Ap pusnakti pie paviljona apstājās nestuves, no kurām izkāpa troņmantnieka adjutants Tutmoss. Kad viņš, žāvādamies aiz noguruma, smagā solī uzkāpa terasē, troņmantnieks tūdaļ pietrūkās no zviļņa.
Nu, kā? — Ramzess jautāja.
Tu vēl neguli? — atsaucās Tutmoss. — Ak, dievi, pēc tik daudzu dienu mocībām!.. Un es cerēju, ka varēšu nosnausties vismaz līdz saullēktam.
Nu, ko Sāra?
Būs šeit parīt — vai tu būsi viņas mājā Nīlas tajā krastā.
Tikai parīt?!..
Tikai? Būtu labāk izgulējies, Ramzes. Pārāk daudz tev sirdī sakrājies tumšo asiņu, tālab ari kaist tava galva.
Un ko viņas tēvs?
Viņš ir godprātīgs cilvēks un nav muļķis. Viņu sauc par Gedeonu. Kad pateicu viņam, ka tu gribi paņemt viņa meitu, viņš nokrita zemē un sāka plēst matus. Es, protams, nogaidīju, līdz beigsies šie tēva sirdssāpju izpaudumi, mazliet uzēdu, iedzēru vīnu, un mēs uzsākām sarunu. Gedeons, asaras liedams, iesākumā nozvērējās, ka labāk būtu, ja viņa meita nomirtu nekā kļūtu kādam mīļākā. Tad es sacīju viņam, ka viņš dabūs pie Memfisas, Nīlas krastā, muižu, kas gadā ienes divus talantus un ir brīva no nodokļiem. Viņš sašuta. Tad es paziņoju viņam, ka viņš ik gadu saņems vēl vienu talantu zeltā un sudrabā. Viņš nopūtās un piebilda, ka viņa meita trīs gadus skolojusies Pi-Bailā. Es pieliku vēl vienu talantu. Taču Gedeons tai pašā bēdu nomāktajā balsī ieminējās, ka zaudējot ļoti labu pārvaldnieka vietu pie Senuserta kunga. Es paskaidroju, ka viņam nav jāatstāj šis amats, un piemetu vēl desmit slaucamas govis no taviem laidariem. Viņa seja mazliet apskaidrojās, un viņš kā lielu noslēpumu man pavēstīja, ka viņa Saru jau iekārojis kāds ļoti liels kungs, vārdā Haijs, kurš nēsā Memfisas nomarha vēdekli. Es apsolīju viņam vēl bullīti, nelielu zelta ķēdi un vērtīgu rokassprādzi. Tādējādi par Sāru nāksies atdot muižu, divus talantus skaidrā naudā ik gadus, desmit govis, bullēnu, ķēdi un zelta rokassprādzi. Tas viņas tēvam — cienījamajam Gedeonam, bet viņai pašai — ko tu vēlēsies.
— Un kā izturējās Sāra? — princis jautāja.
Kamēr mēs spriedām, viņa staigāja pa dārzu, bet, kad bijām vienojušies un apslacījām darījumu ar labu jūdu vīnu, zini, ko viņa pateica tēvam?… Ja tēvs viņu neatdotu tev, viņa mestos lejā no klints. Tagad tu, liekas, gulēsi mierīgi, — Tutmoss pabeidza.
Šaubos, — troņmantnieks atteica, atbalstīdamies pret balustrādi un raudzīdamies uz parka klajāko daļu. — Zini, mēs pa ceļam uzduramies zemnieka līķim…
Tas ir vēl ļaunāk par skarabejiem! — Tutmoss noteica.
Nabags pakārās aiz izmisuma, jo karavīri aizbēra kanālu, kuru viņš desmit gadus bija racis tuksnesī.
— Katrā ziņā viņš jau cieši guļ… Laiks ari mums…
Šim cilvēkam nodarīja pāri, — troņmantnieks turpināja. — Vajag sameklēt viņa bērnus, izpirkt tos un iznomāt viņiem gabalu zemes.
Bet tas jādara lielā slepenībā, — Tutmoss piebilda. — Citādi visi zemnieki sāks kārties un mums, viņu kungiem, neviens feniķietis neaizdos ne vara debenu.
Nejoko! Ja tu būtu redzējis šī zemnieka seju, tu nevarētu aizmigt tāpat kā es…
Pēkšņi no lejas — no parka biezokņa atskanēja ne pārāk skaļa, taču skaidri sadzirdama balss:
— Lai vienīgais un visvarenais dievs, kuram nav vārda cilvēku valodā, nedz ari veidola svētajos tempļos, tevi svētī, Ramzes!
Pārsteigtie jaunekļi pārliecās pār balustrādi. — Kas tu esi?… — troņmantnieks iesaucās.
— Esmu apspiestā ēģiptiešu tauta, — gausi un mierīgi atbildēja balss.
Tad viss apklusa. Ne mazākā kustība, ne zaru iečabēšanās neliecināja, ka tuvumā atrodas cilvēks.
