Atzīdami, ka šis Jānis Marks ir evaņģēlija autors, mums jāatzīst, arī tas, ka viņš ne vienu reizi vien ticies ar Jēzu un tālab bijis aculiecinieks vairākiem notikumiem Jēzus dzīves pēdējās dienās.
Raksturīgu sīkumu par Marku mēs uzzinām no «Apustuļu darbiem». Tur sacīts, ka viņš bijis tuvs radinieks Barnabam — tam pašam Kipras «helēnistam», kurš kopā ar apustuli Pāvilu vairākkārt devās misijas ceļojumos. Droši vien šīs radniecības dēļ Marks viņus pavadīja arī braucienā uz Kipru un Mazāziju. Šis ceļojums tomēr beidzās ar nepatīkamu starpgadījumu Pergē. Pamfilijas novadā Marks saķildojās ar Pāvilu, pēkšņi pārtrauca ceļojumu un atgriezās Jeruzalemē. Tā viņi arī neķad vairs neizlīga. Kad Antiohijā radās jauna misijas ceļojuma plāns un Barnaba atkal gribēja ņemt līdzi Marku, Pāvils, atcerēdamies nepatīkamo notikumu Pamfilijā, tam nepiekrita. Vārdu apmaiņā, viens uz otru apvainojušies, kādreizējie kopējo misijas braucienu biedri nolēma šķirties un rīkoties katrs atsevišķi. Pāvils devās ceļā ar kādu citu, bet. Barnaba kopā ar Marku aizbrauca uz savām mājām Kiprā. Pēc šī jūras brauciena Barnaba pagaist aizmirstības miglā, jo viss, kas kopš šīs reizes par viņu stāstīts, pieskaitāms jau teiksmām.
Marka mātes Marijas mājā droši vien bija iegriezies arī Pēteris. No «Apustuļu darbiem» (12:12—17) skaidri redzams, ka Pēteris tur bijis gaidīts ciemiņš. Kad 41.— 44. gadā Agripas valdīšanas laikā viņš ticis apcietināts, bet vēlāk eņģelis viņu atbrīvojis, Pēteris tūlīt devies uz Marijas māju. Tur viņu sagaidījuši ar atplestām rokām un no visas sirds priecādamies.
Pēc vairāk nekā desmit gadiem, Nerona valdīšanas laikā (54.—68.), Pēteris un Marks atkal satikušies Romā, kur toreiz pastāvējusi jau prāva ebreju un Kristus piekritēju kolonija. Viņi, protams, viegli atjaunojuši veco pazīšanos no Jeruzalemes laikiem. Tā kā Pēteris pratis tikai aramiešu valodu, Marks, labi pārvaldīdams grieķu un latīņu valodu, piedāvājies viņam būt par sekretāru un tulku. Šajā kopdarbā tad arī radies evaņģēlijs, kuru Marks uzrakstījis jau pēc Pētera nāves.
Cik daudz šajos nostāstos patiesības un kāds ir zinātnes viedoklis? Vai. patiesi Marks ir evaņģēlija autors? Balstoties uz materiāliem, kādi šobrīd ir zinātnes rīcībā, nav iespējams noteikti ne apgalvot, ne arī noliegt, ka Marks būtu viņam piedēvētā evaņģēlija autors. Tiesa, Pēteris pirmajā vēstulē dēvē Marku par savu dēlu, un no tās satura izriet, ka viņi vienā laikā uzturējušies Romā (Apustuļa Pētera 1. vēstule, 5:13), tikai nelaime tā, ka pētnieki apšauba šās vēstules autentiskumu.
Romas katoļu baznīcas tradīcija apgalvo, ka Marka evaņģēlijs radies Romā. Ņemot vērā t. s. tekstoloģiskos kritērijus, varam tam piekrist. Kādi ir šie kritēriji? Vispirms vērīgs lasītājs bez grūtībām pamanīs, ka šis evaņģēlijs domāts galvenokārt jaunatgrieztajiem no pagānu vidus, bet ne ebreju kristiešiem. Par to, starp citu, liecina fakts, ka evaņģēlija tekstā iespraustie vārdi aramiešu valodā aizvien tiek pārtulkoti grieķiski, turklāt, pieminot ar jūdaismu saistītās paražas un rituālus, autors uzskata par nepieciešamu tos izskaidrot, kas, protams, nebūtu bijis vajadzīgs, ja viņa lasītāji būtu tikai ebreju cilmes kristieši. Uz latīņu vidi, tātad Romu, norāda arī diezgan daudzie latīnismi un tipiski romisku izdarību apraksti. Uzkrīt arī tas, ka autors daudz retāk nekā citi evaņģēlisti atsaucas uz Mozus likumiem un Bībeles pravietojumiem. Acīmredzot viņš apzinājies, ka šāda veida argumenti nebūs pārliecinoši cilvēkiem, kuri auguši helēnisma un Romas tradīciju garā un kuriem Vecā derība vispār nav bijusi pazīstama.
