Mums šeit nav iespējams sīki iztirzāt Bultmaņa metodi un viņa pētījumu izcilos sasniegumus. Tāpēc papūlēsimies tikai izcelt šajā metodē to, kas, mūsuprāt, veido tās būtību.
Pēc Bultmaņa un viņa tiešo piekritēju domām, evaņģēliji ir uzskatāmi par noslēguma fāzi tajā mutvārdu tradīcijā, kas anonīmi veidojusies kristiešu draudzēs. Tātad tiem ir kompilatīvs raksturs. Nezināmie redaktori apvienojuši vienkop visdažādākos izteikumus, pravietojumus un līdzības, tos piedēvēdami Jēzum, kā arī nostāstus par viņa dzīvi un paveiktajiem brīnumdarbiem. «Formas kritika» centās izdalīt atsevišķas mākslīgi sasaistītas literārās vienības, klasificēt tās un izdibināt apstākļus, kādos tās radušās.
Tā, piemēram, pētnieki ar «formas kritikas» palīdzību nonāca pie secinājuma, ka evaņģēliju līdzībām lielākoties ir visai apšaubāma cilme. Savu skeptisko attieksmi viņi motivē ar pārsteidzošo faktu, ka Marka evaņģēlijā atrodamas tikai astoņas līdzības, Matejam to ir jau krietni vairāk — divdesmit trīs, bet Lūkas evaņģēlijā — pat veselas trīsdesmit. Tas skaidri rāda, ka, laikam aizritot, līdzību skaits audzis. Bet, ja šo visu līdzību autors patiesi būtu bijis Jēzus, tad taču tās būtu atzīmējis jau visvecākais evaņģēlists — Marks.
Tālab diezgan droši var apgalvot, ka vismaz daļu no šīm līdzībām Marks nemaz nav zinājis, jo tās radušās vēlāk, citās kristiešu aprindās un, protams, daudzus gadus pēc Jēzus nāves. To autori droši vien bija kaut kādi sprediķotāji, kuri labi zināja, kā iedarboties uz savu parasto klausītāju — vienkāršo ļaužu prātu un iztēli. Lai atvieglotu tiem pausto pamācību saprašanu, viņi izmantoja piemērus un līdzības, kas bija aizgūtas tieši no šo ļaužu ikdienas dzīves. Sīs līdzības, kuras mēs pazīstam no evaņģēlijiem, ir tipiski tautas nostāsti, krāsaini un sulīgi, pilni ar savdabīgu tautas gudrību, patiesīgumu un skaistumu. Tāpēc tās arī tik viegli izplatījās un kļu^a par vispārības īpašumu. Skaidrojot reliģijas jautājumus, sākumā šīs līdzības tika tāpat pārstāstītas, lai ar to palīdzību uzskatāmāku padarītu kādu morāles principu, bet drīz vien tās piedēvēja jau pašam Jēzum. Tādā kārtā, izplatīdamies no mutes mutē, no paaudzes paaudzē, šie sludinātāju daiļrunas palīglīdzekļi paaudžu apziņā pārvērtās it kā tiešos vēstures notikumos.
Bultmanis no evaņģēliju tekstiem izdalīja vēl virkni citu literāru veidojumu, to skaitā arī t. s. «paradigmas» jeb pamācošus nostāstus, kuru pamatā likts kāds Jēzus izteikums, tāpat par «novelēm» dēvētus Jēzus brīnumdarbu izklāstus, kā arī mums jau pazīstamās «logijas».
Tomēr atsevišķu komponentu izšķiršanu atkarībā no literārā žanra un stila Bultmanis neuzskatīja tikai par filoloģisku analīzi. Pēc viņa domām, tā bija līdzeklis daudz būtiskāka mērķa sasniegšanai. Sagrupējot tekstu vienības pēc to iekšējiem kritērijiem, vajadzēja rekonstruēt evaņģēliju tapšanas vēsturi, pirms tie tika fiksēti rakstveidā. Citiem vārdiem runājot, tas bija mēģinājums rakstu dokumentu analīzes ceļā nokļūt līdz pašam mutvārdu tradīcijas sākotnējam avotam, kurā, pēc Bultmaņa domām, bija meklējama autentiskās «kerigmas» serde, t. i., agrīno kristiešu draudžu sludinātās ticības pirmbūtība.
Bultmanis uzskatīja, ka patiesīgu priekšstatu par mutvārdu tradīciju mēs nespēsim izstrādāt, ja aplūkosim to, abstrahējoties no vēsturiskā fona, no socioloģiskās vides un apstākļiem, kuros tā veidojusies. Šī prasība, kas pazīstama ar nosaukumu «Si/z in Leben» (iedibinājums dzīvē), Jaunās derības pētījumiem pavēra jaunas iespējas.
