Bet, atcerēdamies šīs burvīgās ainas, kurās tik daudz aizkustinošas vientiesības, līksmas pacilātības un debešķīga gaišuma, dzirdēdami Marijas un Caharijas himnas, kā arī debess izplatījumā atskanošās eņģeļu dziesmas, mēs sākam Lūku saprast. Jādomā, ka ne jau tikai šo tipisko tautas leģendu vienreizējais dzejiskais skaistums paskubinājis viņu iekļaut tās Jēzus dzīves stāstā. Droši vien nemaldīga nojauta likusi evaņģēlistam atskārst, cik daudz prieka, stiprinājuma un cerību šie vienkāršie nostāsti sagādās daudzām apspiesto un nomākto ļaužu paaudzēm. Saprazdams, cik liela nozīme kristietības veicināšanā ir šīm leģendām, viņš ar savu autoritāti ir tās legalizējis un piešķīris tām vēsturiskas patiesības sankciju.
Šāds pieņēmums mums nemaz neliksies pārlieku patvaļīgs, ja ņemsim vērā, cik lietpratīgs savu uzskatu propagandists bija Lūka. Uzstādamies kā kristietības aizstāvis, viņš visai veiksmīgi izmantojis no pašas dzīves ņemtus piemērus, līdzības un nostāstus.
Lūka savos tekstos ietilpinājis gandrīz visu Marka evaņģēliju, kas aizņem vairāk nekā trešdaļu viņa vēstījuma. Taču viņš šo aizgūto materiālu pakļāvis visai izteiksmīgai pārstrādei, kas vēl skaidrāk ļauj apjaust viņa nolūkus. Vispirms viņš nogludina Marka skarbo stilu un atmet visu to, kas ar savu lētticību un klajām aplamībām intelektuāli attīstītākos lasītājos varētu izraisīt skeptisku attieksmi. Ņemsim kaut vai pazīstamo incidentu ar vīģes koku. Lūka šo gadījumu vispār nepiemin, jo droši vien viņam vientiesīgu ļautiņu izplatītais nostāsts, ka Jēzus esot nolādējis nevainīgo koku, šķitis nepatīkams un absurds. Jēzus šajā nostāstā atgādina pārsteidzīgu un dusmās netaisnīgu vārdotāju, bet tas ir dziļā pretrunā ar to koncepciju, kādu Lūka cenšas iepotēt savā lasītājā. Izlabodams Marku, viņš vēl lielākā mērā nekā Matejs mīkstinājis, idealizējis un sacildinājis gan Jēzu, gan arī pat viņa mācekļus. Tas ne tikai bija saskaņā ar viņa gara kultūru, izglītību un augstākajiem morāles priekšstatiem, bet arī vienlaikus veicināja galvenā mērķa sasniegšanu — apgāzt nopulgo jumus un kristietībai pievērst labas gribas cilvēkus no grieķu un romiešu sabiedrības vidus.
Lūkas evaņģēlija teksts noteikti liecina, ka tā autors labi pazinis grieķu un romiešu literatūru. Atbilstoši tā laika literatūras normām un konvencijām viņš savu darbu ievada ar īsu priekšvārdu, kurā īsi izklāsta šī traktāta avotus un ieceri, turklāt veltīdams to kādam «cienījamam Teofilam», par ko, starp citu, mums nav zināms, vai tas bijis viņa protektors vai arī draugs.
Taču tās ir tikai ārējas, uz literāro tehniku un etiķeti attiecināmas pazīmes. Daudz svarīgāks ir tas, ka Lūka bija patiesi talantīgs rakstnieks ar augstu vārda kultūru un dziļu sava darba izpratni. Viņa stils ir līdzsvarots un nopietns, leksika bagātīga, teikumu konstrukcija nosvērta un nekļūdīga, gramatiskās formas aizvien rūpīgi izkoptas, sintakse veidota ar dabisku un ritmisku plūdumu. Turklāt viņš ir apdāvināts stāstītājs. Jēzus dzīves ainas ir dramatiski saspringtas, dinamiskas un tēlainas, bet to personāži tik izteiksmīgi un raksturīgi, ka uz laiku laikiem iespiedušies paaudžu atmiņā.
Pats Lūka tomēr sevi uzskatījis vispirms par vēsturnieku. Kā vienīgais no evaņģēlistiem viņš mēģinājis Jēzus dzīvi hronoloģiski saistīt ar Romas impērijas vēsturi, lai šādā veidā savu vēstījumu iekļautu konkrētos laika ietvaros. Lai gan — kā mēs to vēlāk redzēsim — šās hronoloģiskās saistības precizitāte palaikam ir diezgan apšaubāma, tomēr nevar noliegt, ka Lūkam šajā jomā ir zināmi sasniegumi. Viņš vienīgais Jaunajā derībā piemin pēc prokuratora Kvirīnija pavēles izdarīto tautas skaitīšanu un sauc vārdā Romas ķeizarus. Lai novērtētu Lūkas metodi, minēsim vienu piemēru. Viņa evaņģēlija trešā nodaļa sākas ar šādu teikumu: «Bet ķeizara Tibērija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, dieva vārds nāca pār Jāni Caharijas dēlu tuksnesī.» Tibērija piecpadsmitais valdīšanas gads iekrīt mūsu ēras 29. gadā. Poncijs Pilāts bija Jūdejas proku- rators no 26. līdz 36. gadam. Anna un Kajafa pārmaiņus ieņēma augstā priestera amatu no 6. līdz 36. gadam. Aptuveni šajā pašā laikposmā valdīja arī pieminētie tetrarhi Hērods, Filips un Lizanijs. Tādējādi redzam, cik noderīgas ir šīs ziņas Jaunās derības hronoloģijas noskaidrošanā.
