Atpestīšanas kultiem ar saviem drūmajiem, noslēpumainajiem rituāliem, ar savu «sāpju māti» [mater dolo- rosa), ar raibajām eksaltētajām procesijām, ar ciešanu izrādēm, kur satricinoši dramatiskā formā tika rādītas dieva miršanas un augšāmcelšanās ainas, — tam visam .vajadzēja dziļi ietekmēt to cilvēku prātus, kuri vēlāk pārgāja kristietībā. Ar šo psiholoģisko mantojumu viņi ienāca jaunajā ticībā, jo šo mistisko kultu mīti viņu dzīvē no pašas bērnības bija kaut kas gluži parasts un dabisks. Nemanot tie bija iesūkušies, tā sakot, viņu asinīs un prātā.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka «helēnisti», neko nezinādami par to, kas patiesībā bija noticis Palestīnā, sāka izstrādāt paši savu pestītāja vīziju, izmantojot kā materiālu divas tradīcijas — jūdaistisko un helēnisko —, kuras nogulsnējās viena uz otras. Slavenais vācu filologs jezuīts profesors Hugo Rāners savā grāmatā «Grieķu mīti un kristiešu mistērijas» raksta, ka tādos apstākļos Palestīnā radusies mācība par ebreju mesiju nevarēja nepārveidoties savā būtībā un raksturā. Kādā citā sava darba vietā Rāners burtiski raksta: «… no otrā līdz piektajam gadsimtam grieķu reliģiskie priekšstati plašā plūsmā ietek kristīgajā baznīcā, pārvērzdami tās sākotnējo bībelisko vienkāršību mistiskās sakramentālās formās …»
Tātad kristietību, kā jau mēs teicām, kopīgu pūliņu rezultātā izveidoja tie anonīmie jaunatgrieztie, kuri dzīvoja tālu no Jeruzalemes, helēnisma ietekmei pakļautās milzīgās teritorijas pilsētās un ciemos. Tā veidojusies neatkarīgi no Pāvila kā pirms viņa pievēršanās kristietībai, tā arī pēc apustuļa nāves, kad viņš līdz ar savām vēstulēm uz ilgāku laiku tika piemirsts.
Tāpēc, stingri ņemot, viņš nav uzskatāms par kristietības radītāju. Pāvils tikai noteiktā brīdī iekļāvās tās tapšanas procesā, ideoloģiski to padziļinādams un precizēdams, ar savu novatoriskumu piešķirdams tai tādu pārliecības spēku, ka tas piesaistīja daudz ebreju un pagānu. Viņš tātad bija vienlaikus jaunās reliģiskās kustības sludinātājs un tās attīstības veicinātājs. Tāpēc ir lietderīgi kaut vai īsumā pakavēties pie jautājuma, kādā mērā tēzes par kristietības helenizēšanos gūst apstiprinājumu Pāvila personībā, viņa dzīvē un darbībā.
Atcerēsimies dažas Pāvila biogrāfijas detaļas. Viņš dzimis m. ē. 8. vai 9. gadā, bet miris 67. gadā, tātad nodzīvojis gandrīz 60 gadu. Cik ilgi viņš mācījās Jeruzalemē pie Gamaliēla, nav zināms. Ir tomēr skaidrs, ka šis laikposms viņa dzīvē nebija sevišķi nozīmīgs. Sava mūža lielumlielo daļu, vismaz gadu piecdesmit, viņš nodzīvoja ārpus Palestīnas, helēniskajās pilsētās. Zīmīgi ir tas, ka pēc pievēršanās kristīgajai ticībai Pāvils nemaz nesteidzās stāties sakaros ar Jēzus tiešajiem mācekļiem Jeruzalemē, bet veselus vienpadsmit gadus turējās tālumā no tiem. Savā divdesmit gadu ilgajā misijas darbā viņš Jeruzalemē uz īsu brīdi iegriezies pavisam trīs vai četras reizes. Rodas iespaids, ka šīs tikšanās Pāvilam nebija nevajadzīgas, ne izdevīgas, un tas arī saprotams, jo ikreiz viņš tur sastapās ar bargu nosodījumu, doktrinā- liem strīdiem un dažbrīd tur draudēja briesmas pat viņa dzīvībai.
Bērnību un jaunību, tāpat vēl astoņus gadus pēc pievēršanās kristietībai Pāvils pavadīja savā dzimtajā pilsētā Tarsā. Tā bija plaša metropole ar pusmiljonu iedzīvotāju, skaisti iekārtojusies uz Taura kalnu grēdas majestātiskā fona, bagāta ar svētnīcām, sabiedriskām celtnēm, teātriem, stadioniem un pirtīm, pazīstama ar to, ka šeit sporta sacīkstēs piedalījās arī meitenes.
Tarsa bija slavena tāpat ar savu akadēmiju un tās pasniedzējiem, kuru vidū izcilu vērību izpelnījās tādi stoiķi kā Tarsas Zēnons, Antipaters un Arhemeds, bet jo sevišķi ķeizara Augusta audzinātājs un uzticības virs Atenodors. Viņa stoicisma filozofija atstāja dziļu ietekmi kā uz laika biedriem, tā pēctečiem. Tās pēdas jūtamas arī kristietības ētikā. .Tarsas ielās drūzmējās akadēmijas klausītāji, kuri šeit bija ieradušies no Atēnām, no Romas, no Aleksandrijas un citām impērijas pilsētām.
