Antiohijā bieži uzturējies arī Pāvils. Lūkam tūlīt iepatikās šis neizskatīgais Tarsas ebrejs, kurš prata pārsteigt un valdzināt ar savu kvēlo, dedzīgas aizrautības apga-
roto prātu. Lūka piedalījās daudzos Pāvila misijas ceļojumos, un, kad viņš ķērās pie spalvas, drīz vien kļuva redzams, cik dziļa ir drauga idejiskā ietekme. Tā izpaudās tik spilgti, ka daži baznīcas rakstnieki, piemēram, Irenejs un Jānis Zeltamute, Jaunās derības trešo evaņģēliju nešaubīdamies piedēvēja Pāvilam. Kā zināms, Lūka uzrakstījis arī «Apustuļu darbus», kas veltīti galvenokārt Pāvilam un agrīnās kristietības vēsturei.
Vairāki Bībeles zinātnieki izteikuši šaubas, vai patiesi Lūka būtu uzskatāms par evaņģēlija autoru, starp citu, dibinādamies uz to, ka, viņuprāt, tas radies tikai 2. gadsimta sākumā. Šāds līdz galējībai novests ekstremāls uzskats tomēr neapstiprinājās, un tāpēc mēs tuvāk ar to nenodarbosimies. Kā tad būtu datējams trešais evaņģēlijs? Tā kā 21. nodaļā pieminēta Jeruzalemes izpostīšana, tad tas nevarētu būt sarakstīts pirms 70. gada. Bet kad īsti pēc šīs liktenīgās katastrofas? Šoreiz mums iespējams uz šādu jautājumu dot diezgan noteiktu atbildi. Evaņģēlija tekstā sastopami norādījumi, kas neapšaubāmi attiecas uz kristiešu vajāšanām ķeizara Domiciāna valdīšanas laikā. No otras puses, uzkrītošs ir tas fakts, ka evaņģēlijā nekur nav pieminētas apustuļa Pāvila vēstules, lai gan sākumā runa ir par avotiem, kas satur Jēzus dzīves aprakstus. Domiciāns valdījis no 81, līdz 96. gadam, bet Pāvila vēstules, kā tas mums jau zināms, uz ilgāku laiku nokļuva aizmirstībā un no jauna atkal parādījās tikai 95. gadā. Tātad secinājums ir skaidrs: trešajam evaņģēlijam vajadzēja rasties ne vēlāk kā 95. gadā. Evaņģēlija autoram Lūkam tajā laikā jau vajadzēja būt krietni gados.
Lai saprastu Lūku, jāņem vērā, kādu mērķi viņš sev bija nospraudis, rakstot evaņģēliju. Tas bija laiks, kad kristietību Romas impērijā uzskatīja par noziegumu, jo kristieši atteicās izrādīt dievišķīgu godu ķeizaram, kā to prasīja Romas likumi. Taču vajāšanām, izņemot Nerona asiņainos ekscesus, parasti bija gadījuma raksturs. Tās pastiprinājās tikai Domiciāna valdīšanas laikā. Kristiešus izsūtīja uz tālām nomalēm un konfiscēja viņu mantu. Lūka uzņēmās grūtu uzdevumu — pierādīt, ka kristieši nav valsts ienaidnieki, un šajā nolūkā viņš citu pierādījumu vidū min faktu, it kā jau Pilāts būtu nonācis pie atziņas, ka Jēzus ir nevainīgs un impērijai nekaitīgs cilvēks. Un, ja jautājumā par Jēzus lomu arī pastāv, kādas domstarpības, tad, viņaprāt, pie tā vainojami ebreji, kuri Jēzu kā vienkāršu noziedznieku notiesājuši uz krusta nāvi.
Atbilstoši šim apoloģētiskajam nolūkam Lūka tad nu nri izklāsta Jēzus mācību un darbību. Kristietība viņa versijā nav hermētiska ebreju sekta, bet tai ir universāls raksturs. Jēzus ir dziednieks un sludinātājs, kurš mīl visu cilvēku cilti, atvieglina tās ciešanas un izpērk tās sākotnējo grēku. Lai pasvītrotu Jēzus universālo lomu, Lūka viņa ģenealoģiju atvedina no visas cilvēces pirm- tēva Ādama, bet ne tikai no Ābrahāma, kā to dara Matejs. Simeans, ieraudzījis Jēzus bērnu Jeruzalemes templī, sveic viņu kā glābēju, kurš pestīšanu «sataisījis visiem ļaudīm» (2:31). Šauro ebrejisko partikulārismu gan bija nosodījis jau Jānis Kristītājs, bet Jēzus divkārt pasvītrojis, ka viņš nācis ciest un no miroņiem augšāmcelties par svētību visām tautām (13:29; 24:47).
