Pirmos papirusus uz Eiropu atveda jau 19. gadsimta pirmajā pusē, taču tikai gadsimta beigās zinātnieki sāka saprast, cik liela nozīme tiem ir kā seno laiku vēstures izziņas avotiem. Izrādījās, ka uz nodzeltējušām papirusa loksnēm rakstītajos tekstos ir daudz tā laika ikdienas sadzīves sīkumu, kas seno vēsturnieku rakstos parasti atsāti bez ievērības. Šie šķietami nesvarīgie sīkumi saistīti ar tā laika mazā cilvēka ikdienas priekiem un bēdām, tāpēc sniedz vispusīgu ieskatu toreizējās paražās un sabiedriskajās attiecībās, bet tas ļauj ielūkoties senatnes cilvēku privātajā dzīvē, līdz ar to — ja tā varētu izteikties — oficiālajai vēsturei piešķirot spilgtākas krāsas.
Atgriezīsimies tomēr pie savas tēmas uVi pavaicāsim, kas papirusoloģijai kopīgs ar Jaunās derības tekstu pētīšanu. Izrādījās, ka milzīgajā papirusu lēvenī atrodams ārkārtīgi daudz veselu tīstokļu vai arī atsevišķu fragmentu ar Jaunās derības tekstiem. Daži no tiem radušies 3. un pat 2. gadsimtā un tātad ir gandrīz divi simti gadu vecāki nekā ar Vatikāna un Sinaja kodeksa nosaukumu pazīstamie teksti. Ja vēl piebilstam, ka šodien zinātnieki saviem lingvistiskajiem pētījumiem' var izmantot burtiski tūkstošiem fragmentu un daudz pilnīgu Jaunās derības tekstu norakstu, tad atskārtīsim, cik milzīga nozīme pa- pirusoloģijai ir biblistikā.
Šo reizēm gluži sensacionālo atklājumu vēsture sākās ar 19. gadsimta vidu, kad vācu pētnieks Konstantīns Tišendorfs nejauši atrada t. s. Sinaja kodeksu. Toreiz jauno teologu un Bībeles zinātnieku ieinteresēja Svētās Katrīnas klosteris Sinaja kalnā, par kuru jau sen bija izplatītas valodas, ka tā bibliotēkā uzglabājoties pasakainas rakstu vērtības, jo sevišķi arhaiski, gluži nepazīstami Bībeles teksti. Lai gan bija zināms, ka šā klostera mūki ne visai labprāt pie sevis redzēja ciemiņus no ārpasaules, Tišendorfs, iededzies zinātnieka kvēlē, nolēma pamēģināt laimi. Un patiesi, kaut kādā veidā viņam izdevās iemantot mūku uzticību. Meklējumi bibliotēkā tomēr būtu palikuši nesekmīgi, ja vien Tišendorfs pēdējā brīdī nebūtu ielūkojies grozā ar sadriskātiem papīriem, kas bija domāti sadedzināšanai. Sev par lielu izbrīnu, viņš starp nevērtīgu makulatūru atrada 120 lapas no grieķu Bībeles, t. s. Septuagintas, no kurām vecākās bija radušās m. ē. 4. gadsimtā. Dalu no šiem tekstiem, ko viņš saņēma kā balvu par savu atklājumu, Tišendorfs vēlāk publicēja Leipcigā.
Tišendorfs vēl divas reizes, 1853. un 1859, gadā, devās tālajā ceļā uz Sinaja klosteri. No pirmā brauciena viņš atgriezās bešā, un arī otrais beigtos tāpat, ja nebūtu notikusi pavisam jocīga sagadīšanās. Savas uzturēšanās pēdējā dienā, jau ar sakravātām ceļasomām gaidīdams ierodamies nolīgto transportu, pētnieks pastaigājās klostera dārzā. Viens no runīgākajiem mūkiem, ieraudzījis Tišendorfu, ieaicināja viņu savā cellē parunāties. Pētnieku pārsteidza tas, ka celles kaktos mētājās veci nodzeltējuši pergamenti. Tāpat aiz gara laika Tišendorfs tajos ielūkojās sākumā pavirši, bet tad, vairāk iedziļinādamies, viņš tikko spēja apvaldīt satraukumu. Viņa rokās bija nokļuvuši plaši Vecās derības fragmenti un visa Jaunā derība, kuri, kā tas vēlāk noskaidrojās, bija radušies 4. gadsimtā. Kas notika tālāk, grūti izdibināt. Zināms tikai, ka klosternieki publiski apsūdzēja Tišendorfu, it kā viņš vērtīgos rokrakstus paslēpis azotē, naktī izlavījies no klostera un aj: iepriekš sarunātu kamieli aizbēdzis. Sajā lietā iejaucās Krievijas konsuls, kura aizgādībā klosteris atradās, un pēc ilgām pārrunām tika panākts kompromiss. Tišendorfs apņēmās pēc rokrakstu zinātniskas apstrādes un publicēšanas atrastos dokumentus nodot caram Aleksandram II, un to viņš pāris gadu vēlāk Carskoje Selo arī personiski izdarīja. Tik avantūris- tiskos apstākļos zinātnei paglābtais Sinaja kodekss, tipogrāfiski iespiests, parādījās Pēterburgā bibliofiliskā 300 eksemplāru lielā metienā. To izsūtīja uz visiem pasaules zinātniskajiem centriem. Sinaja kodeksa otrais izdevums iznāca Londonā 1911. gadā.
