Romas senāts pret Isīdas piekritējiem uzsāka nesaudzīgu cīņu, dodams rīkojumu nopostīt tās svētnīcu un uzstādītās statujas. Mūsu ēras 19. gadā Tibērijs sāka pat nikni vajāt tos, kuri negribēja atteikties no jaunās ticības. Taču viss bija veltīgi. Tibērija pēcnācēji Kaligula, Klaudijs un Nerons, kā arī ķeizari no Flāviju, Antonīnu un Severu dinastijām, pakļaudamies sabiedrības plašo masu noskaņojumam, pašā Romas centrā uzcēla Isīdai svētnīcu un uzstādīja dievietes statujas.
Mūsu ēras sākumā, tātad kristietības rītausmā, ēģiptiešu dieviete garīgi valdīja plašā impērijas teritorijā no Sahāras līdz Britānijai un no Ibērijas kalniem līdz Donavas grīvai. Tās kults ilga vairāk nekā piecus gadsimtus. No kāda hronista ieraksta zinām, ka procesija par godu Isīdai notikusi Romā vēl 391. gadā. Vēl vairāk — pat 5. gadsimta beigās Aleksandrijas akadēmijas
profesori un studenti publiski demonstrējuši savu uzticību un pieķeršanos pagānu dievietei, lai gan pilsētā tajā laikā jau valdīja kristietība un bīskapi, kuru rokās bija visa vara.
Uz ko dibinājās pievilcības spēks, kas īsīdai jāva piesaistīt nepārskatāmas, etniski svešas tautas masas un, par spīti vajāšanām un citiem šķēršļiem, tik ilgi noturēt tās savā varā? Grieķu rakstnieks Efesas Ksenofonts (dzīvoja 1. gadsimta p. m. ē. beigās un m. ē. 1. gadsimta sākumā) kādā no saviem stāstiem attēlo Isīdu kā visas pasaules tikumisko sieviešu aizbildni. Ksenofonts šeit tuvu piekļuvis jautājuma būtībai, jo patiesi sievietes Isīdu uzskatīja par savu aizgādni, savu dievieti, ar kuru varēja dalīties visslēptākajās bēdās un priekos. Neviena no Olimpa dievietēm neiedvesa tādu personisku uzticēšanos. Vienīgi Isīda pievērsa savu žēlsirdīgo vaigu pazemotajām sievietēm, bet sievietes sabiedriskās domas veidošanā allaž bijušas vislielākais spēks. Tas tomēr nenozīmē, ka Isīdu nebūtu godinājuši arī vīrieši. Viņu acīs tā bija uzticīgas laulātas draudzenes, pašaizliedzīgas mātes, tiklas, labsirdīgas, visas pārestības piedodošas sievietes iemiesojums.
Isīdu dēvēja arī par dieva māti un jūras valdnieci. Attēlos tā aizvien bija redzama ar dēlēnu Horu klēpī, ar laipnu, domīgu un mātes mīlas apgarotu seju, ģērbusies greznās, krāšņās, ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem rotātās drēbēs. Patiesībā tā nekad nav izzudusi no mūsu pasaules. Dabiskas pēctecības un vienkāršas vārda apmaiņas ceļā Isīdas attēli kļuva par melnajām madonnām ar Jēzus bērnu klēpī, jo tas, kas viņā bija reizē pārlaicīgs un dziļi cilvēcisks, nevarēja izgaist.
Visvēlāk Itālijā nostiprinājās persiešu mitraisms. Helēniskajā pasaulē tas nekad nebija varējis īsti iesakņoties, bet no Austrumiem tiešā ceļā pārcēlās uz Romu, tomēr mēs nevaram klusēdami paiet šim kultam garām, jo tas piederēja pie plašās atpestīšanas mistēriju saimes, kas uzskatāmas par kristietības savdabīgu šūpuli. Mitra- isma misionāri bjja romiešu leģionāri, Austrumos sagūstīti vergi, no Āzijas ieradušies tirgotāji, kā arī tirdzniecības kuģu matroži. īsā laikā mitraisms guva daudz piekritēju patriciešu un impērijas augstu ierēdņu vidū, līdz beidzot tam pievērsās arī paši valdnieki. 2. gadsimta beigās par mitraisma piekritēju kļuva Domiciāns, bet 4. gadsimta sākumā tas jau pārvērtās par valsts reliģiju. Pat kristietības aizbildnis Konstantīns Lielais bija uzaudzis mitraisma reliģijas garā un kaut arī vēlāk atsacījās no šī kulta, tomēr nekļuva par kristieti šā vārdā ciešā nozīmē, jo kristīšanas sakramentu viņš pieņēma tikai uz nāves gultas.
Neskaitāmas svētnīcu drupas un Mitras tēlu lauskas, kas arheoloģiskajos izrakumos atrastas Romā, it īpaši tajā vietā, kur tagad stāv svētā Pētera bazilika, Londonā, Dona\^as un Reinas krastos, Sahāras tuksneša ziemeļu nomalē un Ibērijas kalnu ielejās, sniedz mums ieskatu, cik plaši bija izplatījies Mitras kults. Kādu brīdi likās,; ka tas ņems virsroku pār saviem sāncenšiem un kļūs par impērijās galveno reliģiju. Renāns pareizi aizrāda: «Ja kristietība kaut kādas nāvīgas kaites dēļ būtu aizkavējusies savā attīstībā, tad pasaule būtu kļuvusi par Mitras pasauli.»
