Analizēdams Jaunās derības sacerējumus, Z. Kosidovskis parāda, kā nostiprinājušās kristietības dogmas, sākot ar galveno — par Jēzus augšāmcelšanos, jo tikai tā padarīja viņu par mesiju, kurš esot spējīgs palīdzēt viņam noticējušiem cilvēkiem. Pretrunas evaņģēlijos un atšķirības to tendencēs dod autoram iespēju izsekot, kā
* K. mapkc, o. sureabc. coh., t. 22, c. 474.
** Mūsu ēras 2. gadsimta satīriķis Lūkiāns, piemēram, stāsta par kādu apkārtceļojošu filozofu Peregrinu, kura mācībai viņa dzīves laikā neesot bijis sevišķu panākumu, un galu galā viņš izdarījis pašnāvību, iemezdamies degošā ugunskurā. Pirms tam Peregrīns paziņojis, ka viņš gribot cilvēkus iemācīt vīrišķīgi paciest nāvi. Peregrīna gals atstājis lielāku iespaidu nekā viņa darbība. Atradušies cilvēki, kuri apgalvoja, ka viņi redzējuši Peregrinu pēc nāves ar kroni galvā (arī augšāmcelšanās variants!). «Bet es jau zinu,» piebilst Lūkiāns, «ka drīz tiks uzstādīts daudz Peregrīna tēlu.» (O KOBiHHe neperpima. — B kh.: AyKuaH. Coi., t. II, M.; A., 1935, c. 483).
dažādās sociālās un etniskās vidēs izveidojās leģendu varianti, morālās pamācības un reliģiskās dogmas, kuras atspoguļoja katras šādas atsevišķas grupas pasaules uzskatu. Pie tam lasītājam jāpatur prātā, ka līdzās ar Jaunajā derībā iekļautajiem evaņģēlijiem pastāvēja vēl liels skaits tādu, kurus baznīca vēlāk noraidīja (dažus no tiem Z. Kosidovskis piemin), bet kuri savā laikā bijuši tādā pašā cieņā kā kanoniskie. [5] Daļa no šiem evaņģēlijiem uzrakstīti pirms kanoniskajiem, daļa — reizē ar kano- niskajiem vai pēc tiem. Pretrunas starp šiem visiem evaņģēlijiem ir vēl lielākas nekā starp Jaunās derības evaņģēlijiem.
Z. Kosidovska secinājums, ka evaņģēliji ir kompila- tīvi darbi, atbilst mūsdienu zinātnē valdošajiem uzskatiem. Svarīgi, ka viņš, izskaidrojot, kāpēc Jēzus mācekļi tiek' uzdoti par evaņģēliju autoriem, iedziļinās to patieso sacerētāju psiholoģijā. Psiholoģiskā un vēsturiskā ticamība, kas ir Kosidovska grāmatas vērtīga pazīme, izpaužas arī viņa stāstījumā par evaņģēliju autoriem. Tie nav vienkārši «viltotāji», kuri apzināti rakstījuši nepatiesību, bet gan cilvēki, kas bija dziļi pārliecināti, ka viņi, propagandējot paustās idejas un patiesības, atsakās no personiskās slavas un nesavtīgi veic cēlu varoņdarbu. Turklāt viņi nešaubījās, ka precīzi izklāsta to cilvēku domas, kurus viņi cienījuši un kuru vārdā rakstījuši.
Pie vispārējā evaņģēliju un to avotu novērtējuma, kādu sniedzis Z. Kosidovskis, būtu piebilstams, ka ne visi pētnieki uzskata Jāņa evaņģēliju par visvēlāko no Jaunās derības evaņģēlijiem. Izsacītas domas, ka šajā evaņģēlijā saskatāma līdzība ar Kumranā atrastajiem rokrakstiem (starp citu, Jānis kristiešus dēvē par «gaismas dēliem» — tāpat kā sevi bija nosaukuši kumra- nieši). Tomēr tas negroza evaņģēliju kopvērtējumu un tikai vēl skaidrāk parāda, cik atšķirīgi bijuši kristietības sacerējumi jau visagrākajā jaunās reliģijas attīstības pakāpē. Jēzus izteikumi — «logijas», kuru fragmenti atklāti papirusos, varbūt nemaz nav pamācību sakopojums, kas vēlāk likts evaņģēliju pamatā, bet gan neka- noniskā Toma evaņģēlija fragmenti, kura tulkojums koptu valodā atrasts Ēģiptē. [6] Tāpat daudzi zinātnieki uzskata par iespējamu, ka pirmevaņģēliji varētu būt tulkoti no aramiešu valodas grieķu valodā; katrā ziņā vismaz kādu no tradīcijām jūdeokristieši varēja uzrakstīt aramiešu valodā un šos pierakstus vēlāk izmantojuši ka- nonisko sacerējumu autori. [7] taču, lai kādi arī būtu šo sacerējumu rakstu avoti, nav apstrīdams, ka visu evaņģēliju nostāstu pamatā ir senā mutvārdu tradīcija.
