KĀPĒC MUITNIEKS LEVIJS
NEUZRAKSTĪJA ATMIŅAS?
Par muitnieku Leviju, ko vēlāk iedēvēja par Mateju, rakstīts pirmajos trīs evaņģēlijos, kā arī «Apustuļu darbos». Viņš bija izcils vīrs starp divpadsmit apustuļiem un tāpat, ņemot vērā tā laika apstākļus, diezgan neparasta figūra arī Jēzus mācekļu pulkā. Viņa godprātība un reliģiskā degsme redzama kaut vai no tā, ka viņš nešaubīdamies pameta samērā mierīgo muitas ievācēja darbu un sekoja Jēzum. Ekspluatētie ebreji muitniekus neieredzēja un uzskatīja tos par atkritējiem un tādiem cilvēkiem, kuri, kalpodami Romas pagānu impērijai, pārkāpj ticības likumus. Marka evaņģēlijā lasāms: «Un, garām iedams, viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: «Nāc man līdz!» Un tas cēlies gāja viņam līdz. Un notika, tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitnieku un grēcinieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja viņam pakaļ. Un, kad rakstu mācītāji un farizeji viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitniekiem, tad tie sacīja viņa mācekļiem: «Vai tad viņš ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?» Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: «Nevis veseliem ārsta vajaga, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt [atgriezties no grēkiem] taisnus, bet grēciniekus»» (2:14—17). Gandrīz identiskas
vietas sastopamas arī pārējos divos pieminētajos evaņģēlijos (Mateja ev., 9:9, Lūkas ev., 5:27).
Baznīcas tradīcija par Jaunās derības pirmā evaņģēlija autoru uzskata tieši šo Jēzus mācekli. Ar Matēju viņu identificē tādi baznīcas rakstnieki kā Papijs, Ire- nejs, Aleksandrijas Klēments, Eisebijs u. c., ar vārdu sakot, kopš 2. gadsimta vidus nostiprinājusies pārliecība, ka šajā evaņģēlijā lasāmais ir aculiecinieka stāstījums.
Uz kādiem argumentiem balstās tēze, ka Mateja evaņģēlija autors patiesi ir tas Jēzus māceklis, kurš agrāk saucies par Leviju un kalpojis pie romiešiem par muitnieku? No evaņģēlija satura izriet, ka viņš bijis ebrejs. Tikai ebrejs spētu tik droši un nekļūdīgi orientēties visos jautājumos, kas saistīti'ar jūdaisma samudžinātajām tradīcijām un jēdzieniem. Tāpat viņš ļoti veikli lieto Vecās derības terminoloģiju un neapšaubāmi labi izprot tā laika tiesu procedūru; to apliecina kaut vai tāds sīkums, ka viņš parasto tiesu atšķir no sinedrija.
Tālākos identifikācijas meklējumos tradicionālās tēzes aizstāvji nonāca līdz pārliecībai, ka Mateja evaņģēlija autoram vajadzējis būt palestīnietim. Pēc viņu dčmām, tikai tāds cilvēks, kurš tur dzimis un nodzīvojis ilgus gadus, varētu tik precīzi zināt attālumus starp atsevišķām apdzīvotām vietām un tik labi pazīt vietējo iedzīvotāju paražas. Matejs, piemēram, zinot, ka Kapernaumas tuvumā atrodas muitnīca. Vēl vairāk — viņš lieliski izprotot tā laika sarežģītās monetārās attiecības, bet, cik tas bijis grūti, liecinot fakts, ka apgrozībā toreiz vienlaikus bijušas trīs monetārās vienības: romiešu denārijs, grieķu drahma un ebreju sikls.
Diemžēl šīs argumentācijas vājums ir acīmredzams. Tādu ebreju, kuri pazina Vecās derības terminoloģiju un apstākļus Palestīnā, taču bija tūkstošiem, pat desmitiem tūkstošu, un ne tikai šis romiešiem kalpojošais muitnieks, kurš sekoja Jēzum. Visvājākais ir arguments ar muitnīcas atrašanās vietu: lai pateiktu, kur tā atrodas, nemaz nevajadzēja būt muitniekam, jo to noteikti zināja visi tās nelaimīgie upuri tuvākā un tālākā apkaimē. Tas pats sakāms par Palestīnas apstākļu pazīšanu. Vai tad tikai muitnieks Levijs vien varēja zināt attālumus starp atsevišķām apdzīvotām vietām? }r taču fakts, ka pat diaspo- ras ebreji, kuri vairs lāgā neprata dzimto valodu, uzskatīja par savu svētu pienākumu ne tikai finansiāli atbalstīt Jeruzalemes templi, bet arī personiski doties uz turieni svētceļojumos. Notika pat tā, ka Jeruzalemē tika uzceltas speciālas sinagogas, kurās atbraucēji viņiem saprotamā valodā varēja griezties ar lūgsnām pie Ābrahāma un Mozus dieva. Ceļinieki, kājām vai jāšus, pārvietodamies pa Palestīnas ceļiem, neapšaubāmi ielāgoja tas topogrāfiju ne sliktāk par pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Tādēļ mums ar nožēlu jākonstatē, ka visi šie argumenti, kuriem vajadzētu pierādīt, ka Mateja evaņģēlija autors ir kādreizējais muitnieks Levijs, nesasniedz savu mērķi. Sīs versijas piekritējiem neatliek nekas cits, kā balstīties vienīgi un tikai uz tradīciju.
