Līdz pat Romas un ebreju kara beigām Jozefs tagad darbojās kā savu aizbildņu uzticības persona, ar saviem padomiem tiem palīdzēdams pieveikt jūdu nemierniekus. Vairākkārt, jo sevišķi Jeruzalemes aplenkuma laikā, viņš uzstājās kā parlamentāris, uzaicinādams savus tautiešus atjēgties un nolikt ieročus. Ebreji šādu rīcību uzskatīja par nodevību un pat apcietināja viņa ģimeni, kura uzturējās aplenktajā galvaspilsētā. Bet Jozefs vēlāk attaisnojās ar to, ka gribējis glābt savu tautu no iznīcības, jo zinājis, ka Jahve izvēlējies romiešus par pasaules valdniekiem un tāpēc cīņa pret tiem esot veltīga.
Vespasiāns un Tits viņu bagātīgi atalgoja par Pales- tīnā izdarītiem pakalpojumiem, jo sevišķi par to, ka tik nemaldīgi bija piepildījies viņa paredzējums, ka tēvs un dēls viens pēc otra pacelsies visaugstākajās varas virsotnēs. Viņi pat piekrita tam, ka Jozefs pieņēma savu protektoru dzimtas uzvārdu un sāka saukties par Jozefu Flāviju. Romā, kur viņš apmetās uz pastāvīgu dzīvi, Jo- zefam Flāvijam ierādīja mitekli Vespaziāna privātajā rezidencē, piešķīra Romas pilsoņa tiesības un mūža pensiju, kā arī zemes īpašumus Itālijā un Jūdejā. Domiciāns, trešais ķeizars no Flāviju dzimtas, viņam bija tikpat labvēlīgs un Jozefa nekustamos īpašumus atbrīvoja no visiem nodokļiem un nodevām.
Jozefs Flāvijs nomira, domājams, 2. gadsimta sākumā, vismaz noteikti zināms, ka ķeizaru Nervas un Trajāna laikos viņš vēl bijis dzīvs. Pēc nāves viņam Romā uzcelts piemineklis. Vai iedomājams vēl fantastiskāks mūža epilogs cilvēkam, kurš kādreiz bijis Jeruzalemes sagrautā tempļa priesteris un viens no aktīvākajiem ebreju sacelšanās vadītājiem, tātad nikns Romas ienaidnieks!
Jozefs Flāvijs, dzīvodams pārticībā, tomēr nepadevās dīkdienības kārdinājumam, bet, taisni otrādi, uzsāka apbrīnojami rosīgu literāru darbību, lai cildinātu tavu tautu, taču varbūt arī pirmām kārtām nolūkā aizstāvēt sevi pret ciltsbrāļu apvainojumiem. Šīs iespaidīgās rosmes rezultāts ir divi monumentāli darbi: «Jūdu karš» un «Jūdu senatne», kā arī divi publicistiska rakstura sacerējumi: «Pret Apionu» un «Mana dzīve».
Tā kā Jozefam Flāvijam bija pieejami ķeizaru arhīvi, viņš savos darbos droši vien izmantojis arī tādus materiālus, kuri vēlāk vēstures vētrās gājuši bojā. Turklāt viņš bija ne tikai daudzu svarīgu notikumu aculiecinieks, bet arī tiešs to dalībnieks. Jūdu karu, bet jo sevišķi Jeruzalemes aplenkšanu viņš droši vien aprakstījis pēc savām ikdienas piezīmēm, jo citādi grūti izskaidrojams pārsteidzošais fakts, ka viņa tēlojums ir tik personisks un tik aizraujošs savā reālismā un faktu bagātībā. '
Ar vārdu sakot, daudzām vēsturnieku paaudzēm Jozefa Flāvija darbi bijuši neizsmeļams informācijas avots ebreju tautas vēstures izpētei. Pilnām riekšām no tiem smēlušies kā nekristiešu autori, to skaitā romiešu vēsturnieks Dions Kasijs un helēņu filozofs Porfirijs, tā arī kristieši Origēns, Cezarejas Eisebijs un Hieronims — Bībeles tulkotājs latīņu valodā. Jozefa Flāvija divi galvenie vēsturiskie darbi, kas pārtulkoti gandrīz vai visās Eiropas valodās, baudījuši lielu popularitāti visās vēsturnieku paaudzēs kopš to publicēšanas līdz mūsu dienām un pat vairāk — kļuvuši par neizsmeļamu iedvesmas avotu rakstniekiem, mūziķiem, gleznotājiem un tēlniekiem.
Seit pieminams vēl tas, ka vienīgā ebreju rakstniecībā saglabājusies informācija par Jēzu ir Jozefa Flāvija darbā «Jūdu senatne» atrodamā piezīme, ko Bībeles zinātnieku aprindās pazīst ar nosaukumu «testimonium Flavicinum». Nocitēsim to visā pilnībā:
«Tajā laikā dzīvoja vieds cilvēks Jēzus, Ja viņš vispār dēvējams par cilvēku. Viņš darīja neparastas lietas un bija pamācītājs ļaudīm, kuri ar prieku uzklausīja viņa patiesību. Viņam sekoja daudz jūdu, kā arī pagānu. Tas bija Kristus. Bet, kad Pilāts pēc mūsu augstmaņu sūdzībām piesprieda viņam krusta nāvi, agrākie piekritēji neatstājās no viņa. Jo trešajā dienā viņš tiem atkal parādījās dzīvs, kā par viņu līdz ar daudziem citiem brīnumdarbiem dieva pravieši bija pavēstījuši. Un tādējādi no tiem laikiem līdz pat šaidienai pastāv kristiešu draudze, kas no viņa saņēmusi šo nosaukumu.»
