Šā dīvainā pārpratuma izskaidrojums, liekas, meklējams kādā citā Jāņa evaņģēlija pantā, kur par Jēzus apbedīšanu rakstīts: «Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta, kurā- vēl neviens nebija glabāts. Tur tie ielika Jēzu jūdu sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu» (19:41— 42).
Šā fragmenta ietekmē droši vien radusies 2. gadsimta beigās baznīcas rakstnieka Tertuliāna fiksētā leģenda par dārza īpašnieku, kurš noslēpis Jēzus līķi, jo baidījies, ka ļaudis, kuri bariem varētu nākt pie Jēzus kapa, nobradās viņa dobes. Tā paša nostāsta padziļināts variants atrasts Ēģiptē kādā koptu tekstā, kas saucas «Grāmata par augšāmcelšanos». Tur mēs par šo dārznieku uzzinām, ka viņa vārds bijis Filogēns un viņš kļuvis par Jēzus piekritēju, jo tas savā laikā bija izdziedinājis viņa dēlu. Pie kapa saticis krustā sistā Jēzus māti, Filogēns tai teicis: «Pēc Jēzus krustā sišanas ebrejiem svarīgi noslēpt viņu nevienam nezināmā vietā, jo tad Jēzus mācekļiem nebūtu iespējams viņa miesas pārvākt. Es mācekļiem tad teicu: manā dārzā ir tukšs kaps. Novietojiet Jēzus miesas tur, un es pielūkošu, lai neviens tās nepievāc. Bet pats sirdī nodomāju: kolīdz ebreji būs aizgājuši uz mājām, es Jēzus miesas paņemšu, iesvaidīšu tās ar smaržīgām zālēm un apbedīšu kur citur.»
Matejs raksta, ka valodas par Jēzus mirstīgo palieku izzagšanu jau viņa laikos bijušas izplatītas starp ebrejiem (28:13—15). Kā noprotams no Marijas Magdalēnas vārdiem un apokrifiskā nostāsta par Jēzus mirstīgo atlieku atdošanu dārzniekam, šīs baumas uzklausītas arī kristiešu vidū. Līdz ar to jaunajai reliģijai radās lielas .^briesmas, jo tās pamatā taču bija ticība uz Jēzus augšāmcelšanos. Tāpēc cīņā pret šīm baumām labi bija visi līdzekļi. Kā tas tika darīts, viegli saskatāms Mateja, Lūkas un Jāņa evaņģēlijos.
Jāsaka tieši un bez aplinkiem, ka apoloģētiskajā degsmē, cenšoties izskaust jebkādas šaubas kā savu ticības brāļu, tā arī pretinieku vidē, minētie evaņģēlisti, jo sevišķi Matejs, plaši izmantojuši savas beletristu iztēles spējas. Taču tā vairs nebija folklorai tik raksturīgā brīvas fantāzijas rotaļa, no kuras parasti izaug fabulas, leģendas, mīti un dažādi brīnumaini nostāsti, bet gan mērķtiecīga polemiska akcija nolūkā neapgāžami pierādīt, ka Jēzus miesas izzagt nebija iespējams un tukšais kaps tāpēc nevarēja nozīmēt neko citu kā tikai augšāmcelšanos no miroņiem.
Bet evaņģēlisti uz šo kopīgo apoloģētisko mērķi, kā tas. tūlīt pamanāms, dodas pa dažādiem ceļiem. Ikvienam no viņiem iztēle sniedz atšķirīgus līdzekļus kopējās problēmas risināšanā. Gala iznākumā mums Jaunajā derībā ir trīs dažādas stāstījumu versijas, kas daudzējādā ziņā ir savstarpēji pretrunīgas un kam maz kopīga ar notikumu patieso norisi.
Pēc Mateja apgalvojumiem, par Jēzus mirstīgo palieku izzagšanu nevarēja būt ne runas, jo viņa kapu ebreji bija aizzīmogojuši un visapkārt tam nostādīta sardze. Ja, par spīti visam, tas tomēr izrādījās tukšs, tad izskaidrojums ir tikai viens. Turklāt Marija Magdalēna un «ofra Marija» pašas savām acīm redzējušas, ka, sākoties lielai zemestrīcei, no debesim nonācis tā kunga eņģelis, novēlis no kapa akmeni un paziņojis, ka Jēzus miesu kapā vairs nav, jo viņš augšāmcēlies no miroņiem. Pretēji Marka apgalvojumam sievietes nemaz nenobīstas un neapņemas šo notikumu noklusēt, bet skriešus steidzas pie Jēzus mācekļiem, lai tiem paziņotu no eņģeļa dzirdēto prieka vēsti. Turklāt notiek vēl tā, ka ceļā viņām nostājas pats Jēzus un uzdod paziņot viņa mācekļiem, lai tie noejot uz Galileju, kur viņš ar tiem satikšoties.
