Jaunie, dažkārt gluži pārsteidzošie atklājumi filoloģisko pētījumu jomā šīs šaubas vēl nav pietiekami izklīdinājuši. Noskaidrojies, ka evaņģēlija autors, kurš vēlāk iedēvēts par Lūku, tādos gadījumos, kad viņam pietrūcis ziņu pirmavotos, nav vairījies no beletrizācijas un paļāvis brīvu ceļu paša iztēlei. Tā vismaz apgalvo vairāki pētnieki. Pamēģināsim īsumā izklāstīt viņu secinājumus.
Vērīgs lasītājs, protams, pats jau būs pamanījis raksturīgo faktu, ka visos evaņģēlijos tikpat kā noklusēti Jēzus bērnības, jaunības un vīra gadi. Līdz ar to noklusēta ir gandrīz visa viņa dzīve, jo tajos aprakstīta vienīgi viņa misionāra darbība, kas beidzās ar traģiskajiem notikumiem Jeruzalemē, bet tā ilgst tikko vienu gadu vai arī — ja mēs ticam Jāņa evaņģēlijam — trīs gadus.
Tāpat kā pārējie evaņģēlisti, arī Lūka par Jēzus mūža lielāko daļu neko nezina vai arī neizrāda par to nekādu interesi. Tikai vienu reizi viņš pārtrauc vispārējo noklusējumu, pastāstīdams, ka Jēzus divpadsmit gadu vecumā, kopā ar vecākiem uzturoties Jeruzalemē, tiem pazudis, templī sastapies ar rakstu mācītājiem un pārsteidzis viņus ar savām zināšanām un gudrību.
Šī epizode ir sevišķi interesanta tāpēc, ka pārējie evaņģēlisti ne ar vārdu kaut ko līdzīgu nepiemin. Tā kā nav nekāda pamata domāt, ka viņi to kaut kādu iemeslu dēļ apzināti noklusējuši, iespējams tikai viens secinājums: šis divpadsmit gadus vecā Jēzus piedzīvojums tiem vienkārši nav bijis zināms.
Bībeles pētniekiem jau sen nedeva miera jautājums, no kurienes Lūka smēlies informāciju par šo gadījumu, jo pat mutvārdu tradīcijā no tā nav palicis ne miņas. Beidzot uz tā pēdām nokļuva izcilais angļu zinātnieks un vairāku Jaunajai derībai' veltītu kontroversīvu darbu autors Hjū Dž. Skonfīlds. Pēc ilgiem un rūpīgiem meklējumiem viņš nonāca pie atziņas, ka šī nostāsta pirmsākums rodams Jozefa Flāvija darbos. Autobiogrāfijā «Mana dzīvē» ebreju vēsturnieks dižodamies pastāsta, ka viņš četrpadsmit gadu vecumā visus pārsteidzis ar savu erudīciju un neparastām gara spējām. «Kad man bija četrpadsmit gadu,» lasām šajā autobiogrāfijā, «es savas zinātkāres dēļ baudīju vispārēju cieņu, kas sniedzās līdz tādai pakāpei, ka pat visaugstākie priesteri un [Jeruzalemes] pilsētas mācītie vīri ieradās pie manis, lai gūtu padomu likumu zināšanās.»
Minētais biogrāfiskais citāts, pēc angļu zinātnieka drosmīgās hipotēzes, varēja izraisīt vai nu Lūkā pašā, vai viņa darīja pārrakstītājā domas, ka arī Jēzum pienāktos būt tādam pašam brīnumbērnam, kurš visus pārsteidz ar savām zināšanām un gudrību. Šī ticība bijusi tik stipra, ka autors vai arī pārrakstītājs nav redzējis nekā nosodāma tādā rīcībā, ja Flāvija atmiņas attiecinātu uz Jēzus biogrāfiju, tādā kārtā aizpildot uzkrītošu robu mūsu zināšanās par viņa laicīgo dzīvi.
Ja tas tiešām tā noticis, tad mums darīšana ar tipisku beletrizāciju. Flāvija sausā informācija šādā gadījumā ierosinājusi Lūku sacerēt dzīvu, dramatisma pilnu ainu, kuras darbība risinās un Jeruzalemes tempļa reāliju fona. Motīvs par Jēzus sastapšanos ar saviem vecākiem tad būtu evaņģēlija autora brīva izdoma, kurai šajā epizodē tomēr ir noteikta jēga, jo tā piešķir visam notikumam dziļāku doktrinālu nozīmi.