Nav grūti saprast, kāpēc kristietības tradīcija šai liecībai piešķīrusi milzīgu nozīmi. To taču sniedza ebrejs, kurš, neraugoties uz savu politisko nodevību, nekad nebija atsacījies no sentēvu ticības, turklāt bijis labi informēts par visu, kas tolaik notika Palestīnā. Tāpēc šo liecību varēja uzskatīt par ticamu, jo tā taču nāca no neieinteresēta cilvēka, kurš ne formāli, ne emocionāli nebija saistīts ar kristietību.
Tiesa, jau 16. gadsimtā atskanēja savrupa balss, kas šādu vērtējumu apšaubīja, taču visumā līdz 19. gadsimtam neviens šo liecību nopietni nav mēģinājis apstrīdēt. Šodien mums jau zināms, ka šī vienīgā no ebreju avotiem nākusī informācija par Jēzu ir interpolācija, vēlāks iespraudums, ko izdarījis kāds no kristiešu pārrakstītājiem. Kritiskie argumenti, kas atmasko šo viltojumu, ir tik neatspēkojami, ka pat nopietni katoļu Bībeles zinātnieki izteikušies pret šās liecības autentiskumu.
Patiesi, būtu brīnums, ja kāds vēl šodien gribētu ietiepīgi turēties pie kādreizējiem uzskatiem par Jozefa Flāvija tekstā iestarpināto vietu. Jozefs Flāvijs taču bija farizejs un ortodoksāls jūdaisma piekritējs, priesteru dzimtas loceklis un no mātes puses Makabeju pēcnācējs, bet mums grib iegalvot, ka viņš rakstījis šīs rindas, kurās teikts, ka Jēzus ir bijis mesija un varbūt pat dievs, kas ticis sists krustā, bet trešajā dienā augšāmcēlies. Kristiešu pārrakstītājs, kurš iespraudumu tādā veidā iestarpinājis Jozefa Flāvija tekstā, ir bijis lētticīgs cilvēks, bet ne mazāk lētticīgi bijuši tie, kas viņam noticēja.
Šodien mēs zinām pat to, kad aptuveni radies šis viltojums. Baznīcas rakstnieki Klēments, Minucijs, Tertuliāns un Teofils no Antiohijas labi pazina «Jūdu senatni», taču neviens no viņiem nav ne ar vienu vārdu ieminējies par šo kristiešiem tik svarīgo informāciju. Nav pamata domāt, ka viņi tā būtu rīkojušies aiz kaut kādiem nezināmiem apsvērumiem, tālab atliek tikai viens secinājums, un proti, ka vecākajos «Jūdu senatnes» eksemplāros šās informācijas vēl nav bijis. Tikai hronoloģiski vēlākais pirmās «Baznīcas vēstures» autors Eisebijs, kurš dzīvojis no 263. līdz 339. gadam, pirmo reizi citē šo «liecību» tagad mums labi zināmajā skanējumā. Tāpēc, loģiski spriežot, jāsecina, ka šo viltojumu izdarījis kāds pārrakstītājs 3. un 4, gadsimta mijā.
Interesantu materiālu diskusijai par «testimonium Fla- vianum» sniedz Origēns. Šis izcilais baznīcas rakstnieks dzīvoja no 185. līdz 254. gadam, tātad pirms Eisebija un pirms pārrunājamā iestarpinājuma par Jēzu «Jūdu senatnes» tekstā. No Origēna polemiskā traktāta «Pret Celšu», ar kuru mēs sīkāk iepazīsimies nākamajā nodaļā, izriet, ka viņa rīcībā esošajā «Jūdu senatnes» norakstā pieminēti Jānis Kristītājs un Jēkabs, toties, kas attiecas uz Jēzu, tad viņš acīmredzot zinājis kādu pavisam citu tekstu, uz kuru dibinoties Origēns pārmet Jozefam Flāvijam, ka tas nav atzinis Jēzu par mesiju.
Tātad runa ir par kādu piezīmi, kurā Jēzus novērtēts no neticīga cilvēka viedokļa. Tā kā Flāvija tekstos šāda piezīme nav atrodama, tad rodas jautājums, uz ko Origēns būtu varējis balstīt savu pārmetumu. Daži Bībeles zinātnieki ir pārliecināti, ka šis Origēnam zināmais sākotnējais teksts tad nu ari saturējis daudzināto «testimonium Flavianum», kuru vēlāk kāds kristiešu pārrakstītājs izrediģējis pēc sava prāta. Izdarīti pat mēģinājumi izdalīt šo šķietamo pirmtekstu, vienkārši svītrojot no «Flāvija liecības» pieņēmumu, ka Jēzus bijis dievs un praviešu pasludinātais mesija, kurš pēc nāves uzcēlies no miroņiem. Tādā veidā radītais vieda sludinātāja un ap- kārtklaiņojoša skolotāja portrets — un šādu cilvēku tolaik Palestīnā bijis ne mazums — varēja piederēt arī ortodoksāla jūdaisma piekritēja un priesteru dzimtas pēcnācēja Jozefa Flāvija spalvai. Šāds apraksts būtu varējis arī izraisīt Origēna pārmetumu, ka tā autors nav ticējis Jēzus dievišķīgajai iedabai.