No evaņģēlijiem redzams, ka Jēzus gan cildinājis pieticību un nosodījis bagātniekus, taču mantas kopību nekad nav uzskatījis par atpestīšanas priekšnosacījumu. Un tomēr tieši šāda iekārta pastāvējusi pirmajā kristiešu draudzē — Jeruzalemes nacariešu kopienā. Tāpēc daži Bībeles pētnieki dibināti interesējušies, no kurienes , šī iekārta tik pēkšņi radusies kristietībā. Viņi pievērsa uzmanību trim pārsteidzošiem faktiem: tam, ka ^šāds noteikums likts esēnu kopdzīves pamatos, jo sevišķi Kumranas klosterī; tam, ka «Apustuļu darbos» neizskaidrojamā kārtā pēkšņi nez no kurienes parādās simt divdesmit jaunatgrieztu kristiešu grupa, kura agrāk nekur nav bijusi minēta, bet vispirmām kārtām tam, ka par kopienas vadītāju kļuva Jēkabs un nevis Jēzus izredzētais Pēteris.
Savos pārspriedumos balstīdamies uz šiem faktiem, Bībeles pētnieki ir izvirzījuši tēzi, ka Jēkabs sākotnēji bijis esēns. Būdams tuvs Jēzus radinieks, varbūt pat viņa miesīgs brālis, Jēkabs pret Jēzu vienmēr bija izturējies ļoti rezervēti, ja pat ne naidīgi. Šāds skepticisms saprotams tāda cilvēka nostājā, kurš Jēzu pazinis no bērnu dienām dzīves pelēkajā ikdienībā. Tikai pēc Jēzus krusta nāves, kad no visām pusēm sāka pienākt aizvien jaunas ziņas par viņa tukšo kapu un augšāmcelšanos no miroņiem, Jēkabs pamazītēm ļāva sevi pārliecināt, ka Jēzus bijis mesija, kura atnākšanai ticēja arī esēni. Pāriedams jaunajā ticībā, Jēkabs būs aizvilcis sev līdzi arī tos simt divdesmit brāļus, kuri pirms tam viņa vadībā bija veidojuši vienu no esēnu draudzēm. Tā būtu izskaidrojama viņu pēkšņā parādīšanās «Apustuļu darbu» stāstījumā.
Lai atbalstītu šo saistošo tēzi, vafētu minēt vēl vairākus citus argumentus. Piemēram, esēnu draudzēs vadošā instance bija no divpadsmit vecajiem sastāvoša padome, kura darbojās trīs priesteru garīgā uzraudzībā. Katram no divpadsmit padomes locekļiem bija pakļauti desmit mazākie brāļi. Līdzīgus struktūras elementus nav grūti saskatīt arī pirmajā Jeruzalemes nacariešu kopienā.
Tur tāpat sastopamies ar divpadsmit vīru padomi, tikai šeit viņus dēvē par apustuļiem. Droši vien pastāvējušas arī apustuļu aizgādībā nodotās desmit viru vienības, ja jau sekta sastāvēja tieši no simt divdesmit cilvēkiem. Bet trīs vadošo priesteru kopā tad būtu ietilpināmi apustuļi Jānis, Pēteris un Jēkabs, par kuriem Pāvils vēstulē galatiešiem raksta, ka tie uzskatīti par baznīcas «balstiem».
Bībeles pētnieki izvirzījuši jautājumu, kādā veidā varēja notikt, ka divpadsmit Jeruzalemes apustuļu vidū pēkšņi atradušies Barnaba, Jēkabs un citi, kurus Jēzus par tādiem nebija nozīmējis. Atbilde var būt tikai viena: par apustuļiem viņi kļuva kompromisa rezultātā, kad, abām sektām saplūstot, no divām padomēm nācās izveidot vienu. Jaunajā situācijā Jēkabs tūlīt gūst lielu autoritāti un pakāpeniski atvirza ēnā vientiesīgo un svārstīgo Pēteri, līdz pretēji Jēzus nodomam atņem viņam kopienas vadību. Jēkabu taču atbalstīja tie simt divdesmit vīri, kas nacariešu kopienā ienāca kā saliedēta organizatoriska vienība, nemaz nerunājot par to, ka arī viņš pats bija izcils cilvēks ar nešaubīgu pārliecību, turklāt viņu apmirdzēja radniecības nimbs ar pašu mesiju. Un tā, tieši viņš, saglabādams uzticību esēnu principiem, ne tikai izvadīja Jeruzalemes kopienu uz stingri ortodoksāla jūdaisma ceļa, bet arī ieviesa draudzē mantas kopības principu, ko Jēzus nekad nebija ieteicis.
