Taču šai, uz pirmā aca uzmetiena visai pārliecinošajai hipotēzei ir būtiski trūkumi. Vispirms jau šaubas rada pats šķietamā sākotnēja teksta izdalījums no «Flāvija liecības». Atsevišķiem Bībeles zinātniekiem, neraugoties uz Jozefa Flāvija stila un valodas rūpīgām studijām, nav izdevies rekonstruēt vienādi skanošu tekstu. Viņu versijas ir tik atšķirīgas, ka apšaubāma ne tikai pati metode, bet arī tās teorētiskie principi. Ja jau, ņemot vērā mūsdienu filoloģijas sasniegumus, nav iespējams iegūt saskanīgus rezultātus, mums ir tiesības secināt, ka šādu Jozefa Flāvija rakstīto pirmtekstu vispār nekad neizdosies atrast.
Tomēr šī koncepcija tika galīgi atspēkota, analizējot kontekstu, kurā atrodama «Flāvija liecība». Izrādījās, ka rindkopas, starp kurām tas iesprausts, neapšaubāmi veido vienu stāstījuma pavedienu, kurā runa ir par nemieriem ebreju vidū un citām viņu likstām. «Flāvija liecība» ne no šā, ne no tā, varētu sacīt, pavisam nekautrīgi pārrauj stāstījuma pavedienu, un šis apstāklis liek. domāt, ka tā mākslīgi, nerēķinoties ar loģiku, iesprausta svešā tekstā. Skaidrs, ka to izdarījis kāds neveikls un ne sevišķi inteliģents atdarinātājs, un turēt aizdomās par šo rupjo interpolāciju «Jūdu senatnes» autoru nav ne mazākā pamata.
Šeit vietā dažus vārdus vēl veltīt daudz plašākam nostāstam, kurš ietilpināts «Jūdu kara» senkrievu tulkojumā no 11. vai 12. gadsimta un par kuru domā, ka tas izdarīts Kijevas kņaza Jaroslava uzdevumā. Četrās rindkopās Jēzus dzīve un darbība šeit sniegta pavism citā versijā, kas daudzos sīkumos atšķiras 110 kanonisko evaņ- foliju nostāstiem. Par šiem fragmentiem risinājās ilga polemika, līdz beidzot zinātnieki vienojās, ka šos iespraudumus izdarījuši slāvu tulkotāji, kuri savukārt vadījušies no apokrifu evaņģēlijiem.
Tātad noskaidrots, ka vienīgā vieta, kur ebreju autors pieminējis Jēzu, ir viltojums. Sāda situācija ir dīvaina, neizprotama un augstākā mērā intriģējoša. Jozefs Flāvijs lāču bija darbojies kā Jeruzalemes tempļa priesteris un lik lielā mērā interesējies par reliģiskiem strāvojumiem, Ka pats secīgi piederējis gan pie farizejiem, gan saduce- iiem, gan esēniem, bet neviena vārda nebilst par Jēzu un tā dramatisko likteni. Par pieminētajām trim sektām viņš raksta daudz un lietpratīgi, bet par Nacaretes skolotāju, tā mācību, brīnumdarbiem un augšāmcelšanos klusē, it kā par to visu nebūtu neko dzirdējis.
Bet kā ir ar citiem tā laika izcilākajiem ebreju rakstniekiem? Izrādās, ka arī tie cieš klusu. Ņemsim kaut vai Jozefa Flāvija nikno ienaidnieku Tiberiādas Justu, kurš sarakstījis «Jūdu karu» un «Jūdu ķēniņu hroniku». Tiesa, šie darbi gan gājuši zudumā!, taču Konstantinopoles patriarhs, kurš dzīvoja 9. gadsimtā un bija tos lasījis, apgalvo, ka Justs par Jēzu neko nav rakstījis. Jo dīvaināk tas ir tāpēc, ka šis autors arī bija cēlies no Galilejas un visos sīkumos pazina šo apvidu. Tā vismaz secināms no polemiskās atbildes, ko Jozefs Flāvijs viņam sniedzis savā autobiogrāfijā.
Un beidzot, viens no vislielākajiem ebreju filozofiem un domātājiem — Aleksandrijas Filons, ar kuru mēs tuvāk iepazīsimies vēlāk, jo viņam ir ievērojami nopelni dažu kristietības ideju tapšanā. Šis rabīns, kurš visu savu dzīvi veltījis jūdaisma samierināšanai ar grieķu filozofiju, atstājis spēcīgu ietekmi uz evaņģēlija autoru Jāni un Tarsas Pāvilu. Pietiek, ja pieminēsim, ka, pateicoties viņam, kristietības teoloģija pārņēmusi grieķu «logosa» ideju.
Filons piedzima gadu trīsdesmit pirms Jēzus un nodzīvoja pēc tā nāves aptuveni gadu divdesmit. Būdams rabīns un slavens svēto rakstu skaidrotājs, viņš rosīgi piedalījās arī sava laikmeta vēstures notikumos, jo vairāk tāpēc, ka viņa brāļadēls Tibērijs Aleksandrs 46.— 48. gadā ieņēma Jūdejas prokuratora augsto amatu. Lai gan Filons dzīvoja Aleksandrijā, viņš bieži ceļoja uz
Jeruzalemi, kur viņam bija radinieki un daudz paziņu. Vienā no saviem daudzajiem traktātiem «Par apcerīgu dzīvi» viņš aprakstījis terapeitu sektu, kas daudzējādā ziņā atgādina esēnus un pirmos kristiešus. Un tomēr savos skaitliski tik kuplajos literārajos darbos, kuri pievēršas galvenokārt reliģijas jautājumiem un notikumiem Pilāta valdīšanas laikā, viņš Jēzu nepiemin kaut vai īsā hronikāla rakstura piezīmē. Un tā tas ir arī visā pārējā ebreju reliģiskā rakstniecībā, izņemot talmudu, taču tas ir jau atsevišķs jautājums, kuru aplūkosim vēlāk.