Z. Kosidovska grāmatā būtisku vietu ieņem stāstījums par Tarsas Pāvila darbību, kuram jaunās ticības izveidošanā bijusi izšķīrēja loma. Sīki iztirzājis Pāvila vēstules un «Apustuļu darbus», Z. Kosidovskis secina, ka tieši Pāvils sācis kristietības pirmo piekritēju mācību pielāgot romiešu sabiedrības apstākļiem un pavēris jaunajai ticībai iespēju izplatīties ne jūdu iedzīvotāju vidū. Pāvils uzskatījis Jēzu par dievu, kurš augšāmcēlies un atgriezīsimies zemes virsū, lai tur nodibinātu dieva valstību. Šāda koncenpcija izskaidro, kāpēc Pāvila vēstulēs Jēzus kā konkrēta vēsturiska personība aizvirzīts pēc- plānā: Pāvilu neinteresēja Jēzus laicīgā dzīve. Z. Kosidovska tēlojumā Pāvils ir dzīvs cilvēks un dedzīgs sludinātājs, kurā apvienojas reliģisks fanātisms ar sava laikmeta cilvēku praktisko vajadzību izjūtu. Šāds tēls atbilst Pāvila vēstulēm un «Apustuļu darbiem», kā arī Romas impērijas austrumu novadu sabiedrības sociālai psiholoģijai. Varbūt vienīgi Pāvila attieksme pret verdzību grāmatā sniegta mazliet primitīvi: tas, ka apustulis neaicināja atbrīvot vergus, nezvai būs izskaidrojams tikai ar viņa bailēm no Romas varas iestādēm. «Vergu jautājums» tā laika literatūrā bija jau izvirzīts: m. ē. 1. gadsimta filozofs Seneka rakstīja, ka pati daba viņu paskubinot darboties cilvēku labā, vienalga, vai tie būtu vergi vai brīvi ļaudis, dižciltīgie vai brīvlaistie. Romas sabiedrībā bija jau radusies atziņa, ka vergi tāpat ir cilvēki. Taču visa šīs sabiedrības dzīve bija verdzības caurausta. Vergiem un brīvlaistajiem bija milzīga loma ne tikai ražošanā, bet arī pārvaldes aparātā. Vergu saiknes ar viņu kungiem un brīvlaisto — ar to patroniem (bijušajiem īpašniekiem) bija svarīgs posms visa sabiedrisko attieksmju sistēmā. Verdzības atcelšana bija iedomājama tikai utopiskā «dieva valstībā». Un Pāvils šo jautājumu izlēma atbilstoši sava laika garam: «Ja esi aicināts, vergs būdams, neskumsti par to! Bet, ja vari tapt svabads, tad to pieņem» (Pāvila pirmā vēstule korintiešiem, 7:21). Kristietība reālās brīvības vietā piedāvāja vergiem citu mierinājumu: iespēju just sevi stāvam augstāk par saviem kungiem — nekristiešiem, nožēlot un nicināt viņus.
Interesanti Z. Kosidovskis parāda Pāvila dzīves notikumu mitoloģizācijas procesu, kā piemēru izmantodams Efesā notikušos konfliktus. Poļu rakstnieks atsedz «Apustuļu darbu» autora iekšējo loģiku: vēsture viņam bija vispirms līdzeklis noteiktu domu un uzskatu paušanai. Un tieši šāda pieeja, kas ir raksturīga reliģiskajai literatūrai, spiež zinātniekus rūpīgi pārbaudīt ne tikai nostāstus par brīnumdarbiem, bet arī visu šāda veida sacerējumos ietverto faktisko materiālu.
Tāpēc Z, Kosidovskis gan evaņģēliju, gan «Apustuļu darbu» analīzē nevis vienkārši demonstrē teoloģiskās doktrīnas aplamību, bet, dibinādamies uz zinātnē noskaidroto datu kopumu, cenšas atsegt patiesos notikumus, kuri atspoguļojušies leģendās, un atmest visu to, kas viņam liekas tikai izdoma. Tas Z. Kosidovska grāmatu dara sevišķi pievilcīgu: viņš ne tikai kritizē tekstus, bet arī atveido dzīvo vēstures īstenību. Notikumus un attieksmes starp Jaunās derības personāžiem Z. Kosidovskis rekonstruē, izmantojot zinātnisko analīzi. Palaikam viņš izklāsta viena un tā paša notikuma atšķirīgas versijas. Vispārliecinošākās liekas tās viņa sniegtās rekonstrukcijas, kas attiecas uz Jēzus ģimeni, viņa apcietināšanu un krusta nāvi, Jēzus mācekļu izturēšanos visu šo notikumu laikā, kā arī uz pretrunām starp Pāvilu un Jeruzalemes jūdeokristiešu kopienu.
Pēc mūsu domām, kritiskāk būtu vajadzējis izvērtēt dažu zinātnieku izsacītās domas par Jēzus dumpīgumu. Pastāvošajai varai Jēzus mācība bija bīstama ne tāpēc, ka viņš būtu aicinājis uz sociālu apvērsumu, bet gan tāpēc, ka tā izjauca visu tā laika garīgo vērtību mērauklu. Jēzus (evaņģēlistu izklāstā) griezās pie dzīves pabērniem, vispār pie cilvēkiem neatkarīgi no to izcelsmes, oficiālā stāvokļa, bagātības, izglītības. Šo īpatnību savas grāmatas noslēgumā atzīmē arī pats Z. Kosidovskis, rakstīdams, ka kristietībā meklējuši patvērumu tie, kuri jutušies kā morāli un sociāli bezpajumtnieki cietsirdīgajā un svešajā Romas impērijas pasaulē. Tālākajā vēstures gaitā kristiešu baznīca saplūda ar šo cietsirdīgo un svešo pasauli, bet šī procesa iztirzājums vairs neietilpst to uzdevumu ietvaros, kādus sev spraudis poļu rakstnieks.