Tā, lūk, beidzas mēģinājumi atrast īstā Jēzus pēdas nekristiešu rakstniecībā, beidzas — to grūti noliegt — ar pilnīgu neveiksmi.
Otrā nodaļa
PAR JAUNO DERĪBU un TĀS ŠĶIETAMAJIEM AUTORIEM
evaņģēlisti rakstīja grieķu valodā
Tā kā grieķu, romiešu un ebreju autori mums nesniedz nekādas drošas ziņas par Jēzus Kristus dzīvi, atliek pievērsties vienīgai vēsturiskai liecībai — Jaunajai derībai, kā arī tai bagātīgajai kristiešu literatūras daļai, kas nav iekļauta svēto rakstu kanonā un kopumā tiek apzīmēta par apokrifiem. Kāda vērtība ir visiem šiem rakstiem? Atbildi uz šo jautājumu cenšas dot atsevišķa biblistikas nozare. Vēlāk redzēsim, ka tā sniegusi daudzus interesantus un pat sensacionālus atklājumus. Tiem būs veltīta ne viena vien mūsu grāmatas lappuse, taču iepriekš mums kaut vai pavirši jāiepazīstas ar kristietības pamatdokumentu — Jauno derību.
Kā mums zināms, tajā ietilpst septiņas grāmatas, un proti: četri evaņģēliji, «Apustuļu darbi», divdesmit viena vēstule, kas tiek piedēvētas Pāvilam, Jēkabam, Pēterim, Jānim un Jūdam Tadejam, kā arī apustuļa Jāņa atklāsmes grāmata jeb apokalipse. Par šo rakstu rašanās laiku Bībeles zinātnieki nav vienis prātis. Vispār tiek pieņemts, ka tie sarakstīti laikposmā starp 50. un 120. gadu. Jaunās derības vecākā daļa ir Pāvila vēstule tesaloniķiešiem, kas rakstīta 50. gadā, tātad aptuveni divdesmit gadu pēc Jēzus Kristus sišanas krustā.
Parasti mums neienāk prātā padomāt par to, kādā valodā tikusi uzrakstīta Jaunā derība, jo liekas pats par sevi saprotams, ka tās oriģinālvalodai vajadzētu būt ebreju vai aramiešu. Tāpēc dažs labs būs izbrīnījies, uz- zirtadams, ka Jaunās derības autori runāja un rakstīja grieķu valodā. Tiesa, tā nebija Perikla laikmeta klasiskā valoda, bet gan tās dialektisks variants, ko filologi dēvē par «koinē». Helēnisma laikmetā, t. i., laikposmā no 4. gadsimta p. m. ē. līdz m. ē. 5. gadsimtam, šo valodu runāja daždažādas tautas, kas dzīvoja Maķedonijas Aleksandra kādreiz iekarotajos apvidos, kurus grieķu okupantu administrācija bija pilnīgi helenizējusi.
Grieķu civilās administrācijas pārstāvji un karavīri komplektējis no visiem Grieķijas apvidiem un runāja atšķirīgos dialektos. Saprotams, ka kopīgi pārvaldītajās teritorijās tie sajaucās, un šajā unifikācijas procesā izveidojās jauna grieķu valoda, ko nosauca par «koinē» un kas kļuva par helēnisma laikmeta valodu.
«Koinē» jau no paša sākuma veidojās kā tautas sarunvaloda, lai gan tās pamatā bija klasiskais Atikas dialekts, jo Atēnu kultūrai aizvien bija augsts prestižs visās citās grieķu pilsētvalstīs. Laika gaitā šo jaunizveidojušos dialektu gan runā, gan rakstos sāk lietot arī izglītoti cilvēki. Tādējādi tas pakāpeniski guva zināmu literāru slīpējumu un galu galā_kļuva par vispārlietojamu valodu ne tikai Āzijā un Ēģiptē, bet pat Romā. Tāpat tas bija dzirdams Palestīnas pilsētās, jo sevišķi Jēzus dzimtenē Galilejā, turklāt tik lielā mērā, ka poļu Bībeles zinātnieks, katoļu priesteris prof. E. Dombrovskis vienā no savām esejām pat izvirzīja jautājumu: «Vai Jēzus runāja grieķu valodā?» un uzskatīja par iespējamu, ka satiksmē ar citu tautību piederīgajiem Jēzus izmantojis grieķu valodu.
Tāpat zināms, ka diasporas ebreji, kuru skaitliski bija daudz vairāk nekā pašā Palestīnā dzīvojošo ebreju, runājuši galvenokārt grieķiski. Savu tēvu valodu viņi bija tiktāl aizmirsuši, ka varēja lietot tikai Aleksandrijā grieķu valodā pārtulkoto Veco derību, t. -s. Septuagintu. Pašā Jeruzalemē, kur grieķu kultūras ietekme arī bija visai jūtama, ebrejiski gandrīz vairs nerunāja, bet lietoja aramiešu valodu. Tas bija ebreju valodai tuvu radniecīgs semītu dialekts, kurš Tuvo Austrumu zemēs kļuva par \miversālu valodu.
