Tajā tomēr sastopami ne tikai šādi, Strausa vārdiem runājot, dublēti, bet arī nostāsti, kuri doktrinālā ziņā cits citu izslēdz. Minēsim pāris piemēru, kuriem vērību piegriezis tāpat Strauss. Tā, izdziedinādams virsnieka kalpu, Jēzus nevilcinādamies palīdz pagānam (8:5—11), bet vēlāk, kad Tīras un Sidonas robežās kāda kānaāniešu sieva (Marks viņu nosauc par sīrofeniķieti) lūdz izdziedināt viņas meitu, ko apsēdi-? ļaunais gars. Jēzus liedzas to darīt, mācekļiem paskaidrodams: «Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēla cilts pazudušajām avīm» (15:24). Uz tālākiem lūgumiem viņš atbild: «Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā» (15:26). Šeit jāpaskaidro, ka tas bija diezgan nozākājošs apzīmējums, jo ebreji par suņiem saukāja visus, kas nepiederēja pie viņu tautas. Kad slimnieces māte tomēr neatlaižas un atbild: «Tā gan kungs! Bet tomēr sunīši ēda no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda» (15:27), Jēzus galu galā viņai vairs neliedz palīdzību, taču sniedz to tikai pēc iekšējas pretestības un izmisīgām mātes lūgšanām.
Kutelīgais jautājums par attieksmi piet pagāniem Mateja evaņģēlijā izvirzās vēl pāris reižu. Izsūtīdams divpadsmit apustuļus, lai tie paustu viņa mācību, Jēzus tiem piekodina: «Nenoeita uz pagānu ceļa un neeita samariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Izraēla cilts pazudušām avīm» (10:5—6), taču tajā pašā laikā divās vietās (8:11 un 21:43) pasludina, ka, ņemot vērā ebreju neticību, tiks atgriezti pagāni. Un pašās evaņģēlija beigās sacīts, ka Jēzus tieši norādījis atgriezt un kristīt visas tautas: «Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami tēva, dēla un svētā gara vārdā» (28:19).
Šie pretrunīgie norādījumi, kurus evaņģēlija autors nekritiski apkopojis, nemaz nepapūlēdamies tos saskaņot, atgādina stratigrāfiskos slāņus arheoloģiskajos izrakumos. Tie iezīmē divus kristietības attīstības posmus: sākotnējo ebreju nacariešu sektas izolacionismu un vēlāko Pāvila universālis-tiskās idejas uzvaru, kad pagānu atgriešanas misiju sāka jau uzskatīt par paša Jēzus norādījumu un viņam mutē tika liktas šādai nostājai atbilstošas sentences.
Tātad par Mateju mēs jau kaut ko esam noskaidrojuši, un pirmām kārtām to, ka viņš bagātīgi un diezgan nekritiski izmantojis svešus avotus. Pilnīgi pietiek ar jau minētajiem faktiem, lai atzītu, ka viņš nav uzskatāms par Jēzus dzīves aculiecinieku. Bet ir vēl arī citi argumenti, kas runā pret viņu. Neviens nevar noliegt, ka viņa evaņģēlijam nav nekā kopīga ar vēsturisku biogrāfiju, pat antīko vēsturnieku izpratnē. Tie gan bieži savu varoņu mutē liek jo garas runas un intīmu atzīšanos, ko neviens nebūtu varējis dzirdēt, taču savā vēstījamā saglabā vismaz kaut kādu hronoloģisku secību. Bet Mateja evaņģēlijā pārsteidz hronoloģisko datu pilnīga ignorēšana. Tā teksts iekļauts diezgan precīzi izstrādātos un simetriskos literārās konstrukcijas ietvaros, vadoties no jau iepriekš iecerētas koncepcijas. Tas sadalās piecās dāļās, kurās sagrupētas piecas Jēzus runas par morāliem tematiem, pie kam katra no šim daļām izskan līdzīgi refrēnam ar gandrīz identiskām leksiskām formulām (7:28; 11:1; 13:53; 19:1; 26:1).
Viena no šīm daļām ir slavenais «kalna sprediķis», kas uzskatāms par kristietības ētisko normu kvintesenci. - Pateicoties šim sprediķim, gūstam iespēju ielūkoties evaņģēliju tapšanas slēptajā mehānismā. Mums zināms, cik svarīgu vietu tas ieņem kristietības tradīcijās, tāpēc jābrīnās, ka, izņemot Mateju un daļēji ari Lūku, kurš šo sprediķi sniedz stipri saīsinātā versijā, pārējie evaņģēlisti to nemaz nepiemin.