Bet tagad īsumā minēsim svarīgākos kontrargumentus, kas sastopami plašajā literatūrā, kura veltīta šai problēmai.
Vispirms jautājums par valodu. Tradīcija apgalvo, ka Mateja evaņģēlijs uzrakstīts aramiešu valodā un tikai pēc tam pārtulkots grieķiski, bet sākotnējais teksts gājis zudumā. Taču filologi, pielietodami visjaunākās zinātniskās metodes, noskaidrojuši, ka šķietamais Matejs lietojis «koinē» valodu, lai gan vietumis vēstījuma audumā pavīd arī idiomātiski izteicieni un frāzes, kas raksturīgas tikai ebreju un aramiešu valodai. Taču «koinē» valodas plūdums šajā evaņģēlijā ir tik brīvs un dabisks, ka slēptā tulkotāja starpniecību šeit velti meklēt. Vai nomaļajā Palestīnas provincē dzīvojošais ebrejs — muitnieks Levijs, visapkārt dzirdēdams runājam aramiski, būtu varējis tik tekoši un veikli rakstos lietot grieķu valodu pat tādā gadījumā, ja viņam amata darīšanās vajadzēja tajā saprasties ar svešzemniekiem un saviem priekšniekiem?
Protams, šis arguments pārliecinās ne visus. Patiesību sakot, pats par sevi tas ir pārāk vājš, lai apgāztu tēzi, ka pārspriežamā evaņģēlija autors ir muitnieks Levijs. Taču to atbalsta citi, visai pārsteidzoši tekstoloģiski kritēriji. Bet šeit mums jau iepriekš jāvēršas pie lasītāju iztēles. Levijs, Jēzum tuvais māceklis, viens no divpadsmit apustuļiem, gatavojas rakstīt atmiņas par savu dievināto skolotāju. Kādām mūsu izpratnē tām vajadzētu būt, ar kādām īpatnībām raksturoties? Tās taču raksta aculiecinieks, viens no tolaik jau nedaudzajiem cilvēkiem, kuri .personīgi pazinuši Jēzu, bijuši ar viņu kopā dienu un nakti, klausījušies viņa mācību, dzirdējuši viņa balsi, atceras katru sīkumu viņa ārējā izskatā. Šāda vienkārša un vaļsirdīga cilvēka rakstījumā taču vajadzētu just, ka Jēzus dzīves fakti viņam labi zināmi. Arī brīvā gaisotne, piesātinātība ar konkrētām epizodēm, emocionalitāte neapstrīdami liecinātu, ka autoru ar aprakstāmo personu vienojusi personiska pieredze. Viņš gluži vienkārši būtu uzrakstījis patiesību.
Diemžēl ir pavisam citādi. Jau D. F. Strauss, iedziļinājies šajā jautājumā, nešaubīdamies paziņoja: «Mateja evaņģēlija materiāls ir aizgūts, pat biogrāfijas faktus autors smēlies no citiem avotiem.» Bet vai tad aculieciniekam — un tāds taču Levijs bija — būtu vajadzējis tik plaši izmantot svešu informāciju? Atsevišķo evaņģē- Jiju rašanās secību mēs aplūkosim turpmāk, taču jau tagad mums jāpasaka lasītājam, ka, pēc zinātnes atzinumiem, par hronoloģiski vecāko uzskatāms nevis Mateja, bet gan Marka evaņģēlijs. Kādēļ mums nepieciešams šeit to pasvītrot? Tāpēc, ka no Marka evaņģēlija 661 panta Matejs savējā atkārto veselus 600 pantus. Turklāt ap 550 pantu viņš aizguvis no diviem citiem avotiem. Un tikai 436 pantus uzrakstījis pats. Tā ir pietiekami pārliecinoša statistika, lai konstatētu, ka Mateja evaņģēlijā nav atrodamas oriģinālatmiņas, bet tā ir vistipiskākā kompilācija.
Atlasīdams šos aizgūtos materiālus, Mateja evaņģēlijā autors turklāt nav bijis ne pietiekami izvēlīgs, ne arī pārāk kritisks. Dažus nostāstus viņš izklāsta pa diviem lāgiem, neapjēgdams, ka runa ir par vienu un to pašu gadījumu, kas tikai ņemts no diviem atšķirīgiem avotiem. Pārsteidzošs ir piemērs ar maizes sadalīšanas brīnumu, kurš atkārtojas divas reizes ar nelielu laika atstarpi. Jēzus divas reizes izdzen ļauno garu no apsēstā aklā un mēmā cilvēka, un tāpat divas reizes farizeji Jēzum pārmet, ka tas izdarīts ar Belcebula palīdzību.