Helēnisms izplatījās pat latīņu kultūras dzimtenē Itālijā. Impērijas sākumā sakarā ar valsts saimniecisko uzplaukumu un aizvien pieaugošu darbaspēka trūkumu no Austrumiem masveidā tika ievesti vergi un amatu pra-
lēji, ko nodarbināja pilsētās un lielo zemes īpašnieku muižās. Šī etniski svešo elementu pieplūsme līdz pašiem pamatiem izmainīja Itālijas seju. Atbraucēji runāja galvenokārt grieķiski, un tā grieķu valoda kļuva par plašu proletariāta masu sarunvalodu. Romiešu satīriķis Juve- nāls (ap 60.—140.) vienā no savām satīrām žēlojās, ka pilsētās grūti dzīvot: visapkārt «tikai grieķi». Cik spēcīga bijusi šī iespiešanās, šodien liecina fakts, ka uz vergu un brīvlaisto kapiem arheologi biežāk atrod grieķu nekā romiešu vārdus. Tā kā kristietība vispirms izplatījās tieši šo ļaužu vidū, nav nekāds brīnums, ka Romas baznīcas pirmās amatpersonas runāja un rakstīja grieķu valodā, pat vēl vairāk — tā tolaik bija kristiešu liturģiskā valoda.
Šo faktu gaismā nav grūti saprast, kāpēc evaņģēliji un pārējie Jaunās derības raksti sacerēti grieķu, bet nevis kādā no semītu valodām. To autori un tāpat lietotāji bija Kristus piekritēji, kuri nāca galvenokārt no heleni- zētajiem ebreju diasporas centriem. Daži Bībeles zinātnieki ir pārliecināti, ka uz Mateja evaņģēliju un Pāvila vēstuli ebrejiem tas nav attiecināms. Tie, pēc viņu domām, tulkoti no aramiešu oriģināltekstiem, kuri gājuši zudumā, taču grieķu tulkojumos uz to cilmi norādot tikai semītu valodām raksturīgie idiomātiskie izteicieni. Tomēr vairums zinātnisko speciālistu šo pieņēmumu neatzīst par pietiekami pamatotu.
Latīņu valodā Jaunās derības pilnu tekstu pārtulkoja tikai svētais Hieronims (340.—420.). Šis tulkojums pazīstams ar nosaukumu «Vulgata». Protams, Itālijā un Zie- meļāfrikā Jaunās derības grāmatu tulkojumi latīņu valodā bija sastopami arī pirms Hieronima, taču visumā diezgan droši varam apgalvot, ka vairāk nekā trīs gadsimtus kristieši apmierinājās galvenokārt ar grieķiskajiem Bībeles tekstiem. 1592. gadā pāvesta Klēmenta VIII uzdevumā tika izdarīts jauns tulkojums, kuru šā iemesla pēc iedēvēja par «Vulgata Clementina».
ar papirusiem pilnie grozi, un ko tie devuši
Protāms, līdz mūsu dienām nav saglabājies neviens Jaunās derības manuskripts, ko būtu uzrakstījis tās īstais autors. Mūsu rīcībā esošie teksti ir tikai noraksti no daudziem agrākiem norakstiem. Nav iespējams izdibināt, cik daudz to bijis starp sākotnējiem oriģināliem un šodien mums zināmajiem tekstiem; skaidrs tikai tas, ka norakstītāji bijuši tādi paši maldīgi cilvēki kā visi citi, un tālab zinātniekiem daudz pūļu sagādā tekstu attīrīšana no pārrakstītāju misēkļiem. Runa šeit nav tikai par nevilšām kļūdām, jo sastopamies ar tādiem gadījumiem, kad pārrakstītāji aiz pārmērīgas cenšanās paust savus doktrinālos uzskatus bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem sagrozījuši atsevišķas vietas.
Pūlēdamies atjaunot sākotnējo tekstu un attīrīt to no vēlākām kļūdām un sagrozījumiem, Bībeles zinātnieki veikuši dažādu Jaunās derības variantu filoloģisku konfrontāciju, lai detalizētas analīzes ceļā noskaidrotu, kurš no tiem būtu ticamāks nekā citi. Taču ilgu laiku salīdzināšanai pieejamais materiāls bija pārlieku trūcīgs, lai ar šādu metodi būtu gūstami pārliecinoši panākumi.
Izeja no šī strupceļa radās, tikai pateicoties lielajiem atklājumiem Ēģiptē. 19. gadsimta beigās arheoloģija pārsteidza visu pasauli ar daudziem sensacionāliem atradumiem, kuri pilnīgi pārveidoja mūsu priekšstatus par senajām civilizācijām, un šo atradumu vidū izcila vieta bija Ēģiptē atrastajiem papirusiem ar ļoti interesantiem tekstiem.