Nekas cits neatliek, kā no šā fakta izdarīt šādu secinājumu: «kalna sprediķis», kas ir viena no visiespaidīgākajām ainām Jēzus dzīvē un devis iedvesmu tik daudzām dzejnieku un gleznotāju paaudzēm, ir leģenda, iztēles auglis, literāra izdoma. Šajā sprediķī evaņģēlija autors izveidojis savos pamatos noslēgtu morāles kodeksu un to ielējis mutē Jēzum. Viņš to komponējis tādā veidā, ka savācis vienkop visus tolaik apgrozībā esošus patiesus vai arī šķietamus Jēzus izteikumus. To mēs varam apgalvot pilnīgi droši, jo šos pašus izteikumus izmantojis arī Lūka, tikai nav tos sakopojis viena sprediķa konstrukcijas ietvaros, bet gan tādā veidā, kādā tos dzirdējis, izkaisījis pa visu sava evaņģēlija tekstu.
Mateja evaņģēlijs, kā redzam, ir rūpīgi pārdomāts traktāts, kura autors pazīst rakstnieka darba paņēmienus. To rāda ne tikai visa darba kompozīcija vai arī «kalna sprediķa» apzināti izkārtotais veidojums. Evaņģēlija tekstā ir vēl daudz citu vietu, kas liecina, ka tā autors lielu uzmanību veltījis sava sacerējuma literārajai apdarei. To rāda gan acīmredzamā vērība, kas veltīta vārdu atlasei, gan biežais dialogu un monologu pielietojums, bet par visu vairāk tādu stilisku figūru kā paralēlismu, kontrastu, atkārtojumu izmantošana. Ar vārdu sakot, tas viss, ko šodien nosaucam par satura beletrizāciju un stilizāciju.
Evaņģēliju lasot, pārsteidz autora atturība Jēzus laicīgās dzīves pārstāstījumā. Konkrētie biogrāfiskie fakti, kurus varam izlobīt no mitoloģisko un pasakaino brīnumu izklāsta, ir tik skopi, ka Jēzus dzīve, atskaitot
pāris sīkumu no bērnības un vēlākā perioda, paliek mums balts laukums. Kristiešu Bībeles zinātnieki attaisno autoru ar to, ka viņa nolūks neesot bijis attēlot Jēzus dzīvi, bet viņš rakstījis evaņģēliju kā apoloģētisku traktātu, lai pierādītu (galvenokārt ebrejiem), ka Jēzus ir praviešu pasludinātais mesija.
Tam varam piekrist. Tikai gribas pajautāt, vai šādu traktātu būtu spējis uzrakstīt apustulis Levijs. Ļoti jāšaubās, vai vienkāršajam Kapernaumas muitniekam bijušas tādas literāras spējas.-Izšķīrēja nozīme taču ir mūsu jau agrāk izsacītajām šaubām. Vai uzticamais Jēzus līdzgaitnieks būtu uzrakstījis šādu traktātu gandrīz četrdesmit gadu pēc Jēzus dramatiskās krusta nāves, kad aculiecinieku kļuva aizvien mazāk un vajadzēja no aizmirstības glābt to, kas vēl bija par Jēzu zināms? Vai patiešām Levijs nebūtu pirmām kārtām centies vienkārši pastāstīt to, ko pieredzējis kopā ar dievināto skolotāju, nevis pūlējies savākt ziņas no citiem avotiem, par hronoloģiju nerūpēdamies, iekļāvis tās sadomātās literārās kompozīcijās, bet pašam Jēzum licis turēt sprediķus, kādus viņš nekad nebija teicis? Negribas tam visam ticēt. Bet kurš gan tādā gadījumā būtu Mateja evaņģēlija autors?
Vairums zinātnieku uz šo jautājumu atbild, ka viņiem tas nav zināms. Ja runa ir par Mateja evaņģēlija uzrakstīšanas laiku un vietu, tad atbilde ir vieglāka tajā ziņā, ka, dibinoties uz tekstā sameklētajiem norādījumiem, iespējams izdarīt zināmus loģiski pamatotus secinājumus. Šādā deduktīvu secinājumu ceļā noskaidrots, ka Mateja evaņģēlijs radies krietni vēlāk par 70. gadu, t. i., pēc Jeruzalemes tempļa nopostīšanas. Bībeles zinātnieki atkarībā no savām kalkulācijām šo termiņu meklē laikposmā starp 85. un 110. gadu.
Šādam secinājumam pamatu dod vairāki apsvērumi. Vispirms pārspriežamajā evaņģēlijā atrodamas veselas četras norādes uz Jeruzalemes nopostīšanu. Tā kā, būdami racionālisti, mēs neticam, ka tā autors būtu gaišreģis un spētu paredzēt nākotni, tad mums jāsecina, ka evaņģēlijs varēja rasties tikai pēc 70. gada. Cita norāde, kas neapšaubāmi attiecas uz kristiešu vajāšanām ķeizara Domiciāna valdīšanas laikā (81.—96.), evaņģēlija tapšanas datumu nosaka vēl precīzāk. Uz vēlāku vēstures posmu norāda arī daudzi citi lingvistiski un tekstolo- ģiski argumenti, piemēram, kaut vai autora paustā vilšanās par Jēzus Kristus otrreizējo atnākšanu, ko ar tādu nepacietību veltīgi bija gaidījuši pirmie kristieši.