Otra tendence, kas nepārprotami iezīmējas Jaunajā derībā, ir cīņa par ticējumu, ka Jēzus augšāmcelšanās notikusi miesigi. Šī doktrīna jau kristietības pirmsākumos sadūrās ar ticīgo pretestību un šaubām, tāpēc pret to nācās cīnīties pat Pāvilam savā pirmajā vēstulē korintiešiem. Korintas iedzīvotājiem, kuri no bērnības bija audzināti Platona filozofijas garā, miesīgās augšāmcelšanās doktrīna šķita vienkārši smieklīga. Viņu izpratnē nemirstīga varēja būt tikai dvēsele, kura ieslodzīta miesas čaulā. Tāpēc nāve viņiem nozīmēja dvēseles atbrīvošanos no miesas smagmes, patiesi cilvēcīgās būtības atraisīšanos no visa zemiskā un ļaunā.
Kā redzams no viņa vēstules, Pāvils apzinājās, cik grūti šajā jautājumā būs pārliecināt Korintas «helēnis- tus», un tālab cenšas izkļūt no šīs dilemmas, samudžinātā izklāstā skaidrodams, ka augšāmcēlušās cilvēka ķermenis nav atkal dzīvei atdotās laicīgās miesas, bet garīgs, no debess matērijas saausts ķermenis, jo — kā apustulis savā vēstulē uzsver — «miesa un asinis nevar iemantot dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību» (15:50).
Taču kristiešu šaubas šajā jautājumā neizgaisa. Tā, piemēram, Jāņa otrajā vēstulē (ap 67. gadu) mēs lasām: «Jo daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē; kas neapliecina miesās nākušo Jēzu Kristu, tas ir maldinātājs un antikrists … Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu» (7. un 10.). Līdzīgi mazticības motīvi ar apbrīnojamu regularitāti parādās arī visos četros evaņģēlijos. Jēzus mācekļi — kā tas viegli izlasāms — ne jau tūlīt noticēja, ka viņu skolotājs ir miesīgi augšāmcēlies, un viņus vajadzēja pārliecināt pavisam taustāmā kārtā. Lūka iet vēl tālāk un nešaubīdamies raksta, ka vēstis par tukšo kapu viņiem likušās «kā pasaka» (24:11).
Vēl 5. gadsimtā šo skeptiķu ietekmei vajadzēja būt satraucoši lielai, kā to rāda visu tā laika baznīcas visizcilāko pārstāvju sarūgtinājuma pilnie izteicieni. Svētais Hieronims par to sūdzas šādiem vārdiem: «Pat tad, kad Jūdejā vēl nebija izžuvušas Kristus asinis, atradās ļaudis, kuri neatzina, ka Jēzus Kristus atgriezies miesīgi.» Bet svētais Augustīns ar nožēlu konstatē, ka doktrīna par augšāmcelšanos vēl aizvien pieder pie visniknāk noraidītajām kristietības mācībām.
Tāpēc kristietības sludinātāji nežēloja pūļu, lai apkarotu šīs šaubas un par katru cenu pārliecinātu skeptiķus, ka Jēzus miesīgā augšāmcelšanās nav apstrīdama. Sājos pūliņos mēs redzam to pašu sagudroto pierādījumu sablīvējumu, ar kādu sastapāmies sakarā ar strīdu par «tukšo kapu». Laikam aizteķot, šo centienu rezultātā Jēzus augšāmcelšanās iegūst aizvien izteiktākas fiziskas pazīmes. Galu galā rodas apgalvojumi, ka Jēzus, kas,parādījies pēc nāves, bijis apveltīts ar miesu un asinīm, divas reizes ēdis ceptas zivis, viņa rētās bijis iespējams ielikt pirkstus un viņu redzējuši vairāk nekā pieci simti cilvēku.
Visu smago nastu polemikā ar mazticīgajiem uzņēmās Lūka un Jānis, lai gan uz pēdējo tas attiecināms tikai daļēji, jo, pēc Bībeles skaidrotāju domām, viņa evaņģēlija noslēguma aina, kur stāstīts par zveju Ģene- caretes ezerā un mielošanos ar ceptām zivīm, ir vēlāka interpolācija, ko sacerējis kāds no teologiem, pūlēdamies pierādīt, ka Jēzus par savu vietnieku zemes virsū nozīmējis Pēteri.
Šodien, protams, vairs nav iespējams noskaidrot Lūkas un Pāvila rīcības motīvus. Nekad mēs neuzzināsim, vai savus fantastiskos apgalvojumus Jēzus augšāmcelšanās pierādīšanai viņi izvirzījuši aiz polemiska aprēķina, vai arī sirdsskaidrā lētticībā atzīmējuši tikai to, kas līdz viņiem nonācis kā kristiešu vidū Izplatītas baumas.
Lai nu būtu kā būdams, viņu sniegtā versija spēcīgi ietekmējusi kristietības doktrīnas. 1215. gadā Laterānas koncils pasludināja obligātu ticības postulātu, pēc kura visi ļaudis, kā atpestītie, tā neatpestītie, piecelsies no saviem kapiem tajā pašā miesas ietērpā, kāds tiem bijis pirms nāves.
