Laikam apritot, šīs teiksmas, kas bija uzkrājušās bagātajā, sīkumos pretrunīgajā reliģiskajā folklorā, pierakstīja anonīmi autori, kuri, lai saviem darbiem piešķirtu lielāku ticamību, slēpās aiz apustuļu un baznīcas tēvu vārdiem. Tādā kārtā izveidojās jo kupla fantastikas, brīnumdarbu un dīvainību pārpilna literatūra. Tur bija vēstules, atklāsmes, apokaliptiskas vīzijas un pareģojumi, lūgsnas, svētrunas, teoloģiski traktāti, bet vispirms jau Jēzus dzīvei un darbiem veltīti evaņģēliji. 2. un 3. gadsimtā šī literatūra sazarojās jo bagātīgi, bez jebkādas kārtības un sistēmas. Tā, vēl 5. gadsimtā bez mums pazīstamajiem četriem evaņģēlijiem apgrozībā bija vairāki desmiti citu.
Tikai pamazītēm sāka šos palus apvaldīt un baznīcas literatūru attīrīt no nezālēm. Šī selekcija beidzās 382. gadā, kad ar Romas koncila lēmumu līdzīgus darbus sadalīja kanoniskajos un baznīcas neatzītajos rakstos, ko Bībeles zinātnieki sauc par apokrifiem. Ja atceramies, ka tikai 494. gadā ar pāvesta Gelazija dekrētu apokrifos ieskaitīja visādām ērmībām pārpilno «Pētera evaņģēliju», tad dibināti varam sacīt, ka apokrifi gandrīz četrus simtus gadu veidojuši kristiešu mentalitāti un ticējumus tādā pašā mērā kā Jaunās derības kanoniskie raksti. Tie taču piederēja pie tā paša kristietības literatūras strāvojuma, un cilvēki to saturu uztvēra ar tādu pašu paļāvību kā rakstus, kas bija ieskaitīti baznīcas kanonā.
Tāpēc arī iekšējie likumi, kuriem pakļāvās kā vienas, tā otras kategorijas darbi, bija identiski. Viens no šiem likumiem ir tautas bērnišķīgā nosliece pakāpeniski pārspīlēt aprakstāmo pārdabisko notikumu apmērus, piešķirt tiem lielāku krāsainību. Tāpēc apokrifos, kuri ir šās eskalācijas augstākā fāze, kā caur palielināmo stiklu varam novērot, kā tautas iztēle no skopajiem Vecās derības pantiem prata atvedināt veselus fantastiskus nostāstus.
Lasot šos reizēm visādu aplamību pilnos, vientiesīgos un neizmeklētos stāstījumus, nav grūti saprast, kādus kritērijus lietojusi baznīca, ieskaitot attiecīgu darbu apokrifos. Noteicošā loma šeit bijusi vienkārši veselajam saprātam un centieniem norobežoties no šiem visai neērtajiem nostāstiem. Tātad atšķirībām starp apokrifiem un ķanonisko literatūru drīzāk ir kvantitatīvs nekā kvalitatīvs raksturs. Pārdabiskie notikumi, kas Jaunās derības sniegumā ar nedaudz izņēmumiem visumā ieturas Vēl kaut kādās saprāta robežās, apokrifos jo bieži izspīlēti gluži absurdā kārtā. Sīs literatūras raksturīga iezīme ir neapvaldīta tautas iztēle, kas reizēm nerēķinās ne tikai ar veselo saprātu, bet pat ar elementāru estētikas un ētikas izjūtu. Tā, piemēram, daži apokrifiskie nostāsti, kuriem it kā vajadzētu būt neapgāžamiem Marijas jaunavības pierādījumiem, ir tik vulgāri, ka par tiem nemaz nav iespējams runāt, lai gan Daniēlu Ropsu, kā to liecina viņa apstrādē izdotie Jaunās derības apokrifi, tas nav spējis atbaidīt.
Taču, par laimi, ne jau visi apokrifu nostāsti ir tik drūmi māņticīgi, savā primitīvismā atbaidoši un tik brēcošā pretrunā ar Jēzus sludinātajiem principiem. To vidū ir arī tādi, kuri atgādina ziemsvētku leģendu un dziesmu humoru un pasakaino pievilcību. Ceļojumā uz Ēģipti pūķi, lauvas, leopardi un vilki visjaukākā saticībā ar avīm, vēršiem, ēzeļiem un nastu nesējiem dzīvniekiem cildina Jēzuliņu, klanās viņam un pavada svēto ģimeni cauri tuksnesim, lai tā neapmaldītos. Kad Marijai iegribas ēst, Jēzuliņš parūpējas, lai palma noliektos un tās augļi būtu viegli aizsniedzami. Ēģiptiešu pilsētā Sotinenā, kad bēgļi iegriežas turienes svētnīcā, notiek brīnums — trīsdesmit statujas, kas attēlo dažādus ēģiptiešu dievekļus, nokrīt no postamentiem un sašķīst sīkās lauskās. Uzzinājis par šo notikumu, pats pilsētas priekšnieks Afrodī- sijs aizsteidzas uz svētnīcu un krīt uz vaiga Jēzus bērna priekšā, par lielu izbrīnu vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija gaidījuši, ka viņš atriebsies atnācējiem no Palestī- nas. Šis pats Afrodīsijs, kā apgalvo tradīcija, vēlāk devies uz Galliju un kļuvis par Bezjē pilsētas pirmo bīskapu. Jēzus jau zēna gados runājis kā pieaudzis cilvēks un veidojis no māliem zvirbuļus, kuriem iedvesis dzīvību un palaidis tos brīvē. Skolā viņš tūlīt nolasījis visus alfabēta burtus un visu zinājis labāk par skolotājiem. Namdara darbos Jēzum nav spējis līdzināties pat viņa paša tēvs Jāzeps.