Pēc troņmantnieka pavēles izskrēja kalpotāji ar lāpām, tika palaisti suņi un pārmeklēti visi krūmi. Taču nevienu neatrada.
Kas tas varēja būt? — satrauktais troņmantnieks jautāja Tutmosam. Varbūt zemnieka gars?
Gars? — adjutants atkārtoja. — Neesmu dzirdējis, ka gari runātu, lai gan ne vienreiz vien esmu stāvējis sardzē pie tempļiem un kapenēm. Drīzāk pieļauju, ka mūs uzrunāja kāds no taviem draugiem.
— Kālab tad viņam jāslēpjas?
Vai tev nav vienalga? — Tutmoss noteica. — Katram no mums ir desmitiem, ja ne simtiem neredzamu ienaidnieku. Esi pateicīgs dieviem, ka tev ir kaut viens neredzams draugs.
Es neaizmigšu šonakt… — satrauktais princis nočukstēja.
Liecies mierā!.. Neskraidi pa terasi, bet klausi man un ej gulēt. Redzi, miegs — tas ir nopietns dievs un viņam neklājas dzīties pakaļ tiem, kas lēkā kā brieži. Miegam patīk ērtības, un, kad tu atgulsies uz mīksta dīvāna, viņš atsēdīsies tev līdzās un apsegs tevi ar savu plato apmetni, kas aizklāj cilvēkiem ne vien acis, bet arī atmiņu…
To sacīdams, Tutmoss pieveda Ramzesu pie dīvāna, atnesa un pabāza viņam zem galvas pusmēnesveida ziloņkaula paliktni un noguldīja princi.
Tad nolaida telts aizkarus, pats iekārtojās uz grīdas, un pēc īsa brīža abi aizmiga.
Sestā nodaļa
Faraona pilī bija jāiet pa vārtiem starp diviem sešstāvu torņiem jeb piloniem. Šo celtņu pelēkā smilšakmens ārējās sienas no apakšas līdz augšai klāja plakanciļņi.
Virs vārtiem pacēlās valsts ģerbonis — spārnota lode, aiz kuras izvijās divas čūskas. Zemāk svinīgi sēdēja rinda dievu, kuriem upurveltes nesa faraoni. Uz malējām kolonnām sešu stāvu augstumā arī bija izcirsti dievu attēli, bet zem tiem — hieroglifu uzraksti.
Uz katra pilona sienām galveno vietu ieņēma Ramzesa Lielā plakancilnis vienā rokā faraonam bija āva, otrā viņš turēja aiz matiem cilvēkus, sasietus saišķi gluži kā pētersīļus. Virs ķēniņa divos stāvos stāvēja vai sēdēja dievi; vēl augstāk bija izvietojusies virkne cilvēku ar upurveltēm, bet pilonu pašā virsotnē spārnotu čūsku attēli mijās ar skarabeju attēliem.
Šie piloni ar augšup sašaurinātām sienām, vārti, kas tos savienoja, plakanciļņi, kuros stingra simetrija bija sajaukušies ar drūmu fantāziju un dievbijība ar nežēlību, radīja nomācošu iespaidu. Šķita, ka ieiet pilī ir grūti, iziet — neiespējami un dzīvot — nepanesami.
Vārti, kuru priekšā pulcējās karaspēks un drūzmējās pils ierēdņi, veda pagalmā, ko apjoza galerijas uz stabiem. Tas bija dekoratīvs dārziņš, kur vāzēs auga alvejas, pundurpalmas, apelsīnkoki un ciedri; viss bija sastādīts vienādi apcirptās rindās. Pagalma vidū šalkoja strūklaka. Celiņi bija nokaisīti ar krāsainām smiltīm.
Šeit, zem galerijām, sēdēja vai pastaigājās augstākie valsts ierēdņi, klusu savā starpā sarunādamies.
No pagalma augstas durvis veda uz zāli, kuras velves balstīja divpadsmit četrstāvu augstuma kolonnas. To apgaismoja nelieli lodziņi sienās un plata taisnstūra atvere griestos. Zālē bija vēss un valdīja puskrēsla, kas tomēr ļāva saskatīt dzeltenās sienas un kolonnas, kuras klāja vairākstāvu gleznojumi; augšā — lapas un ziedi, zemāk — dievi, vēl zemāk — cilvēki, kas tur dievu veidolus vai nes upurveltes, un visur starp zīmējumiem hieroglifu rindas.
Viss bija izkrāsots ar košām, pat uzkrītoši spilgtām krāsām: zaļu, sarkanu un zilu.
Šai zālē ar rakstainu mozaīkas grīdu dziļā klusumā stāvēja priesteri baltās drānās, basām kājām, augstākie valsts ierēdņi, kara ministrs Herhors, kā arī karavadoņi Nitagers un Patrokls, kuri bija ataicināti pie faraona.
Ramzess XII, kā parasti pirms apspriešanās, savā aizlūguma templī upurēja dieviem. Tas turpinājās samērā ilgi. Ik pa brīdim no attālākajām istabām iznāca kāds priesteris vai ierēdnis, ziņodams, kā noris dievkalpojums: