Tiem cilvēkiem, kuri pielietojuši šo savdabīgo metodi, nevar pārmest, ka viņi izdarījuši apzinātu viltojumu. Viņi vadījās paši no savas, īpatnējas loģikas: ja pravieši kaut ko tādu ir pareģojuši, tad Jēzus dzīvē tam arī vajadzēja piepildīties. Tāpēc viņi nemaz neslēpj, no kādiem avotiem aizguvuši savu informāciju, un evaņģēlijos mēs ik uz soļa sastopamies ar norādēm, ka tas un tas tā noticis, lai piepildītos praviešu paredzējums. 2. gadsimta polemists Irenejs savā darbā «Adversus haereses» («Pret ķecerību») raksta: «Es ticu svētajam garam, kurš ar praviešu muti pasludinājis atpestīšanu, Jēzus Kristus, mūsu kunga atnākšanu un piedzimšanu caur svēto jaunavu, viņa mokas un augšāmcelšanos, un uzkāpšanu debesīs sava tēva slavā.» Vēl precīzāk šajā jautājumā izteicies 2. gadsimta apoloģēts svētais Justīns. Savā «Apoloģijā» viņš saka: «Ar praviešu muti svētais gars iepriekš visu pateicis par Jēzus dzīvi.»
Vecā derība, kā zināms, ir dažādu grāmatu sakopojums, kuras sarakstījuši dažādi autori dažādos laikos. Tāpēc tajā daudz gan vēsturisku, gan idejiski morālu pretrunu. Taču šis apstāklis svēto rakstu kristiešu skaidrotājiem nebija nekāds šķērslis. Viņi vienkārši izvēlējās tādus tekstus, kuri viņu mērķiem bija noderīgi un kuros varēja sameklēt kaut kādus uz Jēzus Kristus dzīvi attiecinātus mājienus.
Ja atbilstoša teksta vietā šie mājieni nebija pietiekami skaidri un droši, tad alegoriskas interpretācijas ceļā tajā tika sameklēti apslēpti, aizmaskoti pravietojumi. Šāda izrīcība viņos nemodināja ne mazākās šaubas, jo alegorisko skaidrojumu metodei tajos laikos bija bagātīgas tradīcijas un nevienam ne prātā nenāca šaubīties par tās pareizību. Šo metodi pielietoja jau svēto rakstu ortodoksālie skaidrotāji, taču sevišķi plaši to izvērsa tie ebreji, kuri runāja grieķiski un pazina tikai Septuagintu. Uzauguši helēniskās kultūras centros, viņi sadūrās ar problēmu, kā saskaņot apgūto grieķu kultūru ar reliģiju, •ko tie bija mantojuši no tēviem. Viņu visizcilākais pārstāvis bija mums jau pazīstamais Aleksandrijas Filons. Viņa metodi meklēt svētajos rakstos dziļāku, alegorisku domu vēlāk pārņēma Justīns, Klēments un Origēns ar nolūku Vecās derības tekstos atrast pamatojumu attīstības procesā esošajai kristietības teoloģijai, kura pakāpeniski uzsūca helēnisma reliģiskās un filozofiskās koncepcijas.
Aplūkojot dažus brīnumdarbus, ko esot paveicis Jēzus, mēs varam zināmā mērā vērot evaņģēliju nostāstu tapšanas mehānismu un to ierosmi Vecās derības tekstos. Taču vispirms šeit jāpasvītro, ka visvecākajos, līdz ar to visticamākajos kristietības avotos, un proti, apustuļu vēstulēs, nav ne mazāko norādījumu, ka Jēzus būtu bijis brīnumdaris, kurš dziedinājis slimos un pamodinājis mirušos. Vispārsteidzošākais tomēr ir tas fakts, ka pat Pāvils, kurš taču bija uzturējies Jeruzalemē un tur stājies kontaktos ar Jēzus mācekļiem, par šiem brīnumdarbiem itin neko neraksta un arī pats nekad nevienu nav mēģinājis izdziedināt. Vēl vairāk — kā tas redzams no viņa pirmās vēstules korintiešiem (12:28), Pāvils pret brīnumdarbiem un slimnieku dziedināšanu izturas ar tikko slēptu nevērību, reliģiskā ziņā uzskatīdams to par otrās šķiras jautājumu.
Tāpēc nav nekādu šaubu, ka nostāsti par brīnišķīgiem izdziedināšanas un mirušo pamodināšanas gadījumiem, kuri evaņģēlijos aizņem tik daudz vietas, radušies krietni vēlāk un nav nekas cits kā folkloras pateicīgajā augsnē lekni sazēlušas leģendas. īpaši tāpēc, ka tolaik pastāvēja sevišķi labvēlīgi apstākļi līdzīga veida nostāstu izaugsmei. Tajā laikā gan Tuvo Austrumu tautas, gan Pales- tīnas ebreji ticēja, ka izcili valstsvīri, monarhi, domātāji un pravieši ir apveltīti ar brīnumdarītāju spējām un var, pieskaroties slimniekam vai apmērcējot neredzīgam plakstus ar savām siekalām, tos izdziedināt. Tāpēc kļūst saprotams, ka kristieši nemaz nespēja iedomāties, ka Jēzus, būdams dieva dēls, savas dzīves laikā nedziedinātu slimos un neuzmodinātu mirušos. Tā kā no tālās, nomaļās Palestīnas viņiem nekādu ziņu par to nepienāca, tad šo robu vajadzēja aizpildīt, meklējoties Vecās derības pravietojumos. Nepieciešamos paskaidrojumus viņi droši vien atrada, sacīsim, kaut vai pravieša Jesajas grāmatas šādos pantos: «Sakait izmisušām sirdīm: «Esiet stipras, nebīstieties! Redzi, te ir jūsu dievs! Atriebība nāk un dieva atmaksa! Viņš pats nāks,un jūs izglābs!» Tad aklo acis atvērsies, un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis, un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā» (34:4—6). Jau Dāvids F. Strauss aizrādīja, ka par paraugu Jaira meitiņas uzmodināšanai no miroņiem, kuru aprakstījis Marks, noderējusi sulamietes mirušā dēla atmodināšana, ko Vecajā derībā paveicis pravietis Elīss («Otrā ķēniņu grāmata», 4:32—35).
Aizguvumi no Vecās derības saskatāmi arī citu kategoriju brīnumdarbos. Ņemsim kaut vai nostāstu par liela ļaužu pūļa paēdināšanu ar dažām zivīm un maizēm. Pravietis Elīss jau ilgi pirms Jēzus' simt savus biedrus paēdināja ar divdesmit miežu maizes klaipiņiem un saspiestu graudu plāceni. Tiesa, Jēzus paēdināja ap pieci tūkstoši cilvēku tikai ar piecām' maizēm un divām zivīm. Šīs skaitliskās atšķirības tomēr liekamas uz tautas iztēles rēķina, kurai allaž piemīt nosliece savās teiksmās pakāpeniski palielināt un pārspīlēt notikušos brīnumus.
Kā no Vecās derības skopajiem pantiem uzzied evaņģēliju krāšņie simboliskie nQStāsti, varam redzēt no kādas Marka evaņģēlijā pieminētas, bet Mateja evaņģēlijā jau plašāk izvērstas epizodes. Runa ir par atgadījumu, kad Jēzus staigājis pa ūdens virsu, bet Pēteris, mēģinot darīt to pašu, pēkšņi zaudējis ticību, sāka grimt un droši vien būtu noslīcis, ja Jēzus viņu neizglābtu.
Lūk, attiecīgas vietas Vecajā derībā, no kurām izaudzis šis dramatiskais nostāsts. Ijaba grāmatā lasāms: «Viņš viens pats izplēš pār zemi debesis un soļo pār jūras viļņiem» (9:8), bet 69. psalmā atrodam šā notikuma otro, jau uz Pētera grimšanu attiecināmo pusi: «Palīdzi man, dievs, jo ūdeņi apdraud manu dzīvību! Es grimstu dziļās dūņās, kur nav pamata; es esmu' iekļuvis ūdens dziļumos, un ūdens straume draud aizskalot mani projām» (69:2—3).
No lieliskās angļu Bībeles enciklopēdijas «The Oxford Cyclopic Concordance» uzzinām, ka Vecā derība Jaunajā derībā minēta 321 reizi. Šajā skaitā ietilpst 103 burtiski citāti, 100 brīvāki pārstāstījumi un 118 atsauces uz dažādām Vecās derības epizodēm. Ja ņemam vērā Jaunās derības samērā nelielo apjomu, tad šī atkarība ir pārsteidzoša un līdzinās gandrīz vai apmātībai.
Vecajā derībā atlasītie panti, protams, noderējuši tikai kā izejas punkts fabulāro nostāstu veidošanai par Jēzu, un daži Bībeles pētnieki domā, ka ar to nodarbojušies galvenokārt svēto rakstu zinātāji, kuri ceļojuši apkārt kā sludinātāji un centušies apmierināt savu klausītāju kvēlo vēlēšanos kaut ko tuvāk uzzināt par dievinātā skolotāja dzīvi. Šos nostāstus, kas nezin kā un kur radušies, apkārtceļojošie sludinātāji iznēsājuši no draudzes uz draudzi, izraisīdami dievbijīgajos kristiešos apbrīnas pilnu sajūsmu. Daniels Ropss, kurš uzrakstījis plaši pazīstamu monogrāfiju par Jēzus dzīvi, šo parādību raksturo šādiem vārdiem: «Šķietamās lokālās atmiņas tūkstošiem jūdžu tālumā jau tika uzņemtas kā pārbaudīta patiesība. Vai tad kaut kur Mazāzijas centrā esoša draudze varēja neticēt, ja no Nīlas krastiem atbraucis tirgonis visos sīkumos pastastīja, ka viņa zemē vēl šobaltdien redzama māja, kurā Jāzeps ar Mariju un Jēzus bērnu patvērušies savas bēgšanas laikā, un tāpat arī dievekļu tēli, kuri sagruvuši tajā brīdī, kad viņi tiem tuvojušies, vai arī tuksneša koks, no kura augļiem bēgļi brīnumainā kārtā pārtikuši?»