Matejs vēl stāsta, ka notikušo brīnumu varētu apliecināt ari kapa sargi, ja vien tie nebūtu tik kāri uz naudu. Viņi taču tāpat redzējuši «tā kunga eņģeli», drebēdami un aiz bailēm vai pamirdami. Taču vēlāk priesteri viņus uzpērk, un sargi sāk mēļot, ka, viņiem guļot, Jēzus miesas izzaguši tā mācekļi. Tādā kārtā sākušās
aplamas baumas, kuras izplatījušās jo daudzās ebreju paaudzēs,
Lūka savā apoloģētiskajā piepūlē iet vēl tālāk. Viņa, versijā jau ne tikai viens, bet veseli divi eņģeli pasludina Jēzus augšāmcelšanos. Un šajā brīdī pie Jēzus kapa bijušas ne tikai divas vai trīs sievietes, bet, neskaitot Mariju Magdalēnu, Joannu un Jēkaba māti Mariju, vēl arī citas, kuru vārdus minēt evaņģēlists tomēr neuzskata par vajadzīgu. Tātad liecinieku skaits vēl vairāk pieaug.
Šoreiz gan Jēzus pēc augšāmcelšanās neparādās abām Marijām, toties ar viņu sarunājas un kopīgi azaidu iebauda divi uz Emmausu ejošie mācekji, bet vēlāk arī apustuļi. Gribēdams viņus pārliecināt, ka patiesi ir augšāmcēlies, Jēzus, viņiem redzot, apēd gabaliņu zivs un «tīru medu», Jaudams pat sevi aptaustīt. Kurš gan no kristiešiem pēc šādiem pierādījumiem varētu vēl šaubīties, ka Jēzus patiesi ir no miroņiem augšāmcēlies?!
Tālāk jucekli tomēr rada evaņģēlists Jānis, sniegdams pats savu un jau pavisam atšķirīgu versiju par tukšā kapa tēmu. Tajā vairs nav runa par diviem vai vienu eņģeli, jo kapa akmeni Marija Magdalēna, kura arī šoreiz tikai viena pati pieminēta, atrod jau noveltu. Uztraukušies par Marijas Magdalēnas stāstu, ka «viņi kungu no kapa paņēmuši», Pēteris un «otrs māceklis, ko Jēzus mīlēja», aizskrien uz kapa vietu un «redz autus noliktus un sviedrautu, ar ko vina galva biia apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu» (Jāņa ev.r 20:6—7). Tad arī vārdā nenosauktais māceklis notic, ka Jēzus patiesi ir augšāmcēlies, droši vien iedomādamies, ka varbūtējie Jēzus mirstīgo palieku slepenie aizvedēji taču nebūtu zaudējuši laiku, viņu izģērbdami un nolikdami atsevišķi katru autu. Kā redzam, Jānis šeit min pilnīgi jaunu pierādījumu Jēzus augšāmcelšanās apstiprināšanai.
Viņš gan min arī citus, vēl iespaidīgākus pierādījumus. Kad noraudājusies un noskumusi Marija Magdalēna ielūkojas kapā, viņa caur asarām «redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas» (Jāņa ev., 20:12). Atpakaļ paskatījusies, viņa ierauga līdzās stāvam pašu Jēzu, kuru gan notur par dārznieku. Kad pārpratums noskaidrojies, Jēzus viņai saka šādus vārdus: «Neaizskar mani, Jo es vēl neesmu aizgājis pie tēva; bet ej pie maniem brāļiem un saki tiem: Es aiz- eimu pie sava tēva un jūsu tēva, pie sava dieva un jūsu dieva» (Jāņa ev., 20:17). Tajā pašā dienā Jēzus parādās arī saviem mācekļiem, pēc astoņām dienām atkal atgriežas pie tiem un atļauj Tomam aptaustīt savas rētas.
Mēs redzējām, kā leģenda par Jēzus pēcnāves likteni no vienkārša stāstījuma par «tukšo kapu» izaug izvērstā leģendā par augšāmcelšanos, ko redzējuši pat viņa ienaidnieki. Šīs izaugsmes secīgās fāzes dibinās uz to, ka vecie apgalvojumi tikuši papildināti aizvien ar jauniem, lai ]5ar katru cenu augšāmcelšanos padarītu ticamāku un drošāk pasargātu pret jebkuru kritiku kā no mazticīgo puses pašu vidū, tā arī no pagānu pamfletistiem.
Šīs doktrīnas aizstāvēšanas kampaņa turpinājās vēl ļoti ilgi. 11. vai 12. gadsimtā Jozefa Flāvija «Jūdu kara» nezināmais tulkotājs senkrievu valodā oriģināltekstā iespraudis stāstījumu, no kura uzzinām, ka Jēzus kapu apsargājuši ne tikai trīsdesmit romiešu kareivji, bet arī vesels tūkstotis priesteru karakalpu. Ņemot vērā šādu milzīgu apsardzi, neviens taču vairs neiedrīkstēsi-es izsacīt pārmetumu, ka Jēzus miesas ir vienkārši izzagtas.