Franču Bībeles pētnieks Giņbērs rakstīja, ka evaņģēliji gan ir masveida eksaltācijas radīta konstrukcija, taču tajos ietvertais Jēzus vēsturiskais tēls veidoja kodolu, ap kuru tālāk risinājusies mītu kristalizācija. Tāpēc pieņemams, ka šajās leģendās saglabājušies Jēzus dzīves autentiski fakti. Taču, neraugoties uz vairāku zinātnieku paaudžu milzīgajām intelektuālajām^pūlēm, nav izdevies izveidot loģiski viengabalainu sludinātāja Jēzus laicīgo tēlu, kurš būtu brīvs no vēlākajiem teoloģisko un pārdabisko elementu uzslāņojumiem. Rūdolfs Bultmanis, ar kuru mēs tūlīt iepazīsimies tuvāk, šo pūļu rezultātus formulēja sekojošos vārdos: «Šobrīd es ar vislielāko noteiktību uzskatu, ka pagaidām par Jēzus dzīvi mums gandrīz nekas nav zināms.»
Kas hagiogrāfiskajos nostāstos atbilst vēsturiskai patiesībai? Kārmaikls savā grāmatā «Jēzus Nacarieša dzīve un nāve» ir pārliecināts, ka vēsturiskai patiesībai vispirms atbilst Jēzus krusta nāve. Nav taču iedomājams, ka Jēzus piekritēji būtu viņam izdomājuši tik apkaunojošu galu. Tā bija nežēlīga patiesība, kuru centās notušēt, interpretējot to teoloģiski un eshatoloģiski.
Taču pirms Jēzus sišanas krustā vajadzēja risināties veselai faktu cēloniskai ķēdei, kura noveda līdz šim traģiskajam finālam. Tāpēc par neapšaubāmu patiesību var uzskatīt to, ka Jēzus bija namdara dēls un dzīvoja Gali- lejas pilsētā Nacaretē līdz tam brīdim, kad droši vien Jāņa Kristītāja ietekmē pieredzēja ko līdzīgu reliģiskai atklāsmei, ka, sludinādams savu mācību Galilejā un Jeruzalemē, viņš sapulcināja ap sevi prāvu piekritēju skaitu, bet reizē ieguva arī ienaidniekus, ka laicīgās un garīgās varas pārstāvji viņu sāka uzskatīt par bīstamu musinātāju pret pastāvošo iekārtu, ka viņš tika sists krustā un ka pēc viņa nāves atgadījies kaut kas tāds, kas viņam vistuvāk stāvošos cilvēkus pārliecinājis, ka viņš ir augšāmcēlies. Tas tad arī ir viss. Pārējais vairs nav vēsture, bet kristoloģija, teoloģija un mīti.
Kā tad radušies šie nostāstu sakopojumi, kurus dēvē par evaņģēlijiem? Meklēdami atbildi uz šo jautājumu, mēs sastopamies ar t. s. «sinoptisko problēmu», kuru pieminējām jau vienā no iepriekšējām nodaļām. Senie Bībeles skaidrotāji, to skaitā arī svētais Augustīns, Mateja evaņģēliju uzskatīja hronoloģiski par visvecāko, bet Marka evaņģēliju — par tā saīsinājumu. Tikai 19. gadsimtā, pateicoties Gīzelera, Lesinga, Velhauzena u. c. Bī-* beles pētnieku darbiem, šāds uzskats tika atzīts par aplamu. Tagad jau pārsvaru guvusi pārliecība, ka hronoloģiski visvecākais ir Marka evaņģēlijs, no kura Matejs un Lūka jo bagātīgi smēlušies savas ziņas.
Matejs un Lūka ne tikai kā nezināja viens otra nostāstus par Jēzu, bet pat, liekas, neko nezināja viens par otra eksistenci. Taču viņi abi pazina Marka evaņģēliju un izmantoja to savējos. Turklāt abi vēl smēlušies no kāda nezināma informācijas avota, kas bijis svešs Markam. So nezināmo avotu Bībeles zinātnē pieņemts apzīmēt ar burtu Q (vācu Quelle — avots). Tādā kārtā radās t. s. «divu avotu» hipotēze.
Sākumā tika izvirzīta pievilcīgā tēze, ka šāds «Q avots» bijis kāds vēlāk zudumā gājis pirmevaņģēlijs, taču no šā pieņēmuma drīz vien vajadzēja atsacīties. Tagad uzskata par diezgan drošu, ka šāds avots patiesībā bijušas dažādas Jēzum piedēvētas atziņas par morāles un reliģijas jautājumiem. līdzīga veida sentences kristiešu vidū izplatījās mutvārdos, un, pēc šodienas zinātnieku domām, vairums no tām nav uzskatāmas par autentiskām. Daždažādi ticības jautājumu skaidrotāji, apkārt ceļojoši sludinātāji un sprediķotāji, vislabākajā nolūkā vairot sava skolotāja slavu, nekautrēdamies Jēzum mutē likuši dažādas īsas prātulas, kas visdrīzāk pauda tikai viņu pašu morāles un teoloģijas uzskatus. Nereti tie tika pasniegti līdzību veidā, tās iztēlojot kā patiesus Jēzus laicīgās dzīves faktus. Ar līdzīgiem izteikumiem mēs jau sastapāmies kādā no iepriekšējām nodaļām, runādami par t. s. «logijām» jeb «agrafiem».
