Tuvo Austrumu pakļautās tautas šķēla dziļas iekšējas pretešķības, aizvien pieauga bezdibenis, kas atdalīja nelielo privileģēto slāni no apspiestajām masām, uz kurām gūlās visa valsts izdevumu smagā nasta, — no zemniekiem, amatniekiem un nesaskaitāmo vergu armijas. Bagātie kļuva aizvien bagātāki, nabagie — nabagāki. Turklāt tas bija arī nemitīgu karu, ekonomisko krīžu, naudas vērtības pazemināšanās un bada posta laikmets. Piemēram, no 44. līdz 48. gadam bads plosījās gandrīz visā Romas impērijas teritorijā.
Tautas masu stāvoklis tādos apstākļos kļuva jau pavisam neciešams. Tāpēc ebreju un kristiešu mesiāniskās cerības deklasētajās sabiedrības padibenēs atrada ārkārtīgi' auglīgu augsni. Apspiestajiem, trūcīgajiem helēnisko pilsētu iedzīvotāju slāņiem piemita sevišķa nosliece uztvert mācību par pestītāju un «debess valstību zemes virsū», jo viņu grūto likteni varēja atvieglot tikai pārdabisku spēku iejaukšanās.
Līdz ar to strauji vairojās Jēzus piekritēju draudzes, jo vairāk vēl tāpēc, ka to veicināja arī citi apstākļi. Vispirms ļoti nozīmīga šajā procesā bija jau pati šo zemju pakļaušana Romas varai. Tā iznīcināja agrāk pastāvējušās pilsētvalstis, un rezultātā ar iepriekšējo iekārtu saistītie vietējie kulti zaudēja savu pamatu. Uzvarēts un pazemots dievs vairs nepelnīja uzticību, jo kā vietējo iedzīvotāju aizstāvis viņš tos bija nekrietni pievīlis. Par sava veida kompensāciju šādos apstākļos kļuva tieši kristietība.
Vēl viens kristietībai labvēlīgs faktors bija daudzo
privāto apvienību rašanās. Tā bija sava veida alternatīva iepretim agrākajām pilsētvalstīm, jo ļāva cilvēkiem atgūt zaudēto kopības apziņu. Visbiežāk tās bija kulta apvienības, kas tomēr reizē atgādināja savstarpējās palīdzības biedrības, kuras slimības, sakropļošanas vai kādas citas likstas brīdī izsniedza pabalstus un sedza savu biedru apbedīšanas izdevumus. Kristiešu draudzes bija tieši šādas brālīgas apvienības un īsts patvērums visiem, kas Romas impērijas bargajā un svešajā pasaulē jutās kā morāli un sabiedriski bezpajumtnieki.
No Pāvila vēstulēm zināms, ka šajās draudžu kopienās palaikam ielavījās arī cilvēki, kuri nepelnīja uzticību un nemaz nebija patiesi ticīgi. Citi atkal cerēja gūt tur galvenokārt materiālos labumus. Pāvilam, piemēram, nācās norāt jaunatgriezto grupu tāpēc, ka tie, aizbildinādamies ar drīzo pasaules galu, negribēja strādāt un centās panākt, lai viņus uzturētu draudze.
Uz ticīgo lielum lielo vairumu šis pārmetums, protams, nav attiecināms. Tos vispirms pievilka mācība par tuvāko mīlestību, solījums atbrīvot no laicīgām ciešanām, taču visvairāk, šķiet, gan tas, ka jaunā reliģija, padarīdama viņus par brāļiem citu vidū, atdeva tiem cilvēcīgas cieņas apziņu.
So faktu gaismā kā vēsturiskais Jēzus, tā arī jaunās ticības Kristus kļūst par simbolu tiem bargajiem laikiem, kuros kristietība radās. Jēzus Kristus īsajā un dramatiskajā dzīvē lielā kāpinājumā izpaudās kā cilvēku cilts mūžsenais ciešanu stāsts, tā arī cilvēka nedziestošā ticība, ka galu galā zemes virsū uzvarēs taisnība.
