Alegorizācijas metodi Jānis lietojis, aprakstot Jēzus sarunu ar ebrejiem pēc tam, kad viņš no tempļa bija padzinis tirgoņus. Atbildot uz jautājumu, kādas viņam bijušas tiesības to darīt, Jēzus atbild: «Noplēsiet šo templi, un es to trijās dienās atkal uzcelšu.» Ebreji, tam neticēdami, Jēzum saka: «Četrdesmit sešus gadus šis templis ir taisīts, un tu to gribi uzcelt trijās dienās?» Tad vārdu ņem pats autors un paskaidro: «Bet viņš runāja par savas miesas templi. Kad nu viņš bija uzcēlies no miroņiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija runājis.» Tātad mums šeit ir tipisks piemērs, kā burtiskais pareģojums par Jeruzalemes nopostīšanu tiek pārvērsts alegorijā, attiecinot to uz Jēzus augšāmcelšanos trešajā dienā pēc nāves pie krusta.
Vēl cits piemērs ir labi pazīstamā un mākslā daudz izmantotā epizode, kurā Jēzus pie Jēkaba akas sastopas ar sievieti no Samarijas. Sarunā ar viņu Jēzus, norādīdams uz akas ūdeni, visai daiļrunīgā stilā svinīgi deklarē: «Ikvienam, kas dzer no šā ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.» Tā kā šī saruna notiek Samarijā, tad Jēzus pie reizes izšķir arī mūžseno strīdu ar samariešiem, kuri pielūdza Jahvi nevis Jeruzalemes templī, bet Gerazimas kalnā, un tāpēc ortodoksāli ebreji tos uzskatīja par nicināmiem ķeceriem. Šajā sakarā Jēzus, pareizāk sakot, Jānis, pauž diezgan revolucionāru un ebrejiem nepieņemamu uzskatu, ka svarīga ir nevis kulta vieta, bet gan tas, ka dievs tiek pielūgts «garā un patiesībā». Kā redzam, fabulārajam elementam šajā līdzībā ir otršķirīga nozīme, jo tas ir tikai fons, uz kura autors veido savu reliģisko doktrīnu ornamentus..
Šāda veida piemērus varētu minēt daudz vairāk. Kaut vai gadījumu, kad Jēzus, atbildēdams uz pārmetumu, ka viņš slimo izdziedinājis sabatā, patiesībā iztirzā dieva dēla un tēva attieksmes un paziņo par viņam doto varu spriest pastaro tiesu. Tāpat arī Kapernaumā, kur sākas saruna par maizes pārveidošanas brīnumu, Jēzus saviem mācekļiem, kuri nākuši viņu meklēt, starp citu, teic: «Patiesi, patiesi, es jums saku, jūs mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizes un paēduši. Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei, kuru jums dos cilvēka dēls, jo dievs tēvs viņu ir apzīmogojis.» Beidzot šeit nevaram nepieminēt Jēzus vārdus par viņa miesas ēšanu un asins dzeršanu. Šie vārdi kļuvuši par nerimtīga teoloģiska strīdus priekšmetu starp dažādiem kristietības novirzieniem, cenšoties noskaidrot, vai tie būtu jāsaprot burtiski vai arī netiešā nozīmē, kā tas ir ar lielāko daļu Jēzus izteikumu ceturtajā evaņģēlijā.
Atbilstoši sava evaņģēlija pamattendencei Jānim ir īpatnējs, atšķirīgs skatiens arī uz Jēzus paveiktajiem brīnumdarbiem. Atcerēsimies, ka sinoptiķiem Jēzus ir vienkārši žēlsirdīga skolotājs, dziednieks un brīnumdaris, kurš izārstē sirdzējus un atvieglo viņu ciešanas tikai aiz līdzjūtības un mīlestības pret saviem līdzcilvēkiem. Tātad sinoptiķiem Jēzus ir savas tautas paražās un dzīvē dziļi iesakņojies tipisks ebreju pravietis, kādu tolaik ne mazums klaiņoja pa Galilejas un Jūdejas pilsētām un miestiņiem.
Pavisam citāds Jēzus ir Jāņa evaņģēlijā. Šeit viņš parādās kā šīs pasaules lietām tālu stāvoša, ireāla būtne, bez cilvēkiem piemītošām īpašībām. Ja viņš runā, tad tikai puķainām metaforām pārpilnās sentencēs un vienīgi par lielām galējām patiesībām. Cenzdamies mūs pārliecināt par Jēzus dievišķīgo būtību, Jānis viņam atņem visas šīs pasaules iezīmes un augstākā mērā sacildina. Gala rezultātā Jāņa evaņģēlijā mēs Jēzu redzam drīzāk kā noteiktu teoloģisku koncepciju simbolu, nevis kā cilvēku ar miesu un asinīm, kāds Jēzus bija sinoptiķu attēlojumā.
