Brāļu naids visaugstāko pakāpi sasniedza, kad Jeruzalemei tuvojās Vespasiāna leģioni. Jozefs Flāvijs tā laika Jeruzalemi pielīdzināja satracinātam nezvēram, kurš plosa pats savu miesu. Un patiesi, to, kas tur notika, nevar nosaukt citādi kā par tautas pašiznīcināša- nos. Jeruzalemes iedzīvotāji maz domāja par sagatavošanos aizsardzībai pret tuvojošos ienaidnieku, bet atsevišķi grupējumi uzsāka sīvu cīņu par tempļa un tā dārgumu sagrābšanu, metās izlaupīt pārtikas noliktavas un ieroču arsenālus. Vēsturnieks Pouels Deiviss uzskata par iespējamu, ka vairāk ebreju šajā laikā gājuši bojā savstarpējās cīņās nekā karā pret romiešiem.
Uz Jūdeju atsūtītie Romas prokuratori savu amatu vispirms uzskatīja par ātras iedzīvošanās līdzekli. Lielākoties tie bija cilvēki bez jebkādas sirdsapziņas un pakļautajās zemēs pievāca visu, kam vien tur varēja būt kāda vērtība. Nereti viņi sadarbojās ar laupītājiem, un dumpiniekiem, iekasēdami no tiem maksu par savu pasivitāti. Tika piekopta pat sistemātiska šantāža, ieslogot cilvēkus cietumā, lai no tiem izspiestu izpirkšanas naudu. Sevišķs cinisms un alkatība bija raksturīgi pēdējiem diviem Romas prokuratoriem pirms jūdu kara — Albīnam un Floram. Pirmais pieņēma naudu no visiem ebreju grupējumiem, sākot ar zelotiem un beidzot ar viņu pretiniekiem, bet otrs, pat nerūpēdamies par ieganstu, izlaupīja pilsētas un ciemus. Kad Tibērijam jautāja, kāpēc viņš saviem vietvalžiem atļauj tik ilgi rīkoties, ķeizars viņus pielīdzinājis maitu mušām, kuras savācas ap vaļēju brūci, lai izsūktu no tās asinis. Ja mušas atstāj mierā, tās apmierina savu alkatību un vairs tik ļoti nemoka upuri. Bet, ja tās atbaida, salido citi, vēl badīgāki mušu bari, un mokas sākas no jauna.
Jūdejas provinci smagi nospieda valsts nodokļu un nodevu nasta un templim maksājamā «galvas nauda». To ievākšana tika iznomāta privātiem piedzinējiem, kuri piekopa visdažādākās blēdības, šantāžu un vardarbību, lai gūtu iespējami lielāku personisko labumu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Talmudā nodokļu piedzinējus nosauc par laupītājiem, bet Jaunajā derībā noliek blakus grēciniekiem. Angļu orientālists F. Grents, kurš sarakstījis grāmatu «Evaņģēliju ekonomiskais fons», aplēsis, ka Jēzus laikā Jūdejas iedzīvotāji nodokļos un nodevās maksājuši 30 līdz 40% no saviem ienākumiem, neskaitot summas, kuras nodokļu piedzinēji izspieda nelikumīgi.
Līdzās šiem spaidiem ebreju tautai vairākkārt nācās pieredzēt dažādas kataklizmas —" zemestrīces, bada laikus, sērgai. Palaikam ekonomisku krīžu rezultātā sākās vispārēja bezdarba un posta gadi. Piemēram, pēc tempļa būves pabeigšanas tika atlaisti tur ilgus gadus nodarbinātie strādnieki un amatnieki, kopskaitā ap desmit tūkstošiem cilvēku.
Tāpat šīs milzu celtnes izdevumi gūlās uz tautas masu pleciem. Tempļa būvdarbus uzsāka Hēroda Lielā laikā 20. gadā p. m. ē. Reizē ar iekšējiem apdares darbiem, kuriem vajadzēja piešķirt templim lielu greznību, tā būve ilga līdz m. ē. 64. gadam, tātad kopumā turpinājās gandrīz 84 gadus. Bet jau 70. gadā visa, lielā piepūle izrādījās veltīga, jo romiešu iebrukuma laikā templis pārvērtās kūpošu drupu kaudzē un nekad vairs nepieredzēja atjaunošanu. Tātad pabeigtā stāvoklī tas bija pastāvējis tikai sešus gadus. Jūdaisma vēsturē tas bija jau trešais templis, un tā nopostīšana, tāpat kā divu iepriekšējo tempļu sagraušana, ir spilgts apliecinājums ebreju tautas traģiskajam liktenim.
Līdz Bābeles gūstam Jūdejas ķēniņi nāca no Dāvida nama. Šī līnija beidzās ar ķēniņu Cedekiju, kuru Nabu- hadonosors važās iekaltu un ar izdurtām acīm aizveda uz Bābeli, Pēc tam Dāvida pēcteči nekad vairs nesēdās Jeruzalemes troni. Pec atgriešanas no Bābeles gūsta ebreji vairāk nekā četrsimt gadus apmierinājās ar teokrā- tisku iekārtu, kur absolūtā vara atradās virspriestera rokās. Hasmoneju valdīšanas laiks patiesībā bija vienīgi epizode, jo tas turpinājās tikai piecdesmit gadus un beidzās ar Aristobula II izvešanu uz Romu. Hērods Lielais un viņa pēcnācēji vairs nebija Jūdejas ķēniņi, bet gan Romas iecelti ebreju provinču vietvalži.
