Esēni ticēja, ka viņu nobendētais vadītājs bijis mesija, ka viņš celsies augšām un atgriezīsies zemes virsū, lai glābtu Izraēlu. Saskaņā ar esēnu doktrīnu pirms viņa jāparādās pravietim, varbūt pašam Elijam, lai dieva svaidītājam «taisnības skolotājam» sagatavotu ceļu. Vispār esēni ticēja, ka atnāks divi mesijas: «Arona mesija» un par viņu augstāk stāvošais «priestera mesija».
Varētu liKTies, ka ar šo divu mesiju koncepciju esēni būtiski atšķīrušies no kristiešiem. Taču nav grūti redzēt, ka arī šajā ziņā pastāv analoģijas, ja atcerēsimies, ka Jaunajā derībā pravieša Jāņa Kristītāja uzdevums bija sagatavot ceļu mesijam Jēzum. Pēc Mateja evaņģēlija, Jānis pirms Jēzus' kristīšanas iesaucies: «Es jūs gan kristu ar ūdeni uz atgriešanos 110 grēkiem, bet tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani: tam es neesmu cienīgs kurpes nest, viņš jūs kristīs ar svēto garu un ar uguni» (3:11).
Minētās sakritības neatvairāmi liek domāt, ka «taisnības skolotājs» bija evaņģēlijos aprakstītā Jēzus Kristus prototips. Abi savā mācībā sludina grēku nožēlu, nabadzību, tuvāku mīlestību un morālu skaidrību. Abi bija mesijas un pestītāji. Abi kļuva par nelietīgu priesteru upuriem un mira krusta nāvē. Abiem vajadzēja celties augšām no miroņiem un pastarās tiesas dienā atgriezties zemes virsū, lai tur ieviestu jaunu kārtību. Viņu dzīves norise un tās eshatoloģiskā jēga, kā redzams, ir pārsteidzoši līdzīga.
Sevišķi uzskatāmi šīs sakritības izpaužas esēnu literatūras ietekmē uz Jaunās derības rakstiem. Piemēram, teoloģiskā doktrīna, kuru Pāvils formulē savās vēstulēs, ir tik līdzīga esēnu doktrīnai, ka izcilais Bībeles pētnieks kardināls 2ans Danielū, uz kuru mēs tagad jo bieži atsauksimies, nevarēja neatzīt: «Pāvils savu mācību būs smēlies no kumraniešu doktrīnas.»
Viņš pievērsa uzmanību arī tam, ka gan apustuļu vēstulēs un «Apustuļu darbos», gan Kumranas tīstokļos jo bieži sastopami tie paši izteiksmes līdzekļi, nereti pat gluži vienādi teikumi. Analoģijas, kā viņš atzīmē, ir patiesi pārsteidzošas. Starp citu, jo spilgti tas izpaužas runā, ko Pāvils teica Cezarejā ķēniņa Agripas klātbūtnē un kas, pēc franču pētnieka sprieduma, ir caurcaurēm esēniska.
Vēl pārsteidzošākas sakritības atrodam Jāņa evaņģēlijā un atklāsmes grāmatā. Tāpēc ir pamats domāt, ka to autoram bijušas kaut kādas ciešākas saiknes ar esēnu kopienu, kas pēc Jeruzalemes nopostīšanas droši vien sāka darboties Efesā, kur tajā laikā uzturējies arī evaņģēlija autors.
Jaunajā derībā ir tik daudz esēnu ietekmes pēdu, ka šeit nav iespējams tās tuvāk aplūkot. Vajadzētu tikai vēl atzīmēt, ka pat «kalna sprediķī» ietvertais kristietības morāles kodekss ir apbrīnojami līdzīgs Kumranas tīstokļos atrodamām maksimām. Tāpēc arī Danielū, pārsteigts par šo līdzību, nesvārstīdamies atzīmē, ka patiesībā būtu jārunā par «kristiešu esēnismu». Pat Renāns, jau gandrīz simt gadu pirms Kumrānas tīstokļu atrašanas it kā atskārzdams šo atkarību, lapidāri izteicies, ka «kristietība ir esēnisms, kuram paveicies».
Ļoti_ interesantas ir arī līdzības starp esēnisma un kristietības galvenajiem personāžiem. Tās sākas ar Jāni Kristītāju. Lūka savā evaņģēlijā par Jāņa bērnības un jaunības gadiem raksta: «Un bērniņš auga un garā stiprinājās, un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija parādīties Izraēla ļaužu priekšā» (1:80). Kardināls Dānieļu, kurš turpmāk šajā jautājumā būs mūsu ceļvedis, norāda, ka šos vārdus nedrīkst izprast burtiski, jo grūti iedomāties, ka bērns varētu uzaugt tuksnesī šā vārda tiešā nozīmē. Pēc viņa domām, par «tuksnesi» sauca vienkārši Kumranas klosteri. Zināms arī tas, ka šeit dzīvojušie esēni, ievērodami celibātu, klostera personālo sastāvu papildinājuši, adoptējot zēnus no dievbijīgām ebreju ģimenēm. Tāpēc ir iespējams, ka Jāņa tēvs priesteris Caharija atvedis dēlu audzināšanā klosterim, tas tur pavadījis pusaudža gadus un beidzot kļuvis par īstu esēnu. Ka šāda adoptācija notikusi, zināmā mērā var apliecināt fakts, ka himnā «Slavēts lai ir tas kungs, Izraēla dievs», ko Caharija dzied pēc dēla piedzimšanas, ir pārsteidzoši daudz sakritības momentu ar Kumrānā atrastajām esēnu himnām. Kardināla Danielū tēzei par labu runā arī fakts, ka Jānis ar savu bargo askētismu, apokaliptiskajām pastarās dienas vīzijām, aicinājumiem uz grēku nožēlu, celibātu un pārtikšanu tuksnesī no grauzdētiem siseņiem ir tipisks esēnu eremīts.