Tā kā pat Jēzus novadnieki un tautieši šajā ziņā mums sagādājuši rūgtu vilšanos, tad nav pamata pārmest to romiešiem un grieķiem. Tacits, Plīnijs Jaunākais un Svetonijs mums gan atstājuši īsas piezīmes, taču tajās runa ir galvenokārt par faktu, ka tolaik jau pastāvējušas kristiešu draudzes, bet ne par Jēzu. Turklāt tās uzrakstītas samērā vēlu, jo radušās vairāk nekā astoņdesmit gadu pēc Jēzus krustā sišanas. Turpretī agrāk dzīvojušie autori, tādi kā Plīnijs Vecākais (23.—791, Marciāls (40.—103.), Plutarhs (46.—120.) un Juvenāls (apt. 60.—140.), kuri pieminējuši daudz mazāk svarīgus notikumus, pilnīgi noklusē Galilejas mesijas traģisko likteni.
Tos ļaudis, kuri tic visam, kas rakstīts evaņģēlijos, vajadzētu satraukt dīvainajam faktam, ka ebreju hronikās nav neviena vārda, kas apstiprinātu to, ka Jēzus nāves brīdī uz trim stundām aptumšojusies saule, mirušie piecēlušies no saviem kapiem, bet jo sevišķi to, ka Jeruzalemes tempļa vissvētāko vietu nodalošais dārgais priekškars pārplīsis divās daļās. Grūti iedomāties, ka neatrastos neviens ebreju hronists, kurš šis katrā ziņā neparastās parādības nebūtu uzskatījis par atzīmēšanas vērtām. Kas attiecas uz saules aptumšošanos, tad arī Plīni- jam Vecākajam, kurš pazīstams kā godprātīgs zinātnieks un savā «Dabas vēsturē» saules aptumsumiem veltījis veselu nodaļu, par to nekas nav zināms.
Protams, Bībeles pētnieki pievērsuši uzmanību šiem savādajiem noklusējumiem. Katoļu autors Daniels Ropss, kurš uzrakstījis plaši pazīstamu monogrāfiju par Jēzu, šo faktu izskaidro šādi: «Parastu Romas pilsoni Tibēriia laikos Palestīnā notiekošais interesēja ne vairāk kā, piemēram, mūs kāda pravieša parādīšanās Madagaskarā vai Reunjonas salā.» Bet vēl daiļrunīgāk izsakās katoļu garīdznieks Žans Šteinmans, kurš uzrakstījis pazīstamo grāmatu «Tarsas Pāvils»: «Mūsu ēras 30. gadā kā vergs pie krusta mirst Jēzus, viens no miljoniem vergu Romas impērijā. Palestīnas ebrejiem ši%,fakts palika gandrīz nemanāms. Un, kaut arī pašā Jeruzalemē tas būtu varējis izraisīt zināmu satraukumu, vai tad civilizētie ļaudis Itālijā, Grieķijā, Mazāzijā un Ēģiptē interesētos par ebrejiem? … Ko gan šis līķis varēja nozīmēt valstī, kurā valdīja Tibērijs, bet pēc tam pie varas nāks Kaligula, Klaudijs un Nerons? Ko asinīm pārplūdinātā pasaulē nozīmē viena cilvēka nāve?»
Abi minētie autori neviļus pievērš uzmanību zināmam psiholoģiskam procesam, kurš deformē mūsu izvērtēs proporcijas attiecībā uz pagātnes notikumiem. Kristietības uzticīgie adepti, tās žilbinošo panākumu suģestēti, uzskatīja to par brīnumu un tāpēc vairs nespēja noticēt tās pieticīgajiem un dabiskajiem pirmsākumiem. Tas tad arī izraisa noslieci pārspīlēt un mitoloģizēt visus sīkumus, kas saistīti ar jaunas reliģijas dibinātāja dzīvi, kāda vērojama ne tikai evaņģēlijos, bet arī visās citās pasaules reliģiskajās sistēmās. Un, lūk, tā laika autoru klusēšana, kuri bez ievērības atstājuši ne tikai tādus šķietami brīnišķīgus notikumus kā tempļa dārgā priekškara pārplīšanu un saules aptumsumu, bet arī pa'ša Jēzus personu, mums tikai lieku reizi atgādina psiholoģisko fenomenu, kas izpaudies nesaskaņā starp vēsturisko īstenību un atšķirtībā mītošo, tikai savu ticējumu lokā paliekošo pirmo kristiešu draudžu iztēli, nesaskaņā starp grieķu un romiešu apkārtējās sabiedrības vienaldzību un saujiņu sava skolotāja mācības aizrautu cilvēku, kuri uzskatīja sevi par «brāļiem un māsām iekš Kristus», ļaudamies iracionāliem jūsmīgiem sapņojumiem un ilgām. Brīnumainā pasaule, kurā dievs miris krusta nāvē un pēc tam augšāmcēlies, viņiem šķita īstenāka par reālo pasauli, ar ko tiem diendienā nācās saskarties. Bet ebrejiem un pagāniem krustā sistais Jēzus, kā izsakās Šteinmans, bija tikai «viens no miljoniem vergu Romas impērijā».