Kanonisko rakstu izdalīšana vēl neizlēma apokrifu likteni. Tos lasīja tāpat kā iepriekš, un būtībā tie ir dzīvi vēl šodien. Apokrifi jau gadsimtiem ilgi ietekmē kristietības kultūru — glezniecību, tēlniecību, mūziku un dzeju, kā arī ticīgo ļaužu iztēli un paražas. Baznīcas arhitektūras ikonogrāfija un ornamentika smēlusies savas ieceres no apokrifiem. Bez tiem nav iedomājama Ticiāna vai Rafaela glezniecība. Ja runājam par literatūru, tad pie
tiek minēt Danti. Ierosmi ceļojumam pa pekles lokiem, kurš ir «Dievišķās komēdijas» pamatā, dzejnieks aizguvis no apokrifiskā «Nikodēma evaņģēlija».
VAI JĀNIS KRISTĪTĀJS UN JĒZUS BIJA ESĒNI?
Pastāv vēl viens jūdaistisks avots, no kura kristietība smēlusies savus strukturālos un doktrinālos jēdzienus, avots ar fundamentālu nozīmi, taču atklāts tikai 1947. gadā, kad beduīnu tamīru cilts apmetās Nāves jūras ziemeļaustrumu krastā, lai pie Ain-Fešas avota piepildītu ādas maisuš ar svaigu ūdeni un dotu atpūtu nogurušajiem kamieļiem. Atpūtas laikā viens no beduīnu zeņķiem, meklēdams klintainē noklīdušu kazlēnu, pēkšņi pamanīja šauru un dziļu klinšu spraugu. Pieliecies viņš ielūkojās tajā, bet, tumsā neko nespēdams saskatīt, sāka mest spraugā akmeņus. Pēc kāda laika zēns izdzirdēja it kā plīstoša māla trauka blarkšķuš, tādēļ tūlīt atveda šurp savu rotaļu biedru, un abi zēni, izsprauku- šies pa šauro ieeju, nokļuva iegarenā alā. Klinšu pamatne tur bija noklāta ar māla trauku suķēm, bet starp tām vietumis stāvēja aizzīmogoti cilindrveida māla trauki. Ar nepacietībā drebošām rokām zēni citu pēc cita atvēra traukus, cerēdami tajos atrast dārgumus. Taču abi jutās vīlušies, jo tur bija tikai kaut kādi saķepuši tīstokļi, no kuriem uzdvesa nepatīkams puvuma smārds. Kā vēlāk izrādījās, tīstokļi bija garas, no aitādu gabaliem sašūtas un ar senlaicīgām ebreju rakstu zīmēm aprakstītas sloksnes.
Beduīni tīstokļus izlika pārdošanai, taču tik drīz neviens neatskārta to īsto vērtību. Bet vēlāk, kad apjēdza, ka uz ādām uzrakstītajos tekstos ieslēpts vesels bojā gājis vēstures posms, par tiem maksāja jau tūkstošiem dolāru. Dala tīstokļu nokļuva Amerikas orientālistikas institūtā, un pie to pārlūkošanas ķērās viens no mūsdienu izcilākajiem orientālistiem Viljems F. Olbraits. Ieskatījies tajos ar lupu, amerikāņu zinātnieks jutās kā zibens ķerts. Viņš tīstokļus nosauca par «absolūti neticamu atradumu» un «mūsu gadsimta vislielāko atklājumu rakstu pirmavotu jomā».
Par ko īsti bija runa? Par spīti daudzgadīgiem neatlaidīgiem meklējumiem Palestīnā, vissenākais Vecās derības ebreju teksts, kādu izdevās atrast, bija diezgan vēla m. ē. 9. gadsimtā izdarīta kopija. Bet tagad Olbraits izteica domas — un tās apstiprināja ar oglekļa izotopa Ci4 metodi izdarītā analīze —, ka tīstokļi satur Bībeles tekstus, kas uzrakstīti 1. gadsimta p. m. ē. sākumā, tātad tie ir veselus tūkstoš gadus vecāki. Tālab tīstokļiem bija neaptverama vērtība vēlāk izdarīto Vecās derības norakstu kontrolēšanai, kā arī to salīdzinošai lingvistiskai izpētei. Zinātnieku un teologu pasaule, sev par neizsakāmu izbrīnu, uzzināja, ka, pateicoties mazā beduīna draiskajām aušībām, iegūti ļoti seni Vecās derībās teksti, par kuriem pēc ilgajiem un veltīgajiem meklējumiem neviens neiedrošinājās pat sapņot.