Taču jautājums ir ļoti sarežģīts. Evaņģēlijus, kā to pasvītro vācu Bībeles pētnieks, nevar pieskaitīt pie literatūras šā vārda tiešajā nozīmē («Hodiliteratur»). Tie
nav tādi darbi, kuriem individuāli autori apzināti būtu piešķīruši negrozāmus kompozīcijas ietvarus. Patiesībā tie pieder pie tautas gara mantu plašās plūsmas, kurā valda savi īpatnēji iekšējās attīstības likumi. Tā aizvien ir literatūra, kas organiski saaugusi ar savas vides dzīvi un tāpat kā šī dzīve pakļauta pārmaiņām.
Mutvārdu tradīcija, kas veido evaņģēliju pamatu, bija seno kristiešu kopienu eksistences apstākļu atspoguļojums. Tās attīstība bija atkarīga no pašu draudžu visdažādākajām ikdienas vajadzībām, to reliģiskajiem uzskatiem, propagandas, kā arī sadzīves apstākļiem. Tā, piemēram, lai doktrināli pamatotu zināmas paražas, reliģiskus rituālus vai ceremonijas, kas sinkrētisku procesu rezultātā bija pārņemti no svešiem, helēniskiem kultiem, aizvien mēdza atsaukties uz autentiskiem vai speciāli šim gadījumam radītiem Jēzus izteikumiem vai notikumiem viņa dzīvē.
Pie šiem mītiem, starp citu, pieskaitāma Mateja un Lūkas evaņģēlijos ietvertā brīnišķīgā leģenda par Kristus dzimšanu. Helēniskajās pilsētās pieaugot Jēzus glori- fikācijas un deifikācijas procesam, arvien jūtamāka kļuva vajadzība attaisnot šo parādību, balstīt to ar tādiem Jēzus dzīves faktiem, kuri apliecinātu viņa dievišķīgo iedabu. Tādā kārtā tautas iztēlē radās nostāsti par pārdabiskiem notikumiem, kuri pavadījuši Jēzus piedzimšanu. Taču burvīga valdzinājuma pilnā leģenda nav uzskatāma par oriģinālu atradumu. Tautas iztēle tās veidošanā izmantojusi daudzus pagātnes nostāstus par izcilu vīru piedzimšanu, taču par tiešo paraugu šajā gadījumā uzskatāma leģenda par Mozus bērnību. Abās versijās dramatiskās fabulas serdi veido identiski elementi: valdnieka bažas, viedu vīru apspriede, bērnu apkaušana, brīnumaina izglābšanās.
Gala rezultātā Bultmanis nonāca pie atziņas, ka evaņģēliji ir mītizēts stāstījums par Jēzus dzīvi un mācību, bet «formas kritikas» uzdevums ir eliminēt šos mītiskos uzslāņojumus, lai izdalītu ārpus laika stāvošo, no kon- taminācijas atbrīvoto kristietības pirmatnējo «labo vēsti». Šo operāciju viņš nosauca par «evaņģēliju demītizāciju», tādā kārtā biblistikas terminoloģijā ieviesdams vienu no saviem vispopulārākajiem apzīmējumiem.
Kā pierādījumu tam, cik nepieciešami atdalīt evaņģēliju fabūiu no to morālā satura, lai paglābtu kristietisko kerigmu no mītiem, Bultmanis piemin evaņģēlistu sludināto kosmoloģiju. Visums, pēc viņu priekšstatiem, sastav no trim stāviem: debesīm, zemes un elles. Debesīs mīt dievs ar saviem eņģeļiem, ellē apakš zemes valda sātans ar savu velnu un dēmonu varzu, bet zeme, kur uzturas mirstīgie, ir nemitīgs cīņas lauks starp abiem pārdabiskajiem spēkiem. No mūsdienu saprātīgā cilvēka nevaram gaidīt, lai viņš šo mītisko pasaules ainu uztvertu nopietni, lai ticētu tam, kam ticēt liek Bībeles burtiskās izpratnes piekritēji.
Tas pats attiecināms arī uz evaņģēlijos pasludināto eshatoloģiju, starp citu, uz Jēzus solījumu, ka viņš atgriezīsies un zemes virsū nodibinās debess valstību, turklāt tik drīz, ka to sagaidīšot pat viņa mācekļi. Šis solījums, kurš Jēzus mutē, liekas, ielikts pēc viņa nāves un glorifikācijas, nav piepildījies vēl līdz šai dienai, un interpretācijas, kas šim apokaliptiskajam pravietojumam piešķir alegorisku jēgu, pašā faktā neko negroza.
Visus evaņģēliju nostāstus par pārdabiskām parādībām, piemēram, mirušo uzmodināšanu, Marijas pasludināšanu, šķīsto ieņemšanu, augšāmcelšanos un debesbraukšanu, Bultmanis nosauc par «mitoloģisko valodu», ar kuras palīdzību kristieši centušies izsacīt dziļu pārliecību par Jēzus vienreizējo, neatkārtojamo pestītāja lomu cilvēces vēsturē.