Pakāpeniski helenizācijai pakļāvās pat aramiešu valoda, kas Palestīnā tolaik bija ikdienas sarunu valoda. Aplēsts, ka ik piektais tajā lietotais vārds bija grieķu cilmes. Tāda etimoloģija ir, piemēram, vārdam «sinagoga», ar kuru apzīmē ebreju lūgšanu namu.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vislielākais ebreju domātājs Aleksandrijas Filons (apt. no 20. g. p. m. ē. līdz m. ē. 50. g.), kurš vienotā sistēmā centās sakausēt jūda- daismu ar platonismu, pitagorismu, stoicismu un grieķu misteriozofiju, rakstīja grieķiski un tādus ebrejus, kuri šo valodu neprata, dēvēja par barbariem. Agrīnās kristietības izpratnei tomēr svarīgs ir tas, ka Pāvila skolotājs bija izcilais rakstu mācītājs Gamaliēls, cilvēks, kurš tekoši runāja grieķu valodā un bija helēnismam labvēlīgi noskaņots. Grieķu valodā runāja ebreju sabiedrības augstākie, izglītotākie slāņi, bet aramiešu valodā — vienkāršā tauta, kā arī iesīkstējuši ortodoksālā jūdaisma piekritēji.
Mēs jau zinām, ka pirmās kristiešu draudzes, kas lielā skaitā nodibinājās ārpus nomaļās Jeruzalemes, sākotnēji veidojās no t. s. «helēnistiem», t. i., grieķiski runājošiem un helēniskās kultūras gaisotnē augušiem ebrejiem. Šīm grupām drīz vien pievienojās jaunajā ticībā atgriezti patiesi grieķi, sīrieši un citu Vidusjūras baseinā dzīvojošu tautu pārstāvji, kurus tolaik vienoja helēniskā kultūra. Pāris gadu pēc Jeruzalemes nopostīšanas kristietībai vairs nebija gandrīz nekā kopēja ar oficiālo jū- daismu.
Tagad mēs sapratīsim, kāpēc evaņģēliji un Jaunās derības vēstules sarakstītas grieķu valodā. Citādi nemaz nevarēja būt. Pirmkārt, to autori, jādomā, citu valodu nemaz neprata, otrkārt, aramiešu vai latīņu valodā rakstītās svētās grāmatas plašajām kristiešu masām nebūtu saprotamas.
Grieķu valoda valdīja pat Romas baznīcā, turklāt vairākus gadsimtus ilgi. Grieķu valodā bija sarakstītas trešā Romas bīskapa Klēmenta (92.—101.) slavenās vēstules, grieķu valodā ir gandrīz visi katakombās atrastie uzraksti, grieķu valodā baznīcās dziedā ja psalmus, skaitīja lūgsnas un lasīja svētos rakstus vēl līdz pat 8. gadsimtam.
Mūsu ēras 1. gadsimtā, kā zināms, visās Tuvo Austrumu zemēs, ko bija iekarojuši romiešu leģioni, risinājās dzijas sabiedriskas, politiskas un ekonomiskas pārvērtības. No vienas pus'es, tur uzplauka manufaktūras un bagātībā iedzīvojās cilvēki, kuri triumfējošai Romai piegādāja svešzemju preces, bet, no otras puses, strauji pieauga apspiesto tautas masu'— vergu, zemnieku un pilsētu mazo ļaužu — skaitliskais sastāvs. Reizē ar neatkarīgo pilsētvalstu sabrukumu izzuda arī dažādie vietējie dievi. Antīkā pasaule sliecās uz savu norietu, modās jauns laikmets cilvēces vēsturē.
Vēsturisko laikmetu mijā cilvēkiem radās nojauta, ka viss plūst, viss iet pretim iznīcībai, ka dzīvei trūkst jēgas un stingra pamata. Apkārtējā pasaule savā krīzes stāvoklī šķita tik bezspēcīga, ka vienīgo glābiņu gaidīja no kaut kādu transcendenta, pārdabisko spēku puses. Šā dvēseles nemiera un atjaunotnes ilgu rezultātā helēnisko pasauli pāršalca reliģiskā misticisma vilnis, vairojās un pārsvaru guva daždažādi slepeni kulti, kuru dzimtene, atskaitot no Traķiias nākošās grieķu Dionīsa un Orfeja mistērijas, bija Austrumu zemes. Ēģipte deva pasaulei Isīdu, Osīriju un Serapīdu; Sīrija — Adonīdu-Tammisu, Atargati un dažādus Baālus; Frīģija — Ķibeli un Atiju; Persija — Mitru un Ištaru. Visas mistērijas plašā straumē ieplūda kopējā helēnisma tīģelī, izraisīdamas rūgšanas procesus visā Romas impērijā.