Tarsa uzturēja rosīgus tirdznieciskus sakarus ar Frīģijas, Sicīlijas, Ēģiptes un Feniķijas pilsētām, kuras bija slavenas ar savām mistērijām. Protams, arī pati Tarsa šajā ziņā neatpalika. Tās iedzīvotāji dedzīgi piekopa Adonīda, Atija un Ķibeles, Mitras, kā arī Osīrijam stipri līdzīgā vietējā dieva Sandana kultu. Kad, rudenim pienākot, šie dievi nomira, pa pilsētu nēsāja to attēlus, sievietēm žēli dziedot un vīriešiem vaimanājot. Taču visiecienītākās bija Dionīsa mistērijas -ar bakhantu dejām tuvējos pakalnos, kur ļaužu bari dziedāja un klaigāja.
Šādā intelektuālā un reliģiskā gaisotnē apritēja Pāvila bērnības un jaunības gadi, kad galīgi izveidojas cilvēka prāts un raksturs. Ir pamats domāt, ka viņš mācījies vietējā rabīnu skolā, taču gandrīz tikpat drošs ir arī tas, ka pēc zināšanām alkstošais, apdāvinātais Pāvils, būdams pārtikušu vecāku dēls un Romas pilsonis, nav vairījies arī no tāda gudrības avota, kāds bija slavenā Tarsas akadēmija. «Ebrejs varēja būt ortodoksāls,» raksta V. Tarns savā grāmatā «Helēniskā civilizācija», «bet Tarsā viņš nevarēja dzīvot tā, it kā atrastos Jeruzalemē. Būdams nemitīgā kontaktā ar helēnismu, ar slepeno reliģisko kultu idejām, arī Pāvils, kurš runāja grieķiski un lasīja Septuagintu, nevarēja nepakļauties to ietekmei.» Šeit der pieminēt, ka Pāvils ne tikai rakstīja grieķiski, bet vispār pārvaldīja šo valodu daudz labāk nekā ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs.
Ir pat daži norādījumi, ka Pāvils rosīgi piedalījies pilsētas dzīvē ar tās daudzajām tipiski grieķiskajām izpriecām. Mums jau pazīstamais amerikāņu vēsturnieks Mil- lers pievērsis uzmanību tam, ka Pāvila vēstulēs pārnestā nozīmē lietoti no grieķu sporta spēļu frazeoloģijas aizgūti izteicieni, un nonācis pie secinājuma, ka Pāvils būs jo bieži apmeklējis pilsētas stadionu, kur ebrejiem bijuši rezervēti atsevišķi soli.
Šis pats vēsturnieks tāpat pasvītro viegli pārbaudāmo faktu, ka Pāvils labi pazinis grieķu filozofiskās skolas, lai gan vairākkārt izteicies par tām ar nicinājumu. Tas jo skaidri redzams, kad Pāvils skaidro, ka mirušie celšoties augšām nevis savā miesīgajā, bet «dvēseliskajā ķermenī». Šis apzīmējums pilnīgi sasaucas ar stoiķu koncepciju par dvēseli kā matērijas cildenāko formu. Bet, kad Pāvils pasvītro atšķirību starp redzamajām laicīgajām lietām un neredzamajām mūžīgajām, viņa vārdos atbalsojas platonisms. «Tāpēc nav nekāds brīnums,» raksta Millers, «ka Pāvilam piedēvē ebrejiem rakstīto vēstuli, jo tajā autors izklāsta savu vēstures filozofiju, ka laicīgie notikumi ir tikai mūžīgo patiesību ēna.»
Ja Pāvils kā jūdaisma piekritējs šajā ziņā nav jutis nekādu iekšēju pretestību, tad tas izskaidrojams ne tikai ar viņa laikā valdošajām sinkrētiskajām tendencēm, kas notušēja robežas starp atsevišķām reliģijām, bet laikam arī ar pašā jūdaismā sakņotiem precedentiem. Kā redzams no Vecās derības, ebreju zemkopji Palestīnā jau kopš sendienām piekopuši Baāla un Aštartes kultu. Soģu grāmatā lasām: «Bet Izraēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns tā kunga acīs, un kalpoja baāliem un aš- tartēm, un Arama dieviem un filistiešu dieviem; tā tie atstāja to kungu un viņam vairs nekalpoja» (10:6). Mispā atraktas divas Baāla un Jahves svētnīcu drupas, turpat viena otrai līdzās, no 9. gadsimta p. m. ē., pie kam pēdējā atrada daudz Aštartes statuešu, kas arheologos radīja aizdomas, ka pilsētas iedzīvotāji Aštarti būs uzskatījuši par Jahves sievu. Ka tāda veida sinkrētisms pie ebrejiem bija pilnīgi iespējams, rāda vēlāka laikmeta atklājumi. Pēc Jeruzalemes krišanas 586._ gadā p. m. ē. kāda ebreju bēgļu grupa bija apmetusies Ēģiptei piederošajā Elefantīnas salā pie Nīlas pirmajām krācēm Asuānas tuvumā. Tur viņi bija uzcēluši svētnīcu Jahvem un viņa sievai Aštartei, kurai šeit bija dots kānaāniešu vārds Anat-Jahu.