PRAVIEŠI PAREDZĒJA VISU
Lai saprastu, kā radusies ar Jēzus biogrāfiju saistītā mitoloģija, mums jāatgriežas pie dažiem lūzuma momentiem Jeruzalemes draudzes dzīvē, par kuriem jau ieminējāmies kādā no iepriekšējām nodaļām. Runa šeit ir par «helēnistu dumpi» un pret Veco derību vērsto deklarāciju, kas izsacīta Stefana runā, kā arī par šīs drāmas noslēgumu — runātāja nomētāšanu ar akmeņiem un viņa piekritēju vajāšanām. Pēc vēsturnieku aplēsēm, tas noticis m. ē. 36. gadā, tātad gadus sešus pēc Jēzus nāves. Gadu vēlāk kristietībai pievēršas Sauls, pieņemot Pāvila vārdu. *
Kopš šiem notikumiem diezgan ātri sāka veidoties situācija, ko jau varētu saukt par šķelšanos. Jaunajā reliģiskajā kustībā notika nodalīšanās, kurai bija milzīgas sekas cilvēces vēsturē. Nacarieši Jēkaba vadībā ieslēdzās savā ortodoksālisma čaulā un arī turpmāk saglabājās kā viena no daudzajām sektām jūdaisma ietvaros, bet «helēnisti», kuri, no vajāšanām bēgdami, apmetās tādās pilsētās kā Antiohija, Tarsa vai Efesa, arvien vairāk nokļuva helēniskās kultūras ietekmes lokā. Jeruzalemes jūdeokristiešiem Jēzus bija ebreju pravietis un mesija, taču bez dievišķīgas iedabas, turpretim grieķu valodā runājošiem ebrejiem viņš ātri vien kļuva par dievu pēc Tuvo Austrumu reliģisko mistēriju parauga. Amerikāņu Bībeles pētnieks Pouels Deiviss šo procesu raksturojis šādos īsos un trāpīgos vārdos: «Kristietība radās, vienam no jūdaisma atzarojumiem attīstoties par atsevišķu reliģiju, kura, sajaucoties ar dažādām pagānu reliģijām, dabiskās attīstības ceļā izveidojās par mūsdienu kristietību.»
«Helēnisti», izklīduši pa Tuvo Austrumu plašo piekrasti, arvien vairāk atrāvās no savas jūdaistiskās sākotnes un arvien mazāk zināja par Jēzu un viņa līdzgaitniekiem. Sevišķi strauji šis process risinājās pēc 70. gada, kad Jeruzalemes nopostīšanas rezultātā vairs nepienāca nekādas vēstis par turienes jūdeokristiešiem. Taču drīz vien iestājās tāds laikposms, kad skaitā aizvien pieaugošās kristiešu masas, kvēli cildinot savu no Nacaretes nākušo skolotāju, vairs nespēja samierināties ar šādu neziņu. Un tieši viņu dedzīgās alkas uzzināt pēc iespējas vairāk par Jēzus laicīgo dzīvi izraisīja psiholoģiski sarežģīto procesu, kurš ievadīja zudumā gājušās Jēzus biogrāfijas aizvien pilnīgāku un dramatiskāku rekonstrukciju.
Dažas no autentiskiem Palestīnas avotiem nākušas pamatziņas par Jēzus dzīvi bija saglabājušās, neraugoties us sakaru pārtrūkumu starp abiem kristietības nozarojumiem, un noderēja par serdeni, ap kuru tautas fantāzija līdzīgi statuju veidojošam tēlniekam izstrādāja savu jauno Jēzus veidolu, kas nebija vairs ebreju pravietis, bet gan universālistisks mesija, visu pasaules tautu glābējs un pestītājs. Tieši ar tāclu Jēzu Kristu mēs sastopamies evaņģēlijos, kuri radās daudz gadu pēc Jeruzalemes nopostīšanas un jūdeokristiešu bēgšanas uz tālo Peliu, tātad jau tādā laikposmā, kad starp abiem kristietības nogrupējumiem vairs nebija nekādu kontaktu. Helēniskajās pilsētās un ciemos bija uzaugusi jau pavisam jauna kristiešu paaudze, kura bija audzināta helēniskās kultūras gaisotnē un kurai bija svešs viss, kam bija kāds sakars ar Jūdeju un tās ortodoksiju.
Jaunais Jēzus Kristus veidols neradās tautas iztēles patvaļīgas rotaļas rezultātā. Konkrēto materiālu tam sniedza tā laika divi galvenie domas strāvojumi — jūdaisms un helēnisms. Vispirms pakavēsimies pie pirmā no šiem strāvojumiem. Šeit jāņem vērā, ka ceļu jaunajai reliģijai plašā pasaulē pavēra ebreji, un tāpēc arī kristieši Veco derību uzskatīja par svētiem rakstiem. Tā kā viņi bija dziļi pārliecināti, ka Jēzus ir praviešu pasludinātais mesija, vajadzēja tikai svētajos rakstos sameklēt atbilstošus tekstus, lai pareizi rekonstruētu viņa piedzimšanas laiku, vietu un apstākļus, pastrādātos brīnumdarbus, viņa nāves veidu un tās eshatoloģisko nozīmi, augšāmcelšanos un apsolīto atgriešanos, gūstot garīgu triumfu pār ļaunuma varu. Precīzi tā, kā to bija paredzējuši pravieši. Franču reliģijas zinātnieks Enšlēns apgalvoja, ka visa evaņģēlijos aprakstītā Jēzus dzīve ir uz prasmīgi atlasītiem Vecās derības tekstiem balstīta rekonstrukcija.