īsā definīcijā grūti pasacīt, kas bija mitraisma spēks un vājums. Par mitraisma fenomenālo panākumu galveno avotu varētu uzskatīt to, ka šī reliģija kaut kādā mērā apmierināja cilvēku ilgas pēc taisnības un iekšējas skaidrības. Augstākā dieva sūtnis Mitra bija tipisks dievišķīgs pestītājs, kurš nācis pasaulē, lai norādītu cilvēkiem ceļu cīņā ar ļaunuma un tumsas spēkiem. Izpildījis savu misiju, Mitra ar saviem piekritējiem apsēdās, lai iebaudītu pēdējo vakarēdienu, bet pēc tam paceltos debesīs.
Mitraisms cēlies no persiešu duālisma, pēc kura pasaule ir nemitīgu cīņu arēna starp Arimanu un Ormuzdu, kas iemieso ļauno un labo, turklāt šī cīņa risinās arī pašu cilvēku sirdīs un prātos. Sakarā ar mitraisma esha- toloģiju vajadzēja pienākt pasaules galam, kad labie cilvēki iemantos ne tikai dvēseles, bet arī miesas nemirstību, turpretim grēciniekus sagaidīs mūžīgas mokas Ari- mana pekles ugunīs.
Mitraisma liturģija bija sarežģīta, nogurdinoša un zināmā mērā pat atbaidoša. Ticībā jaunuzņemamos ievietoja kambarī zem altāra grīdas, lai uz viņiem notecētu kaujamā vērša asinis. Tāpat viņiem vajadzēja iziet septiņas iesvētīšanas pakāpes, kuras simbolizēja dvēseles iziešanu cauri septiņām debesīm līdz visaugstākajam svētlaimīgo mājoklim. Šā kulta īpatnēja pazīme bija tā, ka tajā varēja uzņemt tikai vīriešus. Un tieši šis sieviešu atstumšanas fakts, kā arī rituālo ceremoniju formālistika ar saviem daļēji barbariskajiem atavismiem, starp citu, bija viens no mitraisma sakāves un kristietības uzvaras cēloņiem.
Bet, tā kā mitraisms pieci simti gadu ilgajā pastāvēšanas laikā tik viegli izplatījās, tad arī tam vajadzēja būt noteiktiem cēloņiem. Likdams saviem piekritējiem cīnīties pret ļaunumu ne tikai ārējā pasaulē, bet arī pašiem sevī, savā iedabā, mitraisms cilvēkiem piešķīra grēka atskārsmes apziņu un reizē deva cerību uz grēku izpirkšanu, kā atbrīvojot savu sirdsapziņu, tā arī nemitīgi pūloties pilnveidot apkārtējo pasauli. Tātad mitraisms nenoliedzami bija reliģija ar augstām ētiskām vērtībām, lai gan tas nespēja līdzināties stoicisma vai kristietības padziļinātajiem ētiskajiem principiem. Mitraisms, piemēram, sludināja brālību starp ticības biedriem, dibinoties uz to, ka tie visi ir viena dievišķīga tēva bērni, tomēr šī atziņa vēl neizauga līdz universāiistiski izprastai tuvāko mīlestības cēlajai idejai.
Vairākos aspektos mitraisms bija apbrīnojami līdzīgs kristietībai. Atcerēdamies Mitras pēdējo vakarēdienu pirms viņa pacelšanās debesīs, ticīgie sēdās pie kopīga sakrāla azaida, kura laikā priesteris, skaitīdams atbilstošu rituālu formulu, svētīja maizi un ar ūdeni atšķaidītu vīnu. Viens no galvenajiem jaunuzņemšanas rituāla elementiem bija tāpat kristīšana ar ūdeni, kā arī simboliski nospēlēta drāma par nāvi un augšāmcelšanos jaunai dzīvei. Pat priesteru amata tērps atgādināja mūsdienu Romas katoļu baznīcas garīdznieku tērpu.
Šo līdzīgumu, juzdamies diezgan neērti, bija saskatījuši jau Justīns Moceklis un Tertuliāns, kuri to izskaidroja ar sātana viltīgo izrīcību. Tertuliāns, pidmēram, rakstīja, ka «arī sātans reizēm kristī sev uzticīgās personas, uz savu cīnītāju pierēm liek krusta zīmi, upurē maizi un rāda augšāmcelšanos no miroņiem».
Mēs šeit tikai īsumā pakavējāmies pie dažām no daudzajām reliģiskajām mistērijām, pasvītrodami tām visām kopīgo un mūs speciāli interesējošo. Bet laikmeta apgaismojums būtu nepilnīgs, ja tiktu noklusēta tā loma, kāda bija helēnismam tik raksturīgajām grieķu filozofiskajām skolām. Tomēr šeit mēs atkal aprobežosimies tikai ar vienu no šīm skolām, un proti, stoicismu. To mēs esam izvēlējušies aiz šādiem apsvērumiem: pirmkārt, stoicismam tolaik bija visvairāk piekritēju; otrkārt, patiesībā tā bija tikpat lielā mērā reliģija, kā filozofija; treškārt, tā ētikas ietekmi uz kristietību nenoliedz pat visdogmatiskākie baznīcas rakstnieki.