Par evaņģēlija tapšanas vietu pētnieki ir dažādās domās. Vispirms tiek minēta Antiohija, kura pēc Jeruzalemes nopostīšanas bija kļuvusi par kristietības galveno centru, tad vēl tādas Sīrijas_pilsētas kā Efesa vai Apa- meja un pat Aleksandrija Ēģiptē. Visām šīm pilsētām bija viena kopēja iezīme: tajās sastapās jūdaisma un helēnisma ietekmes, kuras, kā jau minēts, atradušas atspoguļojumu Mateja evaņģēlijā.
Nav nekādu šaubu, ka Mateja evaņģēlija autors bijis diasporas ebrejs, kurš Veco derību uzskatījis par jebkuras patiesības alfu un omegu. Arī pārējo evaņģēliju autori, izmantojot Vecās derības citātus un pravietojumus, centās pierādīt, ka Jēzus bijis apsolītais mesija, taču Matejs šo metodi novedis līdz galējām robežām. Pēc viņa iznāk, ka viss, kas atgadījies Jēzus dzīvē, noticis tikai tādēļ, lai piepildītos svētajos rakstos paredzētais. Mesijas tēls gan iemieso sevī tik cildenu diženumu, kāds zemes virsū nav sastopams, taču patiesībā šīs metodes rezultātā rodas iespaids, ka Jēzus ir tikai pasīvs rīks jau iepriekš nosacītas, tātad predestinētas dieva gribas īstenošanai. «Cilvēka dēls gan aiziet, kā par viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod cilvēka dēlu!» lasām Mateja evaņģēlijā (26:24). Arī pašam Jēzum, kā tas redzams no viņa izteikumiem, labi zināms, kāds liktenis viņu sagaida, jo tas paredzēts Vecās derības pravietojumos.
Evaņģēlija autors pasvītro skolotāja mācības eshato- loģiskos elementus, un viņa nākotnes skatījumā jaužama apokaliptiska nosliece. «Un tad cilvēka dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs cilvēka dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību» (24:30). Bet nākamajās rindās atrodam tipiski apokaliptisku pastarās tiesas aprakstu ar notiesāto un mūžīgai ugunij lemto grēcinieku drūmu no- tēlojumu, kurā tomēr arī kristietības pamatideja par mīlestību pret saviem līdzcilvēkiem atradusi visaugstāko un spilgtāko izpausmi (25:31—46).
Jeruzalemes izpostīšanā autors, protams, redzēja ebrejiem uzliktu scdu par to, ka viņi atraidījuši mesiju, kas cilvēcei nesis grēku izpirkšanu un dieva valstību zemes virsū. Šādos uzskatos atspoguļojumu rod aizvien asākas pretrunas un polemiskā cīņa, kas pēc Jeruzalemes izpostīšanas izvērtās starp Kristus piekritējiem un ebrejiem. Cieši ar šo cīņu saistīti arī mēģinājumi reabilitēt Pilātu un viņa sievu, visu vainu par Jēzus notiesāšanu uzveļot vienīgi ebrejiem. Šim jautājumam vairāk vietas veltīsim vienā no nākamajām nodaļām, bet pagaidām apmierināsimies ar šo lakonisko piebildi.
Matejam, tāpat kā Markam un Lūkam, Jēzus vispirms ir brīnumdaris dziednieks, kas ne tikai izārstē neglābjami slimos, bet arī pamodina mirušos. Pat izvadīdams ceļā divpadsmit apustuļus, Jēzus tiem uzdod ne vien pasludināt debess valstību, bet arī ārstēt sirdzējus un atmodināt miroņus.
Slimību izpratnē Jēzus neiet tālāk par sava laikmeta primitīvajiem priekšstatiem. «Izdzeniet ļaunos garus,» viņš pamāca apustuļus, un arī pats to dara. Visspilgtākais piemērs šajā ziņā ir dramatiskais gadījums, kad Jēzus izdziedināja divus apsēstos, kuri bija atraduši patvērumu kapos Gerazas tuvumā. Jēzus no abiem sirdzējiem izdzina ļaunos garus un pēc šo garu lūguma atļāva tiem ieiet tuvumā ganošos cūku pulkā. Apsēstās cūkas sāka trakot, iegāzās no kraujas jūrā un noslīka, bet zaudējumu cietušie pilsētas iedzīvotāji brīnumdarīgo dziedinātāju palūdza aiziet no viņu robežām.
Citiem brīnumdarbiem ar dziļāku nozīmi jāapliecina Jēzus pārdabiskās spējas, kas viņam piemīt kā dieva dēlam. Pie šīs kategorijas pieder tādi notikumi kā staigāšana pa ūdens virsu, brīnumainā maizes pavairošana un pieci tūkstoši cilvēku paēdināšana, vētras apsaukšana ezerā, kā arī visas ar Jēzus nāvi saistītās parādības: zemestrīce, Jeruzalemes tempļa priekškara pārplīšana divos gabalos un svēto augšāmcelšanos no miroņiem.