Kā zināms, pirmās divpadsmit «logijas» Ēģiptē Oksi- rinhosas ciemata tuvumā atklāja jaunie angļu zinātnieki Grenfells un Hants (1897. un 1903. g.). Tolaik Bībeles pētnieku aprindās tā bija milzīga sensācija. 1946. gadā tika izdarīts vēl nozīmīgāks atradums — Augšēģiptē Nag- Hamadi apkaimē no smiltīm izraka vairākus papirusa manuskriptus, kuru skaitā bija arī šodien jau slavenais Toma evaņģēlijs, ko koptu valodā sarakstījis kāds kristiešu gnosticisma piekritējs. Tajā nav nekādu ziņu par Jēzus dzīvi, bet tikai brīvi apkopotas 114 prātulas, ko Jēzus esot izsacījis savas dzīves laikā.
Lielais šādu prātulu daudzums liecina, cik populāras tās bijušas evaņģēliju tapšanas laikā. Tā bija viena no svarīgākajām mutvārdu tradīcijas sastāvdaļām, un būtu vairāk nekā dīvaini, ja Matejs un Lūka, rakstot savus vēstījumus par Jēzu, tās nebūtu izmantojuši. Cītīgs šādu «logiju» kolekcionārs esot bijis apustuliskais tēvs un Hieropoles bīskaps Papijs (aptuveni 2. gadsimta vidū). Viņa teoloģiskie apcerējumi līdz mūsu laikiem nav saglabājušies, taču atsevišķus Papija rakstu citātus Eisebijs ietvēris savā «Baznīcas vēsturē». Viens no tiem skan šādi: «Matejs savācis Jēzus pravietojumus ebreju valodā, un katrs tos interpretējis pēc sava prāta.» Liekot vienlīdzības zīmi starp šiem «pravietojumiem» un mums jau pazīstamajām «logijām», daži Bībeles pētnieki to uzskata par pierādījumu, ka meklējamais «Q avots» ir bijušas tieši šīs «logijas».
Taču drīz tika konstatēts, ka Matejs un Lūka ne tikai izmantojuši Marka evaņģēliju un «O avotu», bet katram no viņiem bijis arī savs īpašs informācijas avots. Bībeles zinātnē tos apzīmē ar burtiem «M» (Matejs) un «l» (Lūka). Tā radusies «četru avotu hipotēze». Piemēram, ja runa ir par Mateju, tad jāsaka, ka no «M avota» atve- dināmi trīs simti evaņģēlija pantu. Pēdējiem ir sakars galvenokārt ar jūdaismu un tā tiesībām, tātad tie nav domāti helēniskajām kristiešu aprindām.
Tomēr tālākas padziļinātas tekstoloģiskas analīzes rezultātā nostiprinājās t. s. «daudzavotu hipotēzes», ko dēvē arī par «fragmentu teoriju». Tās izejas punkts bija F. A. Volfa un citu klasiskās filoloģijas speciālistu pretrunīgās teorijas pielietošana Jaunās derības tekstu pētīšanā. Saskaņā ar šo teoriju Homēra episkās poēmas radušās, diviem nezināmiem dzejniekiem kompilējot atsevišķus varoņu rapsodus, ko izsenis lorminga vai kitā- ras pavadījumā skandējuši apkārtceļojoši grieķu dziesminieki — aoidi.
«Fragmentu teorijas» piekritēji uzskata, ka līdzīgā kārtā radušies arī evaņģēliji. To autori pilnām riekšām esot smēlušies no bagātīgās mutvārdu tradīcijas avotiem, izmantodami nostāstus par Jēzus dzīvi, kā arī sentences, līdzības un pamācības, kuras tika piedēvētas Jēzum. Šis mantojums bija mainīgs un nenoteikts, jo ikviens, kā to aizrādījis Papijs mūsu citētajā fragmentā, uzskatījis par iespējamu interpretēt tos pēc sava prāta.
BIBLISTIKAS KOPERNIKS
Fragmentu teorija» kļuva par protestantisko Bībeles pētnieku un tās radītāja slavenā teologa un Marbur- gas universitātes profesora Rūdolfa Bultmaņa pētījumu galveno objektu. Tāpat kā viņa priekšgājējs Mārtiņš Dibeliuss savā pazīstamajā darbā «Die Formgeschichte des Evangeliums» (1919.), arī Rūdolfs Bultmanis savos pētījumos pielieto jauno «Formgeschichte» metodi, ko varētu tulkot kā «formas vēsturi vai kritiku».
Bultmanis ar savām publikācijām, jo sevišķi ar fundamentālo darbu «Die Geschichte der synoptischen Tradi- tion» (1921.), ievadīja Bībeles skaidrojumus jaunās sliedēs, un viņa studijās un meklējumos gūtie rezultāti bija tik vienreizēji un pārliecinoši, ka spieda piekāpties pat konservatīvās biblistikas pārstāvjus.