Kā jau minēts, evaņģēliji ilgu laiku bija apgrozībā kā r nonīmi sacerējumi, un tikai vēlāk ļie tika piedēvēti noteiktiem autoriem. Tas, protams, attiecināms arī uz Lūku. Taču šajā gadījumā šis fakts jāatzīst par visai dīvainu.; Mēs jau redzejam, ka Lūkas evaņģēlijs veidots pēc kla- s skās literatūras paraugiem, atbilstoši visiem tās noteikumiem un kanoniem. Tāpēc grūti ticēt, ka Lūka nebūtu ievērojis vienu no šīs literatūras pamatnosacījumiem, pec kura katram literārām darbam jāuzrāda tā nosaukums un autors, vienalga, ar patiesu vai pieņemtu vārdu.
_ Uz kāda pamata tad mēs varētu apgalvot, ka pārrunajamā evaņģēlija autors ir tieši Lūka, grieķu ārsts un Pāvila ceļojumu biedrs? Ir Bībeles zinātnieki, kuri par to šaubās. Aplūkosim dažus no viņu argumentiem, kas Laistās uz evaņģēlija teksta analīzi.
Vispirms šie pētījumi visā pilnībā apstiprināja tradicionālo pieņēmumu, ka teksta autors ir grieķu tautības ārsts. Tajā patiesi sastopami daudzi medicīniski termini, l as atbilst terminoloģijai, kuru lietojuši tādi pazīstami senatnes mediķi kā Hipokrāts, Dioskurīds vai vēlāk dzīvojušais Galēns. Evaņģēlija autors šo terminoloģiju patinis tik labi, kā to varēja pazīt vienīgi profesionāls mediķis. Turklāt bez sevišķām pūlēm tika noskaidrots, ka evaņģēliju rakstījis grieķis, adresēdams to lasītājiem, kas nebija ebreji. Lūk, viens no argumentiem, kas apstiprina šo tēzi. Citos evaņģēlijos lietoti aramiešu termini, kuri bija saprotami tikai ebrejiem. Un, kaut gan tie bija sniegti helēnizētā fonētiskā transkripcijā, tomēr Lūka apzinājies, ka tie jāaizvieto ar atbilstošiem grieķu terminiem, lai tos saprastu lasītāji, kas pēc izcelšanās nebija ebreji.
Lūka, kā to liecina priekšvārds, pazinis un izmantojis jau tajā laikā pazīstamos «notikumu aprakstus». Kā vēsturniekam viņam, protams, bija tiesības to darīt, un pret to nevarētu neko iebilst, ja vien šie aizguvumi būtu tikai papildinājums pamattekstam. Bet vina evaņģēlijs tomēr nav atzīstams par patstāvīgu darbu. Tas drīzāk ir tipiska kompilācija, kuras sastāvdaļas visnotāļ aizgūtas no citiem. Tā, piemēram, mums jau zināms, cik pamatīgi Lūka izmantojis Marka evaņģēliju.
Taču viņš bagātīgi smēlies arī vēl no citiem, jau daudz nevērtīgākiem avotiem. Viens no šiem avotiem ir jau pieminētās «logijas» — patiesi vai ari tikai šķietami Jēzus izteikumi, ko kristiešu draudzēs izplatījuši viņa piekritēji un apkārtceļojoši sludinātāji. Cik rūpīgi Lūka tos savācis un iekļāvis savā stāstījumā, liecina fakts, ka, pēc dažu Bībeles zinātnieku vērtējuma, tie veido visa viņa evaņģēlija piekto daļu.
Beidzot, šeit,vēl atzīmējami jau agrāk minētie folkloras sacerējumi, kas saistīti ar Jēzus un Jāņa Kristītāja dzimšanu. Labi saprazdams, kāda psiholoģiska un didaktiska vērtība ir šiem valdzinošajiem nostāstiem, Lūka nesvārstīdamies tos iekļāvis'Jēzus biogrāfijā.
Kā redzam, atkarība no svešiem avotiem šeit ir patiesi pārsteidzoša, un tālab vietā ir jautājums, vai evaņģēlija autors patiesi ir tas pats Lūka, kurš bijis Pāvila ceļojumu biedrs. Šis Lūka nebūtu bijis spiests tik plašā mērā izmantot svešus apcerējumus, jo viņš taču bija ciešā saskarē gan ar Jēzus mācības sākotnējiem piekritējiem, gan ar citiem aculieciniekiem, kuri viņam tieši būtu varējuši sniegt vajadzīgās ziņas. Tomēr evaņģēlijs rada iespaidu, ka tā autoram šādas saskares nav bijis un tālab viņš atradies pilnīgā atkarībā no tā, ko izdevies uzzināt no citiem.