Šādā kontekstā, protams, arī Jēzus brīnumdarbi iegūst pilnīgi atšķirīgu, simbolisku nozīmi. Tajos Jānis redz tikai dievišķības izpausmi, pierādījumu, ka Jēzus ir dieva dēls. Un Jāni interesē tikai tie brīnumdarbi, kuri atbilst evaņģēlista doktrinālajām tēzēm. No dzimšanas neredzīgais, kuru Jēzus izdziedina, ebrejiem paziņo: «Ja viņš nebūtu no dieva, viņš neko nevarētu darīt» (Jāņa ev., 9:33). Varbūt tieši ar šādu nostāju arī izskaidrojams tas, ka Jānis salīdzinājumā ar sinoptiķiem ir daudz atturīgāks brīnumdarbu uzskaitījumā. Viņš piemin tikai astoņus brīnumdarbus, no kuriem divi, un proti, staigāšana pa ūdeni un pieci tūkstoši cilvēku paēdināšana, zināmi arī sinoptiķiem, bet pārējie ir Jāņa personiskais ieguldījums Jēzus biogrāfijā.
Šo sešu brīnumdarbu vidū Jānim sevišķi raksturīgi ir divi — kāzas Galilejas Kānā un Lācara atmodināšana no miroņiem. Vispirms iztirzāsim pēdējo, jo tas vislabāk ilustrē Jaņa nostāju. Jēzus uzmodina mirušos arī sinoptiķu evaņģēlijos. Piemēram, Lūka pavēstī par mirušā atraitnes dēla atmodināšanu Nainē, bet visi trīs sinoptiķi stāsta par sinagogas priekšnieka Jaira meitiņas uzmodināšanu. Pārsteidzošs ir fakts, ka visos trīs evaņģēlijos Jēzus paziņo, ka meitiņa nav mirusi, bet guļ. Kā tas būtu jāsaprot? Varbūt taisnība ir tiem evaņģēlija tekstu skaidrotājiem, kuri izvirza tēzi, ka runa šeit ir par klīnisku katalepsiju un letarģiju? Visos šajos gadījumos raksturīgs ir tas, ka brīnumdarbi tiek paveikti kaut kā ļoti dabiski un it kā ierasti, bez jebkāda dziļāka saviļņojuma.
Toties Lācara pamodināšanu Jānis inscenē visai dramatiskā veidā. Šis gadījums izstaro it kā aizmūža baismas, un atmodinātājs šķiet apveltīts ar kosmisku spēku. Visam, kas šajā ievērojamā dienā notiek Betānijā, piemīt dīvaina, cilvēka prātam neizdibināma rēgainība. Lācara līķis jau četras dienas guļ kapličā, viņu apraud māsas Marija un Marta, bet Jēzus stiprā balsī sauc: «Lā- car, nāc ārā!» Un mironis iznāk no tumšās kapličas, kājas un rokas tam savīstītas autos un seja aizsegta ar sviedrautu. Jāatzīst, ka Jānis ar šo dramatisko aprakstu patiešām panācis savu mērķi: viņš sniedz uz iztēli dziļi iedarbojošos pierādījumu, ka Jēzus patiesi ir dieva dēls. Jo tikai tas, kas apveltīts ar dievišķības spēku, var paveikt šādu brīnumdarbu.
Jau pats fakts, ka vēsts par Lācara pamodināšanu no miroņiem nav nokļuvusi līdz pārējiem evaņģēlistiem un vispār neviens, izņemot Jāni, to pat nepiemin, šķiet, ir pietiekams pierādījums, ka šeit nav runa par patiesi notikušu faktu, bet gan tas viss nepārprotami ir iztēles auglis. Pastāv pat noteiktas norādes, kas ļauj mums izsekot šī saistošā stāsta avotu. Lūka, kas attēlo aizkustinošo ainu, kurā Jēzu sveic Marta un Marija, nemaz nezina, ka viņām būtu brālis, vārdā Lācars. Tiesa, citā viņa evaņģēlija vietā gan kāds Lācars parādās, taču tas ir nabags, pavisam citas līdzības varonis, un tam nav nekā kopīga ar Lācaru, ko Jēzus uzmodinājis no miroņiem. Tāpēc daži Bībeles zinātnieki domā, ka Jānim kaut kādā veidā šīs abas teiksmas saplūdušas, izveidojot pilnīgi jaunu epizodi.
Kaut gan Galilejas Kānā veiktais brīnumdarbs tverts pilnīgi citā toņkārtā nekā Lācara uzmodināšana no miroņiem, taču abiem gadījumiem kopīgs ir ieceres vērienīgums. Jēzus taču pārvērš sešos akmens traukos salietu ūdeni vīnā. Katrā no tiem ietilpst divi vai trīs «mēri», bet Palestīnas «mērā» bija ap 38 litri, tātad runa ir par dažiem simtiem litru vīna, ko uzbūris Jēzus. Tas liecina, ka kāzu mielasts bijis visai bagātīgs, jo viesi jau pirms tam bija krietni iedzēruši un droši vien jutās īsti līksmi. Ne jau veltīgi galda uzraugs saka līgavainim: «Ikviens cilvēks papriekš ceļ galdā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim» (Jāņa ev., 2:10).