Evaņģēlists Lūka ieminas, ka Jēzus ar Jāni bijuši tuvi radinieki. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Jēzus, juzdams savu aicinājumu, vispirms devies pie radinieka, kurš jau bija iemantojis bezkompromisu patiesības sludinātāja slavu. Ko Jēzus meklēja pie viņa? No evaņģēlija zinām, ka Jēzus gribējis, lai Jānis viņu kristī. Taču ortodoksālie jūdaisma piekritēji nekad nav piekopuši kristīšanas rituālu. Tas bija ievadījuma rituāls, ko praktizēja tikai esēni.' Pēc tam Jēzus četrdesmit dienas esot pavadījis tuksnesī. Un šeit atkal rodas doma, ka ar vārdu «tuksnesis» saīsināti apzīmēts Kumranas klosteris, kur Jēzus droši vien sagatavojies savam mesijas darbam. Noteikta nozīme ir arī faktam, ka Jēzus pirmie mācekļi nāca no Jānim tuvas vidēs, bet tas varētu liecināt par abu praviešu ciešajām idejiskajām saiknēm. Ja mēs vēl atceramies tādus sīkumus kā divpadsmit mācekļu atlasi un pēdējo vakarēdienu ar maizes un vīna svētīšanu, tad viss šķiet saslēdzamies tīri loģiskā sakarībā.
Taču zinātnieki nav vienis prātis, līdzko no šā fakta būtu izdarāms galīgais secinājums, Daži Bībeles pētnieki, piemēram, anglis E. Vilsons vai francūzis Dipon-Som- mers, pūlas pierādīt, ka Jēzus un divpadsmit apustuļi nav sludinājuši jaunu reliģiju, bet patiesībā bijuši tikai viena no daudzajām esēnu sektas draudzēm, ar to vienīgo atšķirību, ka viņi esēnu mācību pacēluši augstākā ētiskā līmenī un šās draudzes locekli pretēji esēniem uzskatījuši, ka Jēzus ir svētajos rakstos pareģotais «taisnības skolotājs».
Citi Bībeles zinātnieki, par spīti šīm pārsteidzošajām sakritībām, noteikti pretojas uzskatam, ka Jēzus piederējis pie esēnu sektas. Šai grupai pieslienas arī Danielū, kurš argumentē šādi: esēni stingri pieturējušies pie bauslības, jo sevišķi, ja runa bijusi par sabata ievērošanu, turpretim Jēzus augstāk par sabatu vērtējis humānisma pienākumus, tāpēc šajā dienā dziedinājis slimniekus, gājis pāri druvām un atļāvis mācekļiem plūkt vārpas (Mateja ev., 12:1—7). Tāpat, neievērodams noteikumus par rituāli šķīstu pārtiku, Jēzus sēstas pie viena azaida galda ar grēciniekiem un muitniekiem, kas no farizeju un esēnu viedokļa bija ļoti liela apgrēcība.
Ar šādiem argumentiem grūti polemizēt, ievērojot, ka mēs šeit nokļūstam abstraktās spekulācijās. Tomēr liekas, ka Danielū minētās atšķirības nemaz neizslēdz iespēju, ka Jēzus varētu būt bijis esēns, ja pieņemam, ka sākotnēji viņš gan sastāvējis sektā, bet pēc tam no tās aizgājis. Aizgājis, atteikdamies no esēnisma legālistiskajiem priekšrakstiem, lai pavērtu ceļu to universālistiski un humanitāri padziļinātai versijai. Jēzus bija sadumpojies esēns, esēns reformators, kura nostāja iezīmēja soli uz priekšu reliģisko doktrīnu attīstībā. Reliģisko ticējumu vēsturē pazīstami šādi reformatori, turklāt atšķirības starp Jēzu un esēniem ir krietni vien mazākas nekā, piemēram, starp katolicismu un luterānismu vai kalvinismu. Un tad jau ir pilnīgi vienalga, vai Jēzus formāli piederējis pie esēnu sektas. Pietiek ar to, ka viņš — kā to norāda pats Danielū — izaudzis esēnu ideoloģijas gaisotnē, ka Jēzus ģimene — pēc Danielū domām — bijusi viena no tām esēnu ģimenēm, kuras dzīvojušas izkliedētas pilsētās un ciemos, nepakļaudamās tādām stingrām normām kā mantas kopība un celibāts. To vērā ņemot, nemaz nepārsteidz angļu Bībeles pētnieka E. Vilsona īsie un kodolīgie vārdi, ka «Kumranas klosteris uzskatāms par kristietības šūpuli».