Tomēr Matejs un Lūka ir vienīgie, kas mums sniedz dažas ziņas par Jēzus bērnību. Tikai viņu evaņģēlijos mēs atrodam pasakainas burvestības pilno nostāstu par Marijas pasludināšanu, par brīnišķiem notikumiem, kas pavadījuši Jēzus piedzimšanu, par trim gudrajiem no austrumu zemes, par bērnu apkaušanu, svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti un tās atgriešanos Nacaretē. Marks par šiem notikumiem neko nestāsta, tādēļ varam secināt,, ka tas viss ir tipiska vēlāka laika tautas teiksma, kādu ne mazums radies gadsimtu gaitā. Tam faktam, ka abi minētie autori Jēzus biogrāfijā iekļāvuši neapšaubāmu
tautas teiksmu, iai pastiprinātu tēzi par viņa dievišķīgo izcelsmi, bija tālejošas sekas. Pievilcīgajā ziemsvētku nostāstā par dieva bērna dzimšanu izpaudās tautas slēptākie sapņi un ilgas, un tas kļuva par neizsmeļamu sajūsmas un daiļuma avotu daudzām dzejnieku, tēlnieku un gleznotāju paaudzēm, iedvesmojot tās tādu darbu radīšanai, bez kuriem grūti iedomāties cilvēces vēsturi.
Mateja tendence kļūst skaidrāka, ja vērīgi ielūkojamies tajos evaņģēlija fragmentos, ko viņš aizguvis no Marka. Izrādās, ka tie pakļauti noteiktai modifikācijai. Tā, Matejs aizvien tiecas sacildināt Jēzus tēlu, rādīdams viņu kā visvarenībā un labestībā pilnīgu cilvēku. Šajā nolūkā viņš noklusē tās Marka evaņģēlijā aprakstītās ainas, kur Jēzus izturas skarbi pret spitālīgo vai ļaujas dusmām. Ar tādiem pašiem izskaistinājumiem sastopamies apustuļu portretos: piemēram, Marks viņus rādījis kā sīkumainus cilvēkus, kuri savā garā nav pacēlušies līdz Jēzus mācībai. Lai pēcnācēju acīs saglābtu viņu prestižu, Matejs šos tēlus acīmredzami atmaidzina un notušē (Mateja ev., 16:5—12; Marka ev., 8:14—21).
Ja vēl piebilstam, ka tieši Matejs un atkal tāpat Lūka sniedz atšķirīgu Jēzus dzimtas ģenealoģiju, lai atbilstoši Vecās derības pravietojumiem pierādītu viņa izcelsmi no «Dāvida nama», tad kļūst skaidrs Mateja evaņģēlija vadmotīvs. Jēzus tajā attēlots kā mesija ar pārdabiskām īpašībām, kurš cildenā un sakrālas cieņas pilnā tonī sludina savu mācību. Šī kristiešiem neaizmirstamos evaņģēliju pantos ietvertā mācība rāda apbrīnojami skaistu un pilnīgu Jēzus tēlu. Atcerēsimies kaut vai «Astoņus svētījumus» un virkni citu aforistisku ētiska rakstura pamācību, kas kļuvuši par kaut ko līdzīgu kristietības pamat- saukļiem. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Renāns nosaucis Mateja evaņģēliju par viscildenāko grāmatu pasaulē.
KAS BIJA EVAŅĢELISTS MARKS?
Ja ticam tradīcijai, tad hronoloģiskajā ziņā visvecākā evaņģēlija autors identificējams ar to pašu Jāni Marku,1 kuru mēs pāris reižu sastopam Jaunajā derībā. No lakoniskām piezīmēm varam secināt, ka Marks cēlies
no turīgas jeruzalemiešu ģimenes, droši vien bijis labi izglītots un, jādomā — lai gan noteikti mēs to nezinām, — pārvaldījis grieķu un latīņu valodu. Viņa mātes Marijas māja patvērumu atradis Jēzus ar savu galiliešu mācekļu pulciņu, un turpat noticis pēdējā vakarēdiena akts.
Daži Bībeles zinātnieki domā, ka Jānis Marks runā par sevi pašu, kad viņš Eļļas kalna traģiskajā epizodē ievij nostāstu par kādu noslēpumainu drosmīgu jaunekli, kurš nepamet Jēzu, kā to aiz bailēm dara pat vistuvākie mācekļi, bet nelielā attālumā seko Jēzum,, kaut gan viņam draud apcietināšana. Kad arī viņu grib satvert, jauneklis glābjas tādā veidā, ka izraujas sihhedrija bendēm, viņu rokās pamezdams apmetni, kurā bija ietinies, un kails pazūd Ģetzemanes dārza tumsā.