Stoiķu skolas pamatlicējs bija feniķietis Zenons no Kitijas pilsētas Kipras salā (apt. 336.—264. g. p, m. ē.). Tas bija askētisks, pieticīgs, bikls cilvēks, visiem pazīstams ar savu labsirdīgo un cēlo raksturu. Tomēr laika biedru vidū Zenons reizēm modināja arī sašutumu, jo viņš biedrojās ar nabagiem un vergiem. Tātad šajā ziņā viņš mazliet atgādināja Jēzus tēlu.
Lielais radošais domātājs Zēnons patiesībā bija arī izcils utopists. Viņa sapnis bija, lai visa cilvēce atmestu jebkādu cilšu un valsts partikulārismu un apvienotos vienotā pasaules valstī, kurā valdītu brīvība, brālība un vispārēja mīlestība. Pēc viņa domām, vieds un tikumīgs cilvēks pakļaujas dieva gribai un, dzīvodams saskaņā ar dabu, iemanto garīgās laimes visaugstāko pakāpi. Viņa filozofijas stūrakmens bija mācība par cilvēka atbildību citu cilvēku priekšā, saskaņa ar pasauli, bet galvenokārt pirmo reizi tik kristalizētā veidā paustā universālistiskā tuvāko mīlestība.
So pašu domu vēl izkoptākā veidā pauda stoiķi, kuri darbojās Romā, bet rakstīja grieķu valodā. Minēsim šeit vispirms Epiktētu (apt. 50.—130.). Sis vārgais, nievātais vergs, kurš vēlāk kļuva par brīvlaisto un Nerona favorītu, līdz Domiciāns viņu kopā ar citiem filozofiem padzina no Itālijas, mācīja, ka dievs ir visas cilvēces tēvs, tālab visi cilvēki ir brāļi un tiem jāmīl citam cits, ieskaitot arī ienaidniekus. Tāpat Epiktēts prasīja, lai arī vergiem būtu vienlīdzīgas tiesības, jo tie tāpat kā visi citi cilvēki ir dieva bērni un mūsu brāļi. Ar to viņš tik cieši pietuvojās kristiešiem, ka svētais Nils, kurš dzīvoja 5. gadsimtā, uzskatīja par iespejamu pārstrādāt viņa tekstus par klosteru kopdzīves rokasgrāmatu. Cits stoiķis, ķeizars Marks Aurēlijs (m. ē. 121.—180. g.) grieķu valodā uzrakstītajās «Pārdomās» pauda līdzīgu morāles normu, to ietverdams šādā teikumā: «Cilvēkam jāmīl pat tie, kuri viņam sagādā pārestības, jo tie paši nezina, ko dara.»
Stoicisms tomēr nevarēja pretendēt uz pirmatklājēja godu šajā jomā, jo šī ideja nodarbinājusi paaudžu prātus kopš senseniem laikiem. Jau 7. gadsimtā p. m. ē. kāds domātājs vai pārrakstītājs Babilonā uz ķīļrakstu māla plāksnītes iegrebis šādu sentenci: «Tam, kurš tev darījis ļaunu, atmaksā ar labu.» Ebreji, kuru sakari ar Mezopotāmiju bija bagātīgi un vēsturisko seku ziņā visai auglīgi, pārmantoja šo morāles ideju un vairāk vai mazāk universālistiskā izpratnē pauda to ar savu praviešu un rakstu mācītāju muti. Tā, piemēram, pravieša Jesajas grāmatā šī atziņa parādās šādā veidā: «Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni» (1:17). Kad Hillelam, vienam no lielākajiem jūdaisma domātājiem (75. g. p. m. ē.— m. ē. 5. g.), jautājuši, kas ir Toras būtība, viņš atbildējis: «Nedari citam to, kas tev pašam nebūtu tīkams. Lūk, visa bauslība.» Vēlāk cits, tikpat slavens rakstu mācītājs Akiba (apt. 50.—135.) šo domu atkārtojis šādiem vārdiem: «Mīli savu kaimiņu kā sevi pašu.» Kā redzam, tuvāko mīlestības mācība nav uzskatāma par vienīgi kristietībai raksturīgu principu. Kad Jēzus šo mācību izsacīja evaņģēlijā, tā jau bija humanitāri nobriedis ilgas evolūcijas gala produkts, kura pirmsākumi iesniedzas sirmā senatnē.
Stoiķi ticēja, ka Visumu pēc zināma, neaptverami ilga laika aprīs dievišķīga uguns, no kuras tas kādreiz radies, lai pēc tam sekojošā fāzē atdzimtu jaunai, labākai eksistencei. Šajā kosmiskajā teorijā ietverts apokaliptiskais pasaules gals un ticība jaunas kārtības nodibināšanai zemes virsū.
Tāpat stoicismam ir liela loma mesiānisko noskaņu izveidē, kuras izpaudās pestītāja gaidās. Vecās un jaunās ēras mijā tas bija jaužams jau arī pašā Romā. Varšavas universitātes profesors Kazimežs Kumaņeckis savā «Senās Grieķijas un Romas kultūras vēsturē» apgalvo, ka antīkā pasaule bija gatava pieņemt tādu ticību kā kristietība. Lielu pārmaiņu nojausma pasaulē saskatāma, piemēram, Vergilija slavenajā ceturtajā eklogā, bet «Eneīdā» ir tik pārsteidzošas Tnēsiānisma tendences, ka kristiešu rakstnieks Laktantijs dēvē Vergīliju par «pirmo no mūsējiem», t. i., par pirmo kristieti.