Starp tām pastāvēja ārējas atšķirības, kas izpaudās gan mitoloģijā, gan vēsturē, gan teoloģijā, gan kultu rituālajās izrīcībās, gan arī sludināto mācību ētiskajā vērtībā. Toties visām kopīgs bija mirstošā un augšāmcēlušās dieva kults. To piekritēji ticēja, ka cilvēks sastāv no nemirstīgas dvēseles un materiālas čaulas, ka uzturēšanās zemes virsū ir sūru pūļu un ciešanu laiks, bet patiesā dzīve sākas pēc tam mūžīgas laimes valstībā. Pie zemes piesaistītais cilvēks pats nespēj sasniegt atpestīšanu, to viņš var iemantot tikai caur dieva žēlāstību. Reliģiskās mistērijas viņam piedāvāja palīdzību šā mērķa sasniegšanā un līdz ar to nemirstību nākamajā dzīvē. Līdzīgi tam, kā viņu dievs bija miris un augšāmcēlies, tā piekritēji ticēja, ka arī viņi pēc nāves celsies augšā. Viena no himnām mierināja ticīgos šādiem vārdiem: «Neraizējieties, ticīgie! Mūsu dievs ir dzīvs! Un tāpat mēs pēc visām ciešanām gūsim atpestīšanu.» Dažas mistērijas, piemēram, ēģiptiešu reliģijā, solīja ne tikai dvēseles, bet arī miesas nemirstību, apgalvodamas, ka miesa celšoties augšām reizē ar dvēseli.
Lai gūtu «atpestīšanu», jaunatgrieztajam vajadzēja izturēt visai sarežģītus rituāla pārbaudījumus, kuri dibinājās uz noteiktām sakramentus atgādinošām maģiskām izdarībām. Tā, piemēram, pienācēju jaunajā ticībā kristīja ar ūdeni vai, kā mitraismā, ar upurēta vērša asinīm. Tajā pašā kultā jaunuzņemtajam vajadzēja ēst sakrālu maizi un dzert ar ūdeni atšķaidītu vīnu. Šādā veidā no viņa dvēseles tikusi noskalota visa nešķīstība un tā pamodināta jaunai dzīvei, lai iemantotu garīgu, ekstātisku vienotību ar dievišķīgo pestītāju.
Reliģiskās mistērijas laika tecējumā pārņēma gandrīz vai visu Romas impēriju. Savu popularitāti tās iemantoja ne tikai ar noslēpumainību un burvestīgu valdzinājumu, bet arī tāpēc, ka tās ideāli atbilda to vētraino laiku prasībām, paceļot cilvēku pāri ikdienas raizēm un pat šķietami bezizejas stāvoklī iededzot viņa sirdī cerību dzirksti. Franču rakstnieks Š. Enšlēns savā grāmatā «Reliģiju izcelsme» šajā sakarā raksta: «Pagānu mistērijas aizkustināja ticīgo sirdis: dievi cieta, mira, pēc tam cēlās augšā (šis uzskaitījums atgādina Nīcejas koncilā pieņemto kristiešu ticības apliecinājumu). Cietēji ļaudis — vergi, nabagie un beztiesīgas sievietes — šāda maģiskā rituālā atrada veldzi, mieru un stiprinājumu.»
Šie dievi, ar kuriem mistēriju dalībnieki jutās mistiski vienoti, bija cilvēkiem tuvāki nekā mūžam jaunie,
dzīves priekā starojošie Olimpa dievi. Mistēriju dievi cieta un mira tāpat kā viņu piekritēji, bet to uzvara pār nāvi reizē bija arī nemirstības solījums visiem. Sāpes un izmisums, gaidas un līksma pacilātība — šīs jūtas vienoja dievus un cilvēkus tuvā, sakrālā savstarpējā sapratnē.
Fenomenālajai, valdzinošajai Austrumu mistēriju pievilcībai pretoties nespēja pat Itālija — tāpat kā agrāk tā nebija spējusi atvairīt helēnisma penetrāciju. Jau 3. gadsimta p. m. ē. beigās romieši sāka. godāt Frīģijas dievieti Ķibeli ar «Magna mater» («Dižā māte») nosaukumu, kā arī tās vīru Atiju. 205. gadā p. m. ē., ļaudīm gavilējot, dziedot un kvēpinot smaržas, Romā svinīgi atveda «melno akmeni», kurš, pēc ticējumiem, bija dievietes mājoklis. Viņai un «svētajam akmenim» par godu Palatīna pakalnā tika uzcelta speciāla svētnīca.
Ķeizars Klaudijs (41.—54.) gribēja pacelt Ķibeles un Atija kultu valsts reliģijas rangā. To gan neizdevās panākt, taču pats šis mēģinājums liecināja, cik spēcīga ietekme Itālijā bija Austrumu reliģiskajām idejām.
Lielākus panākumus Itālijas sabiedrībā guva Isīda. Jau 2. gadsimtā p. m. ē. šīs ēģiptiešu dievietes un viņas vīra, mirstošā un atkal augšāmcēlušās dieva Osīrija kults parādījās Sicīlijā, Kampānijā un beidzot arī pašā Romā. Šā triumfa gājiena arheoloģiska liecība ir slavenie sienu gleznojumi, kas atrasti kādā no atraktajām Pompejas vasarnīcām.