Kā jau mēs teicām, nav nekādu datu, kuri ļautu apstiprināt vai noliegt, ka pārrunājamā evaņģēlija autors būtu Jānis Marks. Daudz svarīgāks tomēr ir jautājums, vai autors neatkarīgi no tā, kādā vārdā viņš sauktos, pa- tieši ir bijis Pētera sekretārs un vai evaņģēlijā viņš precīzi izklāstījis Pētera domas un mācību. Baznīcas tradīcija — atkārtojam — par šīs versijas pareizību ir tik pārliecināta, ka reizēm pat runā un raksta par Pētera evaņģēliju.
Taču vairāki pētnieki nonākuši pie atziņas, ka Marka evaņģēlija autors nav varējis būt Pētera sekretārs. Uz kādiem pierādījumiem viņi balsta savu spriedumu? Vispirms viņi pievērš uzmanību tam, ka Marka evaņģēlijam piemīt izteiktas kompilācijas iezīmes un līdz ar to tas dibināts uz dažādiem mutvārdu un rakstu avotiem. Turklāt tas nesniedz Jēzus dzīves aprakstu, bet par savu uzdevumu uzskata noteiktu teoloģisku doktrīnu propagandu, tāpēc būtībā tas ir tipisks katehēzes rakstura darbs. Pētera sekretārs nekad ko tādu neuzrakstītu, jo tas būtu pretrunā ar veselo saprātu. Padomāsim par dzīves apstākļiem, kādos šim evaņģēlijam būtu vajadzējis tapt. No vienas puses, mēs sastopamies ar jau vecu, diezgan vientiesīgu apustuli, kādreizēju Galilejas zvejnieku, par kuru zinām, ka viņš ir visai godājams, bet neizglītots cilvēks. Tāpēc ne jau viņu Jeruzalemes nacarieši izvēlēja par savu draudzes vecāko, bet gan Jēzus brāli Jēkabu Taisnīgo, kaut arī tas nemaz nebija piederējis pie Jēzus mācekļiem. Kopš skolotāja krustā sišanas jau bija pagājis daudz gadu. Vai šādos apstākļos Pēteris varēja neļauties tīri personīgu atmiņu izklāstam par tām dienām, ko viņš aizvadījis kopīgi ar mīļoto skolotāju, nerunāt par viņa dzīvi, viņa izskatu un viņa ģimeni, ar vārdu sakot, par visu, kas parasti ir atmiņu galvenais saturs?
No otras puses, iedomāsimies Pētera tā dēvēto sekretāru. Vai patiesi viņam tik sveša būtu jebkura cilvēciska zinātkāre, ka viņš noklusētu šāda veida atmiņas, ja vien tās no Pētera muteS būtu dzirdējis? Cilvēka iedabas elementāra pazīšana neļauj mums noticēt šādai iespējai, jo vairāk tāpēc, ka tieši šajā laikā tieksme tuvāk iepazīt Jēzus dzīvi visos tās aspektos viņa piekritēju vidū bija sasniegusi tādu pakāpi, ka robus Jēzus dzīves pārstāstos sāka aizpildīt ar visādām teiksmām.
Ir vēl citi, tikpat svarīgi pierādījumi, kas liek apšaubīt tēzi, ka evaņģēlija autors bijis apustuļa sekretārs, un proti, tuvāk analizējot evaņģēlija tekstu, rodas iespaids, ka viņš nemaz nav labi pazinis Pētera domāšanas veidu, kurš, kā tas mums no citiem avotiem zināms, palicis uzticīgs jūdeokristietībai.
Runa ir par to, ka šajā evaņģēlijā skaidri jūtams Pāvila iespaids, tātad tas atspoguļo situāciju, kāda izveidojās daudz gadu pēc Pētera nāves, kad, pārvarot ilggadīgu panīkumu, Pāvila ietekme sāka atdzimt Kristus piekritēju vidū.
Tiešā pāvilisma iespaidā Marka evaņģēlija autors visai dramatiskā vēstījumā pūlas pierādīt, ka Jēzus ir dieva sūtīts un brīvprātīgi uzņēmies nāvi un ciešanas, lai izpirktu pasaules grēkus. Tādā veidā tika dota atbilde visiem tiem, kuri izvirzīja sev urdīgo jautājumu, kā gan mesija un dieva dēls varēja ļauties tādiem pazemojumiem un mirt kauna nāvē pie krusta. Zīmīgs ir arī fakts, ka Marka evaņģēlijā vēl skaidri neizpaužas augšāmcelšanās ideja. No oriģinālteksta mēs uzzinām vienīgi to, ka Jēzus kapā vairs nav bijis atrodams un viņš ar saviem mācekļiem tikšoties Galilejā. Un tas ir viss! Tāpēc ka evaņģēlija noslēguma fragmentu, kur izklāstīts, kā Jēzus uzmodies no miroņiem un pacēlies debesīs, visi pētnieki bez izņēmuma atzīst par iespraudumu, ko sākotnējā tekstā daudz vēlāk iestarpinājis kāds cits, un šis apstāklis vēlreiz pierāda, ka Marka evaņģēlijs ir kompilācija.