Cik juceklīgs priekšstats romiešiem vēl 121. gadā bijis par kristiešiem, redzam no Svetonija. Šajā gadā radies viņa darbs «Cēzaru dzīves apraksti». Trajāna valdīšanas laikā viņš bija augsts galma ierēdnis, bet Adriāns iecēla viņu par savu sekretāru. Ieņemtie amati deva Svetonijain iespēju viegli piekļūt pie valsts arhīva un tekošo pārvaldes lietu materiāliem. Taču cik trūcīga ir viņa informācija!
Svetonijs gan arī piemin kristiešus, bet zinātnieki domā, ka viņš iepazinis šo vārdu no Tacita. Šo pieņēmumu zināmā mērā apstiprina fakts, ka Svetonijs nodaļā par Klaudiju neatšķir jūdus no kristiešiem, bet pats Kristus viņa pārstāstā ir cilvēks, kurš tajā laikā dzīvojis Romā un nemitīgi kūdījis ebrejus uz nemieriem.
Svetoniju uzskata par godprātīgu vēsturnieku, un pētnieki negribēja ticēt, ka viņu tik lielā mērā būtu varējušas maldināt aplamas baumas. Tāpēc viņi centās noskaidrot, vai šajā šķietami nepareizajā informācijā tomēr neslēpjas kāds patiesības grauds un vai tik te nav runa
par pavisam citu cilvēku, vārdā «Hrestoss». Grāmatas «Jēzus noslēpums» autors P. L. Kušū atgādina, ka šis vārds vergu un brīvlaisto vidū tolaik bijis plaši izplatīts, ko pierāda kaut vai fakts, ka uzrakstos senajā Romā tas sastopams vismaz astoņdesmit reizes. Citiem vārdiem izsakoties, mēs nevaram pat būt droši, ka skopais un mīklainais pieminējums Svetonija rakstos patiešām attiecināms uz Jēzu Kristu.
Jāsaka atklāti: romiešu historiogrāfija nākamajām paaudzēm daudz ko palikusi parādā, jo nav noliedzams, ka mēs no tās par Jēzu un kristiešiem uzzinām pārāk maz. Šā fakta izskaidrošanai varētu gan minēt veselu virkni argumentu, starp citu kaut vai to, ka romieši un ebreji bija divas atšķirīgas pasaules, kas bija tik svešas viena otrai kā divas dažādas planētas. Bet kā tad īsti ir ar ebreju historiogrāfiju? Lai nu kam, bet vispirms taču tieši ebrejiem, kuri bija aculiecinieki izdaudzinātajiem ar Jēzus Nacarieša personību saistītajiem notikumiem, katrā ziņā vajadzēja atstāt visplašākās liecības kaut vai par si- nedrija tiesas procesu vai arī par pašu krustā sišanu. Diemžēl viss guvums, ko mums spēj sniegt kristietības tradīcija, ir viena vienīgā piezīme ebreju vēsturnieka Jo- zefa Flāvija darbā «Jūdu senatne». Šeit tomēr jāpiebilst, ka šajā darbā atrodamas vēl divas kristietībai svarīgas ziņas: par Jāni Kristītāju un par Jēzus brāļa Jēkaba nāvi.
KO PAR JEZU KRISTU ZINĀJA EBREJI?
«Jūdu senatnes» autors Jozefs Flāvijs ir aizraujoša un reizē mīklaina personība, kas pieder pie visneparastākajām antīkajā pasaulē. Viņa psihe bija tik sarežģīta un paradoksālu pretešķību pilna, ka patiesībā tā vēl šodien nav līdz galam atšifrēta, un spriedumos, ko par viņu izsacījušas secīgas vēsturnieku paaudzes, ietverta gan visaugstākā atzinība, gan arī nosodījums par viszemiskākajām nekrietnībām.
Šis daudzsejainais cilvēks pusi mūža pavadījis sava laikmeta vētraino notikumu centrā, bet atlikušo daļu nodzīvojis Romā mierīgā pārticībā, baudīdams pēc kārtas trīs ķeizaru labvēlību. Ja ņem vērā, ka viņš bija viens no jūdu sacelšanās vadoņiem un ar savu drosmi sagādāja grūtus brīžus leģioniem, bet pēc tam nokļuva gūstā un patiesībā viņam, tāpat kā citiem ebreju nemierniekiem, bija lemta krusta nāve, tad grūti iedomāties vēl fantastiskāku dzīves ceļu. Apbrīnojamā kārtā liktenis viņam aizvien bijis labvēlīgs un pat no visdramatiskākajām nedienām palīdzējis izkļūt ar veselu ādu. Vieni apgalvo, ka šī neparastā veiksme izskaidrojama ar Jozefa Flāvija velnišķīgo viltību un cinismu, citi turpretim ir tajās domās, ka viņš atjautībā pārspējis savus laikabiedrus un bijis apveltīts ar vienreizēju prāta asumu, kas viņam devis iespēju ātri pielāgoties jebkurai dzīves situācijai. Protams, viņa intelekts bija apsviedīgs un ass kā naža asmens, taču nedrīkstam aizmirst vēl kādu citu, ne mazāk intriģējošu Jozefa Flāvija rakstura iezīmi: viņa uzvedībā bija kaut kas valdzinošs, kaut kas tāds, kas viņam Jāva pārsteidzoši viegli iegūt uzticamus draugus un aizbildņus. Aiz dīvainas likteņa ironijas Jozefa Flāvija tautieši apzīmogoja viņu ar nodevēja un renegāta kauna zīmi, bet laika tecējumā izrādījās, ka reti kādam ir tik lieli nopelni ebreju labā kā tieši viņam — neaizstājamu vēstures sacerējumu autoram, kurš cildinājis savas tautas varonīgo cīņu pret vareno Romas impēriju un polemiskās sadursmēs ar naidīgiem pamfletistiem aizstāvējis ebreju kultūru un reliģiju.
