «… kad pirmrindas lomu spēlēja brīnumi, ekstāzes, redzējumi, garu izdzīšana, nākotnes pareģošana, alķīmija, kabala un pārējās mistiskās burvju blēņas» (K. MapKc, 0. 3Hre^bc. Cou., t. 22, c. 475).
Starp apkārtklaiņojošiem sludinātājiem un praviešiem bija arī kāds Jēzus, «viens no miljoniem vergu»; vēlāk daudzu faktoru ietekmē, starp kuriem ne jau pēdējā vieta bija masu vajadzībai pēc jaunas reliģijas un pašu Jēzus mācekļu reliģiskai eksaltācijai, izveidojās no miroņiem augšāmcēlušās pestītāja tēls. Citiem vārdiem sakot, tika mitoloģizēti kāda reāla sludinātāja dzīves notikumi. Jaunās derības teksti, to skaitā arī evaņģēliji, radās tikai krietnu laiku pēc viņa nāves. Kristietības piekritēji aizpildīja robus Jēzus biogrāfijā ar savu iztēli, dibinādamies galvenokārt uz Vecās derības pravietojumiem (lai apstiprinātu Jēzus mesiānismu). Viņam piedēvēja izteicienus, kuriem vajadzēja attaisnot šādus vai tādus, dažādās kristiešu draudzēs izveidojušos rituālus. Z. Kosidovskis pārliecinoši parāda, ka Jaunās derības sacerējumi radušies, no vienas puses, dibinoties uz mutvārdu tradīciju, kas attīstījās saskaņā ar folkloras tradīcijām, bet, no otras puses, pateicoties evaņģēliju autoru apzināti tendenciozai jaunradei. Lai gan evaņģēlijus nav uzrakstījuši to nosaukumos uzrādītie cilvēki, tiem tomēr ir savi noteikti autori, un Kosidovskis mums atklāj ikviena šāda autora individuālā stila īpatnības.
Par evaņģēlisko mītu savdabīgu vēsturisko kodolu Z. Kosidovskis, sekodams daudzu pētnieku domām, uzskata faktiskās ziņas, kuras ne tikai kā nebija vajadzīgas kristoloģijai dievišķīgā Jēzus tēla radīšanai, bet zināmā mērā pat to traucēja, prasot speciālus pamatojumus un izskaidrojumus. Pie šādiem faktiem Kosidovskis pieskaita ziņas par Jēzus galilejisko cilmi, viņa sakarus ar Jāni Kristītāju, Galilejā sacīto svētrunu un sišanu krustā, kas Romas impērijā bija visapkaunojošākais nāves soda veids.
Palūkosimies, cik lielā mērā Z. Kosidovska koncepcija atbilst padomju vēstures zinātnes atziņām. Ja mums par Jēzu tik maz kas zināms, tad varbūt viņa vispār nav bijis? Savas grāmatas beigās Z. Kosidovskis piemin mitoloģisko teoriju, pēc kuras nekāda Jēzus no Naca- retes nav bijis, bet kristietības evolūcijas procesā sīkāk šo teoriju neiztirzā, uzskatīdams, ka nav nekādu loģisku iemeslu noliegt Jēzus vēsturiskumu.
Padomju zinātnē šajā jautājumā nav vienota viedokļa. Vesela virkne zinātnieku ilgu laiku izstrādāja mitoloģisko teoriju {R. Vipers, A. Ranovičs, S. Kovaļovs, J. Lencmanis, I. Kriveļovs). Šās teorijas piekritēju pa- matargumenti atvedināmi uz divām tēzēm: pirmkārt, par Jēzu neko nestāsta m. ē. 1. gadsimta nekristiešu autori, otrkārt, priekšstats par Kristu, kas sākotnēji ticis attēlots kā dievs, bet laika gaitā papildinājies ar cilvēciskām īpašībām. [4] Pēc mitoloģiskās teorijas piekritēju uzskatiem, kristietība radusies, attīstoties un apvienojoties dažādiem saules kultiem, šo kultu dieviem piešķirot cilvēka veidolu m. ē. 2. gadsimtā.
Tomēr jaunu materiālu uzkrāšanās (daļēji Kumranas rokrakstu un evaņģēliju papirusu fragmentu atrašana, kā arī mītu rašanās vispārējo likumsakarību analīze) pamudināja dažus padomju pētniekus izvirzīt jautājumu par Galilejas pravieša Jēzus vēsturisko eksistenci (I. Amu- sins, M. Kublanovs, kā arī šo rindu autore). Jauno atklājumu ietekmē nedaudz izmainījās arī dažu mitoloģiskās skolas piekritēju nostāja: piemēram, J. Lencmanis 1958. gadā grāmatā «Kristietības rašanās» rakstīja, ka zinātniskie pierādījumi nekādā ziņā nerunā par labu Jēzus vēsturiskajai eksistencei, turpretī pēc deviņiem gadiem grāmatā «Evaņģēlijus salīdzinot» viņš atstāja šo jautājumu neizšķirtu un brīdināja no mitoloģiskās teorijas absolutizācijas: «Kā zināms, kopš 20. gadu vidus mūsu zinātnē nedalīti valdīja mitoloģiskā skola, turklāt ar laiku evaņģēliju varoņa atzīšanu par mītu sāka uzskatīt gandrīz vai par līdzvērtīgu marksistiskai nostājai kristietības rašanās jautājumā. Tāda identificēšana bija nepareiza un kaitīga …»
Nedrīkstaam arī aizmirst, ka F. Engelss kritizēja Bruno Baueru, vienu no mitoloģiskās teorijas pamatlicējiem, par to, ka viņš tāpat «kā visi citi, kuri cīnās ar sīkstiem aizspriedumiem, daudzējādā ziņā aizgājis par tālu». Sakarā ar to F. Engelss atzīmē, ka Baueram «izzūd arī jebkurš vēsturisks pamats Jaunās derības nostāstiem par Jēzu un viņa mācekļiem».*
Atzīstot, ka Jēzus Kristus tēla prototips ir reāls, mūsu uzskats par Jaunās derības galveno nostāstu mitoloģisko raksturu nemainās. Z. Kosidovskis izseko Jēzus tēla mito- loģizācijas procesam, kurā zudušas patiesās biogrāfijas atsevišķas detaļas un izveidojies no miroņiem augšāmcēlušās pasaules pestītāja kults, lai gan tam maz kopīga ar pazemoto un krustā sisto pravieti no Nacaretes. Šāda parādība mūsu ēras pirmajos gadsimtos nebija nekāds retums.** Līdzīgi procesi bija raksturīgi lūzuma laikmetiem vēsturē, kad sabruka tradicionālās vērtību sistēmas un sakari starp cilvēkiem, kad agrākie dievi jau šķita spēku zaudējuši un vietumis parādījās dažādu praviešu un sludinātāju kulti, kuru mācības varēja pretstatīt oficiālajai reliģijai. Tieši tāds stāvoklis bija Romas impērijā kristietības izveidošanās laikā.
Kāpēc tieši Jēzus mācība spēja uzvarēt visas citas līdzīgas mācības? Tas bija atkarīgs no dažādu gan objektīvu, gan arī subjektīvu cēloņu kopuma. Pie pēdējiem jāpieskaita ne tik daudz paša Jēzus kā viņa mācekļu un sekotāju darbība, kuri kristietībā ieviesa tādus elementus, kas palīdzēja tai galu galā kļūt par Romas impērijas valdošo reliģiju.