Taču šajā ziņā visapbrīnojamākā ir viena no romiešu stoiķa Senekas pazīstamajām traģēdijām «Herkuls Etas kalnā», par kuru Enšlēns izteicies, ka daudzi tās fragmenti atgādinot evaņģēliju. Tās varonis ir dieva dēls Herkuless, kurš vienkārša cilvēka izskatā parādās zemes virsū, lai cilvēkiem nestu mieru. Pēc tam viņš nomirst tāpat kā parasts mirstīgais, bet viņa nāves diena reizē ir prieka diena, jo, izpildījis savu misiju, viņš ar slavu uzkāpj debesīs, atgriezdamies pie sava tēva. Sene- kas rakstos mēs turklāt sastopamies ar apgalvojumu, ka dievs ir mūsu tēvs («deus est parens noster»), tāpat ar pasaules bojā ejas un augšāmcelšanās ideju. Tāpēc arī dažs labs savā laikā bija sācis ticēt, ka Seneka bijis kristietis. Viņa šķietamā sarakste ar apustuli Pāvilu, ko visumā diezgan neveikli viltojis kāds mistifikators, tika lasīta ar bijību, un par tās autentiskumu nešaubījās pat Tertuliāns un svētais Augustīns.
Mūsu ļoti konspektīvi ieskicētā helēnisko reliģijas strāvojumu panorāma nebūtu pilnīga, ja mēs neņemtu vērā to faktu, ka laikmets, kad spārnus izpleta un nostiprinājās kristietība, bija raksturīgs ar neparasti tolerantu sinkrētismu, ko var uzskatīt par ārkārtīgi interesantu un savā ziņā unikālu parādību visā cilvēces vēsturē.
Neraugoties uz savu noslēgtību, atsevišķie reliģiskie kulti cits no cita neizolējās. Gluži otrādi! Tie nemitīgi cits uz citu iedarbojās, savstarpēji papildinoties ar teoloģiskām un rituālām koncepcijām. Šī dzīvā apmaiņa izpaudās tajā īpatnējā parādībā, ka dažādus dievus viegli identificēja, uzskatot, ka zem atšķirīgiem vārdiem slēpjas viens un tas pats, visiem cilvēkiem kopīgais dievs. Dionīsu identificēja ar Osīriju, Isīdu ar Dēmetru, jā, dažās helenizēto Mazāzijas ebreju aprindās pat Jahve tika iedēvēts grieķu vārdā — Theos Hypsistos, kas bija viens no daudzajiem Zeva vārdiem.
Tolaik atradās cilvēki, kuri pieslējās vairākiem reliģiskiem kultiem, neredzēdami tādā rīcībā nekā nosodāma. Ķeizars Adriāns rakstīja no Aleksandrijas konsulam Servijam: «Šeit Serapīda pielūdzēji ir kristieši, bet tie, kas sevi dēvē par Kristus bīskapiem, pielūdz Sera- pisu.» Romiešu vēsturnieks, viens no slavenā ķeizaru biogrāfiju krājuma līdzautoriem Elijs Lamprids par ķeizaru Aleksandru Severu_ raksta, ka tam mājās kapelā līdzās stāvējuši Kristus, Ābrahāma un Orfeja tēli.
Šādu noskaņu dokumentāli liecinieki ir līdz mūsu dienām saglabājušies tā laika kapu uzraksti. No tiem bieži vien nav iespējams nosacīt, pie kāda kulta piederējis nelaiķis. Šo uzskatu frazeoloģija' ir tāda, ka mirušais būtu varējis piederēt tiklab pie kāda pagānu kulta kā pie kristiešu ticības vai ari pie abām reliģijām reizē.
Šī nemierīgi pulsējošā pasaule, kurā krustojās reliģiskie un filozofiskie strāvojumi, bija arī Jēzus Kristus piekritēju pirmo paaudžu pasaule. Nav iedomājams, ka viņi šādos apstākļos būtu spējuši nepakļauties tās ietekmei, tās visaptverošajai, saspriegtajai garīgajai atmosfērai, jo sevišķi tāpēc, ka viņi daudzās helēniskajās pilsētās un ciematos vēl joprojām bija mazākumā. Amerikāņu vēsturnieks, pazīstamās grāmatas «Vēstures rītausmā» autors H. Dž. Millers raksta, ka, pēc zinātnieku aplēses, Konstantīna Lielā laikos pie kristīgās ticības piederējuši tikai ap 10% valsts iedzīvotāju. Bet kāds Efesas bīskaps, kuru Justiniāns bija izsūtījis uz Mazāzijas piekrastes apvidiem, paguvis nokristīt veselus septiņdesmit tūkstošus vietējo iedzīvotāju. Tas skaidri liecina, ka pārsvars tur vēl bija elkdievībaā pusē.