Tālab mēs nebūsim pārsteigti, uzzinot, ka Jeruzalemē teiktā Stefana runa ir pārsteidzoši līdzīga esēnu «Damaskas dokumentam». Vienā vietā viņš ieminas par vajāšanām, kurām bijuši pakļauti «taisnīgā» atnākšanas sludinātāji («Apustuļu darbi», 7:52). «Taisnīgais» šeit varētu būt tas pats esēnu «taisnības skolotājs», ko identificēja ar Jēzu Kristu. Par Pāvilu un esēnu ietekmēm, kurām viņš neapšaubāmi bija pakļauts, mēs jau runājām iepriekš. Tomēr šeit varētu vēl piebilst, ka viņš tika atgriezts kristiešu ticībā Damaskas tuvumā, un daudzi Bībeles zinātnieki domā, ka Pāvila atgriešana notikusi turienes kristiešu draudzes iedarbē, bet šīs draudzes locekļi, spriežot pēc tur atrastā «Damaskas dokumenta», sākotnēji bijuši esēni.
Ir tādi teologi, biblistikas speciālisti u. c., kuri nevar samierināties ar domām, ka kristietības doktrīna pakā
peniski attīstījusies no jūdaisma disidentu sektas — esē- niem. Taču iepriekš minētās analoģijas ir pārāk lielas un to ir pārāk daudz, lai pieņemtu, ka tās ir nejaušas. Tāpēc šodien vairums Bībeles pētnieku, to skaitā daudzi protestantu mācītāji un katoļu priesteri, vairs nemēģina noliegt acīm redzamus faktus. Tā arī kardināls Danielū raksta, ka esēnu lielākā daļa pārnākusi kristietībā, pārnesot tajā esēnu lietoto kalendāru, organizatorisko struktūru, jaunus rituālus un lielu skaijtu dogmu, kas pamazām kļuva par kristiešu dogmām.* Tātad esēnisms kaut kādā mērā neapšaubāmi bijis vidutājs starp jūdaismu un kristietību, taču nedrīkstam aizmirst, ka arī pati kristietība izaugusi no jūdaisma. Slavenais Bībeles pētnieks un amerikāņu protestantu mācītājs Pouels Deiviss šajā jautājumā izsaka tādas domas: «Esēnu raksti un Jaunā derība pieder pie tā paša mesiāniskās literatūras paveida, pie tās pašas reliģiskās kustības, pie tā paša jūdaisma reliģisko uzskatu attīstības posma. No jūdaistiskās esēnu un kristiešu kustības galu galā attīstījās ārpus jūdaisma stāvošā Pāvila un helēnisko tautu kristietība.»
HELĒNISMA ORBĪTĀ
Būtu aplam, ja mēs iedomātos, ka Tuvie Austrumi tāpēc vien, ka tos bija iekarojuši romiešu leģioni, intelektuālā, morālā un kulturālā ziņā atradušies uz zemāka attīstības līmeņa nekā Itālija. Gluži pretēji! Tūlīt pēc šo zemju pakļaušanas sākās nemitīga helēnisma infiltrē- šanās latīņu kultūrā. Roma ieguva gan militāru pārākumu pār Helādu, Mazāziju, Sīriju un Ēģipti, bet savukārt šīs zemes, kas jau kopš Aleksandra Lielā laikiem tika pilnīgi iesaistītas grieķu kultūras orbītā, pakļāva to savai ietekmei mierīgas iekarošanas ceļā. Grieķu valoda skanēja ne tikai tādās metropolēs kā Aleksandrija, An- tiohija, Tarsa vai Efesa, bet pat tā laika Romas ielās. Vēl vairāk — tā kļuva par Romas sabiedrības augstāko aprindu valodu, līdzīgi tam, kā tas bija ar franču valodu 18. gadsimta Eiropā.
Itālijā patriciešu pilīs un plašajos bez ļaudīm palikušajos zemes īpašumos to ieviesa ievestie vergi, kā arī brīvprātīgi šurp sabraukušie amatnieki, mākslinieki, ora-
tori, filozofi, rakstnieki un pedagogi, kuri meklēja darbu pasaules galvaspilsētā. Reizē ar tirdzniecības pieaugumu aizvien vairāk austrumu tirgoņu apmetās Itālijā, Gallijā un Spānijā. Tie bija izglītoti, atjautīgi, ņipri cilvēki, kuri ārkārtīgi ātri pielāgojās jaunajiem apstākļiem, un viņu kolonijas kļuva par helēniskās kultūras un helēnisko reliģijas ticējumu propagandas centriem.