Tāpat milzīgu saviļņojumu zinātnes pasaulē izraisīja papirusi, pareizāk sakot, papirusu fragmenti, ko Ēģiptes smiltājā bija atraduši divi jauni angļi Grenfells un Hants. 1897. gadā viņi veica izrakumus senās apdzīvotās vietas Oksirinhosas (tagadējā Behnesa) apkaimē, 180 km uz dienvidiem no Kairas. Viņu meklējumu auglis bija šķietami necila papirusa skranda, kura tomēr, kad to izlasīja, izrādījās dokuments ar fundamentālu nozīmi kristietības pirmsākumu pētniecībā. Tajā bija ietverti septiņi līdz tam pavisam nezināmi Jēzus izteikumi. Šo prātulu atrašana tieši šajā vietā izskaidrojama ar to, ka 4. un 5. gadsimtā Oksirinhosā pastāvējusi slavena kristiešu draudze. 1897. gadā šīs sentences tika publicētas ar nosaukumu «logia Ješu» («Jēzus izteikumi»). 1903. gadā šie paši angļu pētnieki Oksirinhosā atrada vēl kādu papirusa fragmentu ar pieciem citiem, līdz tam nezināmiem Jēzus izteikumiem.
Vārds «logia», ko ieviesa jaunie angļu zinātnieki, nostiprinājās kā paliekams termins, ar kuru apzīmē visus Jēzum piedēvējamos izteikumus, kuri nav atrodami Jaunās derības kanoniskajos tekstos.
Kopš šiem atradumiem Oksirinhosā nemitējās meklējumi, ko organizēja dažādu tautību arheoloģiskās ekspedīcijas. Par to rezultātiem liecina šādi skaitļi: šodien pētnieku rīcībā ir ap četri tūkstoši Jaunās derības rokrakstu un aptuveni divdesmit pieci tūkstoši tās fragmentu. _ ļ
Visi šie atrastie teksti, kā jau minējām, ir nenovērtējami materiāli svēto rakstu lingvistiskajās studijās. Jo, tikai salīdzinot dažādus norakstus un atrodot vecākos variantus, kuri vistuvāk stāv pirmavotam, var mēģināt rekonstruēt Jaunās derības patieso skanējumu. Cik daudz
pūļu un pacietības prasa šis darbs, redzam kaut vai no tā, ka mums jau pazīstamais Tišendorfs secīgi publicēja septiņus Jaunās derības izdevumus. Kad, dibinādamies uz Sinaja klosterī atrasto materiālu zinātnisko analīzi, viņš apstrādāja Jaunās derības astoto izdevumu, tad izrādījās, ka jaunā versija no iepriekšējām atšķiras 3500 vietās. Šajā sūrā darbā sagatavotajā tekstā tomēr vēl konstatēts gandrīz tūkstoš atšķirību salīdzinājumā ar Vatikāna kodeksa Jauno derību. Kā redzam, Jaunās derības autentisko tekstu noteikšana vēl aizvien ir visai problemātiska.
Lai papildinātu šo ainu, atzīmējami vēl daži citi Jaunās derības tekstu avoti. Starp citu, šeit minami t. s. ostrakoni — keramikas lauskas, uz kurām rakstīja vienkāršie ļaudis, kuri nevarēja sev atļauties dārgos papirusus. Atrasts daudz šādu lausku ar Jaunās derības fragmentiem un pat garāks gabals no Lūkas evaņģēlija, kas ieskrāpēts desmit šādos ostrakonos.
Visai pamācoši tāpat ir grieķu un romiešu kapu uzraksti. Bieži vien tie ilustrē Jaunajā derībā aprakstītus notikumus un paražas, kā arī satur svēto rakstu citātus tādā skanējumā, kādā tie bijuši pazīstami šo uzrakstu tapšanas laikā.
Beidzot, nedrīkstam aizmirst arī citātus, kas minēti baznīcas tēvu un kristiešu rakstnieku darbos, piemēram, Tertuliāna, svētā Hieronima, svētā Augustīna u. c. sacerējumos. Šādu citātu ir tik daudz, ka no tiem vien varētu sastādīt gandrīz veselu Jauno derību.
gadi pirms evaņģeliju uzrakstīšanas
Pirms ķeramies pie Jaunās derības satura un būtības raksturošanas, mums jāpakavējas vēl pie viena jautājuma, bez kura noskaidrošanas nav iespējams pareizi novērtēt Jauno derību kā vēstures dokumentu. Runa šeit ir par to pārsteidzošo faktu, ka tikai četrdesmit gadu pēc Jēzus nāves parādījās pirmais evaņģēlijs, t. i., dokuments, kurā aprakstītas dažas viņa dzīves epizodes.