Kā jau minējām, evaņģēlisti rakstīja savas augšāmcelšanās versijas neatkarīgi cits no cita. Tāpēc viņu stāstījumiem neizbēgami jābūt savstarpēji pretrunīgiem un nekonsekventiem. Mēs jau redzējām, cik atšķirīgs Pāvilam un evaņģēlistiem ir to cilvēku skaits, kuriem Jēzus parādījies pēc augšāmcelšanās. Kas attiecas uz Pāvilu, tad jāsaka, ka — neskaitot to faktu, ka viņš savā stāstījumā nemaz nemin sievietes, kuras būtu redzējušas augšāmcēlušos Jēzu, — visvairāk pārsteidz lielais aculiecinieku skaits (vairāk nekā pieci simti), kuriem, pēc vārdā nenosauktu ticības brāļu liecībām, parādījies Jēzus.
«Apustuļu darbos» lasām pilnīgi pretējo, un proti, ka priekšrocība redzēt no miroņiem augšāmcēlušos Jēzu bijusi lemta tikai izredzētajiem. Pēteris, kurš šādos jautājumos ir vislielākā autoritāte, Kornēlijam taču saka: «Dievs viņu uzmodinājis trešajā dienā un viņam licis parādīties ne visiem ļaudīm, bet dieva iepriekšizredzēta- jiem lieciniekiem, mums, kas ar viņu esam ēduši un dzēruši pēc viņa augšāmcelšanās no mirušiem» (10:40,41).
Ir vēl kāda cita līdzīga pretruna. Evaņģēlists Jānis mums pastāsta, ka tūlīt pēc Jēzus nāves Jāzeps no Ari- matijas un Nikodēms svaidījuši viņa miesas ar zālēm. Pavisam ko citu atrodam Lūkas evaņģēlijā. Tur rakstīts, ka Jēzu gribējušas iesvaidīt sievietes, turklāt tikai pēc tam, kad viņš jau divas dienas bija atradies kapā. Evaņģēlistam šī aina bija vajadzīga augšāmcelšanās argumentācijai, tikai viņš savā aizrautībā aizmirsis, ka runā aplamības. Tādā zemē kā Palestīna cilvēka līķis parasti jau otrā dienā pēc nāves sāk trūdēt. Turklāt ieeja kapā bija nosegta ar smagu akmeni, kuru sievietes nekādā ziņā nebūtu spējušas novelt sāņus. Kā tad viņas domāja piekļūt Jēzus miesām, lai izdarītu šo baismīgo ekshumāciju? Jāņem taču vērā fakts, ka viņas iepriekš nevarēja paredzēt ne Jēzus augšāmcelšanos, ne to, ka kaps jau būs atvērts un tukšs.
Līdzīgi urdīgi jautājumi rodas, kad mēģinām noskaidrot, kur Jēzus tūlīt pēc nāves ticies ar apustuļiem. Matejs apgalvo, ka tas noticis Galilejā, bet Lūka un Jānis saka pavisam ko citu: pēc viņu versijas, Jēzus ar saviem mācekļiem trīs reizes tiekas un pat iebauda azaidu Jeruzalemē un tās tuvākajā apkaimē, bet tikai pēc tam Jūdejā. (Jāņa evaņģēlija noslēguma aina Galilejā, kā zināms, pierakstīta vēlāk.)
Galu galā varētu jau arī pieņemt, ka pēc uzcelšanās no miroņiem Jēzus spēj vienlaicīgi parādīties divās dažādās un tālās vietās, taču par apustuļiem tas nu gan nebūtu sakāms. Viņiem, tāpat kā visiem mirstīgajiem, bija tikai viena alternatīva — vai nu Galilejā, vai Jūdejā, «tertium non datur». Sīs pretrunas mums visai pamācošā kārtā pierāda, cik maz varam ticēt evaņģēlistiem kā vēstures lieciniekiem pat tik ārkārtīgi svarīgā jautājumā, kāds kristietībai ir Jēzus augšāmcelšanās.
Tāpat nav iespējams uzzināt, kur īsti Jēzus pēc augšāmcelšanās uz visiem laikiem atvadījies no saviem mācekļiem. Pēc Marka, tas noticis kādā tuvāk neapzīmētā vietā, pēc Mateja — kaut kādā kalnā Galilejā, pēc Lūkas — kādā Betānijas ciematā netālu no Jeruzalemes, pēc Jāņa — vai nu Jeruzalemē, vai arī — ja ņemam vērā noslēguma interpolāciju — Galilejas ezera krastā. Tikai «Apustuļu darbos» lasām, ka Jēzus pie saviem mācekļiem uzkavējies veselas četrdesmit dienas, ko evaņģēlisti vai nu nav zinājuši, vai arī kaut kādu iemeslu dēļ par to nav gribējuši rakstīt.