Tomēr jāatzīmē, ka tā būtu visai savdabīga beletri- zācija. To diktētu ne tik daudz literāta tieksme padižoties ar intriģējošu fabulu, cik dziļa pārliecība, ka šādā veidā no aizmirstības tiek paglābta patiesi notikusi Jēzus
dzīves epizode. Ticība šādas rekonstrukcijas mērķtiecībai šodien mums var likties dīvaina. Taču kristietības agrīnajā periodā tādu paņēmienu visnotaļ lietoja, tikai ar to atšķirību, ka avots, no kura smēlās iedvesmu līdzīga veida rekonstrukcijām, bija — kā mēs to vēlāk redzēsim — galvenokārt Vecā derība.
Pēc Skonfīlda domām, Jozefs Flāvijs iedvesis Lūkam arī vēl citas idejas. Tā, piemēram, Sīrijas vietvalža Kvi- rīnija rīkotā tautas skaitīšana, ko nepiemin neviens cits evaņģēlists, arī aizgūta no Flāvija. Lūka šo apstākli izmantojis, lai motivētu Marijas un Jāzepa ierašanos Bet- lēmē. Tāda izcelsme ir lakoniskajai piezīmei par ga- liliešiern, «kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem» (Lūkas ev., 13:1). Tā jēga būtu nesaprotama, ja «Jūdu senatnē» nebūtu lasāms par nežēlīgi apspiestajiem nemieriem, kurus izraisīja tas, ka Pilāts Jeruzalemes jaunā akvedukta celšanai bija pievācis tempļa vērtslietas. Skonfīlds uzskaita vēl citas analoģijas. Šajā sakarā, noslēdzot šo visai konspektīvo ieskatu «ietekme- loģijas» jomā, minēsim kādu visai savdabīgu Roberta Greivsa novērojumu. Šis angļu pētnieks, kurš pazīstams ar savām oriģinālajām, lai gan reizēm visai pārdrošajām hipotēzēm, apgalvo, ka Lūka esot aizņēmies pat no Apu- lēja «Zelta ēzeļa jeb pārvērtībām vienpadsmit grāmatās» — šī tagad klasikā ieskaitītā sadzīves romāna. Un patiesi, nav noliedzams, ka vienā gadījumā abu tekstu tematiskā sakritība ir acīm redzama.
Kā vienīgais no visiem evaņģēlistiem Lūka savā darbā pārstāsta diezgan mīklainu epizodi par diviem mācekļiem, kuri ceļā uz Emmausas pilsētiņu sastop no miroņiem augšāmcēlušos Jēzu (Lūkas ev., 24:13—32). Tur mēs starp citu lasām:
«Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadiju no Jeruzalemes, vārdā Emmausa. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie viņu nepazina. Un viņš tiem sacīja: «Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?» Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, ar vārdu Kleops, atbildēja un viņam sacīja: «Vai tu viens esi tāds svešinieks Jeruzalemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?» Un viņš tiem sacīja: «Kas tad?» Un tie viņam sacīja: «Tas ar Jezu no ? Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos dieva un visas tautas priekšā.»»
«Zelta ēzelī» ir pārsteidzoši līdzīga epizode. Divi ceļinieki, mājup dodamies, aizrautīgi runā par kādu viņu apvidū notikušu brīnumu. Ceļā viņi sastop kādu svešinieku un uzzina, ka tam par šo notikumu nekas nav zināms. Atvadoties viens no vietējiem ceļavīriem saka: «Tu droši vien šeitan esi svešinieks, ka neko par šo brīnumu neesi dzirdējis?»
Roberta Greivsa tēze ir visai intriģējoša, taču viena iemesla dēļ tā nav bez iebildumiem pieņemama, un proti, kad Lūka rakstīja savu evaņģēliju, Apulējs vēl nebija nācis pasaulē, jo vēsturnieki noskaidrojuši, ka viņš dzimis ap 130. gadu. Tāpēc par tiešu aizguvumu nevar būt runas. -
Greivsa tēzes labā tomēr minamas divas citas iespējas. Varētu taču būt, ka šī epizode ir iespraudums, ko Lūkas tekstā Apulēja ietekmē izdarījis kāds no vēlākajiem redaktoriem vai pārrakstītājiem. Tāda izrīcība, kas tolaik bija visai parasta, mūsu gadījumā ir jo iespējamāka tāpēc, ka Lūkas evaņģēlijs ir kompilācija, kas sastādīta no visdažādākiem komponentiem un tālab viegli pakļaujas šāda veida izrīcībai. Bet kāpēc gan pārrakstītājam būtu vajadzējis izdarīt šādu dīvainu iestarpinājumu? Pietiek uzmanīgi pārlasīt šo fragmentu, lai saprastu tādas rīcības cēloņus. Šeit jaužama nepārprotama polemika ar ticības brāļiem, kuri nav gribējuši lāgā ticēt tam, ka Jēzus būtu augšāmcēlies no miroņiem (Lūkas ev., 24:25—28).