Baznīca mums māca, ka Jēzus uzkāpis debesīs. Par šo notikumu īsos vārdos ieminas interpolācijas autors Marka evaņģēlijā, bet Lūka jau to apraksta sīkāk: «Un viņš tos izveda līdz Betānijai un, savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notikās, kad viņš tos svētīja, viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. Bet tie viņu pielūdza un atgriezās Jeruzalemē ar lielu prieku, un bija allaž dievnamā, teica un slavēja dievu» (24:50—53).
Izbrīnu rada tas, ka par tik svarīgu notikumu ne vārda nebilst ne Matejs, ne Jānis. Sevišķi zīmīgi, ka to nedara pat Jānis, jo tieši viņš viskvēlāk pasvītro Jēzus dievišķīgo iedabu, rādīdams viņu eshatoloģiskā perspektīvā. Seit jāatzīmē, ka dažos Bībeles kodeksos Lūkas evaņģēlijs ietverts bez debesbraukšanas ainas apraksta. Arī pirmie baznīcas rakstnieki, kā Romas Klēments, An- tioliijas Ignācijs, Polikarps un Hermass, par to klusē, no kā varētu secināt, ka viņiem šis notikums vēl nebija zināms. Par Jēzus debesbraukšanu pirmās ziņas baznīcas tēvu rakstos sastopamas tikai 4. gadsimtā. Tāpēc arī izcilākie Bībeles pētnieki domā, ka debesbraukšanas aina Lūkas evaņģēlijā ir tikai interpolācija, kas parādījusies vēlāk to leģendu ietekmē, kuras par šo notikumu sākušas cirkulēt kristiešu vidū.
Piektā nodaļa
PIE kristietības AVOTIEM
VĒSTURISKA JĒZUS MEKLĒJUMOS
Evaņģēliji, kā mēs redzējām, nav biogrāfijas šā vārda mūsdienu nozīmē. Tie rakstīti apoloģētiskos un didaktiskos nolūkos, lai pierādītu, ka Jēzus ir praviešu pasludinātais pestītājs. Tie uzrakstīti vairākus gadu desmitus pēc Jēzus sišanas krustā un atspoguļo anonīmu mutvā_rdu tradīciju, kura bija izveidojusies daudzās Āfrikas, Āzijas un Eiropas kristiešu draudzēs. Tāpēc tie pauž ticējumus Jēzus dievišķīgumam, bet nav uzskatāmi par viņa laicīgās dzīves biogrāfiju. Evaņģēlijus uzrakstījuši dažādi cilvēki, dažādos laikos un dažādos nolūkos, tāpēc nav nekāds brīnums, ka tie veido apbrīnojamu pretrunu, noklusējumu un nekonsekvenču konglomerātu. Šis fakts satraucis pat dažus kristietības pārstāvjus. Svētais Augustīns, piemēram, teicis: «Ja baznīcas autoritāte man to nepavēlētu, es arī neticētu evaņģēlijiem.» Bet Mārtiņš Luters attieksmē pret šīm pretrunām ieņēma vēl lielākā mērā kapitulantisku pozīciju, saviem piekritējiem dodams šādu norādījumu: «… ja, lasot svētos rakstus, rodas kādas grūtības un mēs tās nevaram atrisināt, tad šis jautājums mums jāatstāj neskarts.»
Ar Jēzu saistītās tradīcijas veidošanos, kā zināms, ietekmējusi ticība viņa augšāmcelšanās lielajam brīnumam. Tāpēc, ja gribam izprast evaņģēlijus, mums tajos aprakstītie notikumi nav jāaplūko tādā secībā, kādā tos izklāsta autori, bet gan retrospektīvi, no stāstījuma beigām, caur šā brīnuma prizmu. Visi Jēzus dzīves noti-
kūmi, kuri noved līdz viņa krustā sišanai, pakļauti gal- venai pamatdomai, ka Jēzus bijis dievs, kurš augšāmcēlies. Tātad tā nav vēsture, bet gan tipiska hagiogrāfija. So tendenci Pāvils viennozīmīgi formulējis savā pirmajā vēstulē korintiešiem: «Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem ir apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, dieva spēks un dieva gudrība» (1:23).
Tā kā mums ir tikai ticības veidotais Kristus tēls, bet nevis vēsturisks Jēzus, pajautāsim sev, ko tad mēs īsti zinām par viņu. Šī tēla apveidi, kā izteicies jau agrāk minētais vācu Bībeles zinātnieks H. Cārnts, pagaist augšāmcelšanās brīnuma gaismā, tāpat kā cilvēku apveidi kļūst miglaini un pazūd saules žilbinošajā spožumā. D. F. Strauss nonāca līdz pārliecībai, ka evaņģēliji ir pirmo Jēzus piekritēju radītu mītu kopojums. Ņemot vērā, cik eksaltētā stāvoklī viņi tolaik atradušies, kā arī viņu noslieci uz pagātnes mitoloģizēšanu, šis mītu veidošanās process, protams, ir bijis neapzināts un spontāns.