Kā Jozefs Flāvijs pats stāsta autobiogrāfijā, viņš dzimis tajā pašā gadā, kad varu pārņēma Kaligula, jeb, pēc pašreizējā kalendāra, m.ē. 37. gadā. Ar lepnumu viņš atzīmē, ka pieder pie izcilas priesteru dzimtas un viņa māte cēlusies no Makabeju ķēniņnama. Jau agrā bērnībā viņš uzskatīts par neparasti apdāvinātu. Trīspadsmit gadu vecumā viņa zināšanas tiesību lietās bjiušas tik spožas, ka šajos jautājumos pie viņa padomu meklējuši pat priesteri un augstākie Jeruzalemes administrācijas pārstāvji. Sešpadsmitajā mūža gadā viņš kvēli ieinteresējies par reliģijas problēmām. Jūdaismā tolaik pastāvējušas trīs galvenās sektas: farizeji, saduceji, un esēni. Jaunais censonis nolēmis iedziļināties viņu mācībās tādā veidā, ka secīgi iestājies to rindās un piedalījies visās sakrālajās izdarībās, kas piekoptas atbilstošajās sektās. Šī pieredze acīmredzot tomēr nav atvēsinājusi jaunekļa reliģisko degsmi, jo galu galā viņš pievienojies tā laika slavenajam vientuļniekam Bannam un gandrīz trīs gadus pavadījis ar viņu tuksnesī visstingrākās askēzes apstākļos. Pēc tam
Jozefs atgriezies pie saviem vecākiem Jeruzalemē, kur pieslējies farizejiem, jo tie — kā viņš pats norāda — atgādinājuši viņam grieķu stoiķus.
66. gadā sākās romiešu un jūdu karš. Ebreju patriotu stihisko atbrīvošanās kustību priesteri bija nolēmuši ievadīt organizētas bruņotas cīņas gultnē. Sakarā ar šiem notikumiem Jozefu ieceļ par Galilejas pārvaldnieku un turienes nemiernieku karaspēka pavēlnieku. Tas bija dīvains un diezgan riskants solis, jo visi zināja, ka Jozefs pret sacelšanos izturas noraidoši, turklāt viņam tajā laikā bija tikai 29 gadi un trūka jebkuras, pat visniecīgākās pieredzes militāros un administratīvos jautājumos Taču jauneklis savus pienākumus veica apbrīnojami veiksmīgi: pēc romiešu armijas parauga viņš izveidoja simttūkstoš vīru lielu karaspēku, nocietināja pilsētas, ciematus un kalnu pārejas, stratēģiski svarīgos punktos ierīkoja ieroču un pārtikas krājumus. Vienlaikus viņam vajadzēja cīnīties pret personisko ienaidnieku kūdīšanām, apspiest nemierus viņam pakļautajās pilsētās un kādā brīdī pat atteikties no paklausības pašam augstajam priesterim, kad tas, Jeruzalemes intrigantu uzpirkts, gribēja Jozefu atcelt no amata.
Apspiest sacelšanos Palestīnā Nerons uzdeva pieredzējušajam karavadonim Vespasiānam, kurš, ņemot palīgā savu dēlu Titu, nolēma vispirms vērsties pret Gali- leju. Jozefs varonīgi aizstāvējās kalnu cietoksnī Jota- patā un nodarīja Romas leģioniem smagus zaudējumus. Galu galā cietoksnis tomēr krita, un Jozefs nokļuva gūstā. Bet tieši tagad jo skaidri izpaudās viņa atjautība un prasme iekarot šīs pasaules vareno simpātijas. Viņš tik ļoti iepatikās Vespaziāna dēlam Titam, ka tas pierunāja tēvu nesūtīt Jozefu kopā ar citiem gūstekņiem uz Romu, bet atstāt pie sevis armijā. Šajā laikā tad nu arī Jozefs abiem esot pareģojis, ka viņi viens pēc otra kļūšot par Romas ķeizariem.