Lūkas veidotais Jēzus tēls pilns dievišķīgas līdzjūtības pret visiem nelaimīgajiem un likteņa nomāktajiem cilvēkiem, taču vienlaikus nepielūdzami bargs pret tiem, kuri ar savu bagātību iedomīgi pačeļas pāri citiem. No līdzībām par žēlsirdīgo samarieti, par pazudušo dēlu un par grēku atlaišanu netiklei daudzas paaudzes mācījušās mīlēt savus līdzcilvēkus, būt žēlsirdīgiem un pazemīgiem. Citas līdzības, jo sevišķi par bagāto vīru un Lā- caru, par bagāto jaunekli un atraitnes grašiem, tāpat notikumus ar tirgoņu izdzīšanu no tempļa, rāda Jēzu kā mazo ļaužu kvēlu aizstāvi un bargu tiesas spriedēju pār privileģētajiem, ar vārdu sakot, kā radikālu sabiedrisku uzskatu paudēju. Tomēr Lūka neaizmirst sava evaņģēlija galējo apoloģētisko mērķi: viņa skaidrojumā Jēzus pasludinātajai dieva valstībai nav nekā kopēja ar šo pasauli, bet tā izpaudīsies kā cilvēces garīgā atdzimšana. Līdz ar to viņš atspēko pārmetumu, ka kristieši tīkojot gāžt impēriju un radīt paši savu laicīgu valsti. Lūkas evaņģēlijā Jēzus saka: «Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs sacīt arī tā: redzi, še viņa ir vai tur — jo redziet, dieva valstība ir iekš jums» (Lūkas ev., 17:20—21). Tāpat sentencē: «Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un dievam, kas dievam pieder,» Jēzus nepārprotami pasvītro savu lojālo attieksmi pret Romas impēriju.
Lasīdami Lūkas evaņģēliju, mēs tajā manām divas pamattendences. No vienas puses, šeit ir dziļi vēstījuma pamatos ieausts polemisks pavediens, bet, no otras —t autora emocionālā attieksme pret aprakstītajiem notikumiem, attieksme, kuru iezīmē neparasts sirsnīgums, lirisms un liela pieķeršanās dievišķīgajam skolotājam. Evaņģēlista sniegtais Jēzus tēls aizkustina ar dziļu labsirdību un krietnumu, jo viņš izdziedina vārgdieņus un pamāca nomaldījušos, vadīdamies vispirms no mīlestības un sirds labestības pret saviem līdzcilvēkiem. Tādējādi Lūkas evaņģēliju raksturo maiguma, iecietības uri cilvēku vājību izpratnes gaisotne. Šajā cilvēkmīlas pārpilnajā pasaulē īpaša vieta ir pat sievietēm un bērniem. Jēzus atzīst sieviešu tiesības uz patstāvīgu garīgu dzīvi, bet, kad viņa mācekļi grib atraidīt bērnus, kuri cenšas piekļūt Jēzum, viņš saka aizkustinoša sirsnīguma pilnos vārdus: «Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder dieva valstība» (Lūkas ev., 18:16). Tas ir trūkumcietēju un likteņa piemeklēto, labas gribas cilvēku evaņģēlijs. Un reizē brīdinājums bagātniekiem, pret kuriem vēršas epigrammatiskais Jēzus izteiciens: «Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet dieva valstībā» (Lūkas ev., 18:25).
Bībeles zinātnieki atzīst, ka Lūkas evaņģēlijs ir visdzejiskākais un mākslinieciskākais no visiem evaņģēlijiem. Šajā atziņā ir daudz taisnības. Pateicoties evaņģēlija autora mīlai pret dzeju, līdz mūsu dienām saglabājušās daudzas pirmo kristiešu himnas, kuru nav citos evaņģēlijos un kuras kļuvušas par patiesu kristietības rotu.
Ar Lūkas dzejiskajām nosliecēm daļēji izskaidrojams no psiholoģiskā viedokļa paradoksālais fakts, ka viņš, šķiet, būdams visizglītotākais no visiem evaņģēlistiem, savā vēstījumā par Jēzus piedzimšanu sakopojis vairāk brīnumainu nostāstu nekā viņa priekšteči. Zināmā mērā tas izskaidrojams ar Jēzus mitoloģizācijas procesu, kurš šajā laikā jau bija pavirzījies krietni tālāk uz priekšu nekā tad, kad bija darbojušies Marks un Matejs. Taču pati Jēzus deifikācija mums nepavisam neizskaidro to, kāpēc Lūka tik nekritiski savā evaņģēlijā savācis šīs aizkustinoši vientiesīgās, vienkāršās, tautas vidū radušās baumas, mutvārdos izplatītās pasaciņas, kurās notiek visneticamākie brīnumi. Erceņģelis Gabriēls pasludina Jāņa Kristītāja un Jēzus piedzimšanu, bet pēc tam liek ganiem doties uz Betlēmi. Kad tie jau ir ceļā, «debesspulku draudze» pauž dieva slavu, saukdama: «Gods dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts!»