Jēzus laikā ebreju sabiedrības hierarhijā augstākie vadītāji bija virspriesteri. Taču tautiešu vidū viņi neiemantoja morālu autoritāti un politisku atbalstu. Tā kā augstos priesterus iecēla un par katru nieku ari atcēla impērijas vietvalži, tad viņus uzskatīja par padevīgiem ieročiem romiešu okupantu rokās. Šo atkarību palaikam centās nomaskēt, viņu nozīmēšanu amatā nododot ebreju valdniekiem. Tā, piemēram, mums no «Apustuļu darbiem» pazīstamo Ananiju bija iecēlis Hērods Lielais. Hēroda pēcteči šīs tiesības izmantoja ļaunprātīgi gluži groteskā kārtā. Hēroda Lielā mazdēls Agripa no 41. līdz 43. gadam pēc kārtas iecēla un atcēla veselus trīs augstos priesterus, bet viņa dēls Agripa II no 52. līdz 67. gadam — pat sešus. Reizēm šis jūdaisma augstākais amats bija vienkārši nopērkams, ja vien pretendentam bija pietiekami daudz zelta. Starp citu, mums zināms, ka Anna (viņa tiesas priekšā bija jāstājas Jēzum) pat pēc atcelšanas no amata, pateicoties savai bagātībai, ne tikai joprojām saglabāja savu personisko ietekmi, bet arī ilgu laiku prata nodrošināt šo amatu paša ģimenes locekļiem. Šādas kārtības pazemojošs simbols bija tas fakts, ka augstā priestera rituālo tērpu romieši gandrīz vienmēr uzglabāja Antonija fortā un izsniedza to tikai noteiktās ebreju svētku reizēs.
Sī stipri saīsinātā tā laika ainava prasa vēl autora paskaidrojumu, jo tajā esošie anahronismi var izraisīt lasītāja iebildumus. Šajā raksturojumā mēs iekļāvām no-^. tikumus arī pirms Jēzus dzimšanas un tāpat pēc vina nāves. Jēzus parādīšanos mēs esam pieraduši uzskatīt par tādu notikumu, kurš iezīmē it kā demarkācijas līniju, kas Jūdejas vēsturi pārdala divos atsevišķos posmos. Taču tā laika ebreju un romiešu izpratnē tā nemaz nebija, jo viņi, kā mēs jau mēģinājām parādīt, par Jēzus eksistenci vispār neko nezināja. Tāpēc tā laika Palestī- nas vēsture traktējama vienlaidu plūdumā, kā ķēde ar savstarpēji saistītiem, vienlīdz svarīgiem posmiem aprakstāmā laikmeta ritējumā. Visam, kas notika pirms un pēc Jēzus dzimšanas, sakņojums meklējams tajos pašos Jūdejas nemainīgajos sociālos, politiskos, ekonomiskos un reliģiskos apstākļos tās vēstures pēdējos gadu desmitos. Tāpēc arī brāļu karš tempļa teritorijā Jeruzalemes aplenkšanas laikā, lai gan tas plosījās vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc Jēzus nāves, met pamācošu retrospektīvu gaismu uz tā laika notikumiem, jo tas bija loģisks fināls šai pašai drāmai, kulminācijas punkts slimības norisē, no kuras jau sen cieta ebreju tauta.
Labklājība neuzplauka arī Romas impērijas pārējos apvidos. Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, Tuvo Austrumu pilsētās gan valdīja grezna un rosmīga dzīve, taču aiz šīs impozantās labklājības un ārēji spožās dzīves fasādes slēpās gluži citāda patiesība. Greznās metropoles savām ērtībām un godkāres apmierināšanai cēla vietējie varasvīri un bagātnieki uz strādājošo tautas masu rēķina. Tāpēc angļu vēsturnieks Č. Dousons savā grāmatā «Apcerējumi par viduslaiku kultūru» pareizi raksta: «Romas impērija un ar to saistītais urbanizācijas process patiesībā nebija nekas cits kā milzīga ekspluatācijas sistēma, kura organizēja provinču bagātības un tās sakopoja privileģēto šķiru rokās.»
Tas pats autors plaši apraksta romiešu kapitālistus, augļotājus, vergu tirgoņus un nodokļu piedzinējus, kuri kā siseņu mākonis plūda uz Austrumiem, lai izsūktu visas dzīvības sulas no pakļautajām tautām. Šajās iedzīvošanās orģijās piedalījās ne tikai finansu sabiedrību aģenti, bet arī cilvēki ar vēsturē pazīstamiem vārdiem, piemēram, Lukulls un Brūts. Par republikānisku tikumu paraugu izdaudzinātais Brūts patiesībā bija visparastākais augļotājs. Tā, viņš ierosināja tiesas prāvu pret Ciceronu, kad pēdējais, tiekdamies atvieglot parādos iegrimušo Kilikijas pilsētu stāvokli, samazināja tām augļu likmi no 48 līdz 12 procentiem.