Balstoties uz faktu, ka jau vissenākajos nostāstos cilvēks Jēzus pārveidojies par dievu Kristu un ka evaņģēlijus sedz teoloģisku doktrīnu uzslāņojumi, tika rādīta hipotēze, ka tāda Jēzus nemaz nav bijis un visi nostāsti par viņu ir tikai ļaužu prātos izstrādājušies mīti, līdzīgi citām Austrumu kultu leģendām.
Šo mitoloģisko koncepciju pirmais izvirzījis franču pētnieks Š. Dipijs savā grāmatā «Kultu rašanās» (1794.). Šīs koncepcijas dedzīgs aizstāvis bija pazīstamais vācu zinātnieks Bruno Bauers (1809.—1882.). Dibinādamies uz to, ka ebreju un pagānu autori par Jēzu klusē, kā arī uz evaņģēlijos sastopamajām pretrunām, viņš nonāca pie pārliecības, ka Jēzus nekad nav dzīvojis un uzskatāms tikai par cilvēku iztēles augli. Pēc viņa domām, kristietība atspoguļo nabadzīgo sabiedrisko slāņu ideoloģiju, kurā krustojas diasporas jūclaisms, stoicisms un neopla- tonisms.
No jaunāko laiku mitokoncepcijas piekritējiem vispirms jāmin Robertsons, Smits, Kalthofs, Drjuss, Kušū un Dižardēns. Mēs šeit sīkāk neiztirzāsim viņu secinājumus, bet minēsim tikai dažas raksturīgākās viņu uzskatu īpatnības.
Tā, piemēram, Dižardēns domā, ka Jēzus Kristus cie- sanu nostāstos spilgti atspoguļojas dramatiskie rituāli, kas piekopti Tuvo Austrumu reliģiskajās mistērijās. Vācu teologs un sociālists Kalthofs Jēzus tēlā redz to atbrīvošanās kustību personifikāciju, kuras m. ē. 1. gadsimtā saviļņoja Romas impērijas vergus un «proletariātu». Turpretim Drjuss Jēzus kultu uzskata par gala produktu sinkrētiskajā procesā, kurā galvenais elements bija mirušo un augšāmcēlušos helēnisko dievu kults.
Teoriju, ka Jēzus bijis mitoloģisks tēls, ko baznīca pārvērtusi par vēsturisku personu, — savā laikā tai pieslējās arī daži marksisma pārstāvji — zinātnieku lielākā daļa šodien jau atmetusi. Nevarēdami šeit visā pilnībā izklāstīt pret šo uzskatu vērsto sarežģīto argumentāciju, atzīmēsim tikai to, ka, loģiski spriežot, nav pamata neticēt Jēzus vēsturiskumam, ja jau tā laika Palestīnā daždažādu ceļojošu sludinātāju, praviešu un mesiju parādīšanās nebija nekas neparasts. Tāds pravietis bija taču arī Jānis Kristītājs. Hērods Antips lika viņu nonāvēt tālab, ka uzskatījis Jāni Kristītāju par savai valdīšanai bīstamu aģitatoru.
Vēlāk uz skatuves parādījās kāds cits pravietis, vārdā Teodass. Ap viņu pulcējās simtiem eksaltētu ebreju, kuriem pravietis apsolīja, ka līdzīgi Jozuam viņš apturēšot Jordānas straumi un pārvedīšot tos upes viņā krastā, kur tie varēs dzīvot brīvi no romiešu okupācijas spaidiem. Teodasa apmāto piekritēju vidū Romas leģionāri sarīkoja asiņainu slaktiņu. Pašu Teodasu romieši sagūstīja un nocirta viņam galvu, ko pēc tam triumfa gājienā ienesa Jeruzalemē. Tikai nedaudzi no šiem praviešiem un mesijām paglābās ņo varmācīgas nāves. Romieši parasti viņus notiesāja uz krusta nāvi, uzskatīdami šos sludinātājus par potenciāliem ebreju nemieru vadītājiem.
Izciliem vīriem un monarhiem antīkajā pasaulē jo bieži tika piedēvēta dievišķīga cilme. Šādos apstākļos viegli saprotams, kāpēc tik ātri iestājās Jēzus deifikā- cijas process, jo sevišķi ņemot vērā to, ka vairums viņa piekritēju bija uzauguši lielēniskās kultūras atmosfērā, kur līdzīgi ticējumi pastāvēja jau kopš seniem laikiem. Apjūsmotais meistars un skolotājs viņu iztēlē drīz pārvērtās par dievišķīgu būtni, kas, laikam aiztekot, atmirdzēja aizvien žilbākā spozmē. Viņa baismā nāve pie krusta ieguva dziļu eshatoloģisku jēgu un pārvērtās par satricinošu kosmisku drāmu.