«… Atlauza zīmogu pie tempļa durvīm… Apmazgā dievu … Ietērpj viņu … Aizvēra durvis ….»
Klātesošo sejas pauda satraukumu un nomāktību. Vienīgi Herhors saglabāja aukstasinību, toties Patrokls neslēpa nepacietību, bet Nitagers laiku pa laikam pārtrauca svinīgo klusumu ar savu pērkondimdošo balsi.
Kolīdz atskanēja kāds vecā karavadoņa vārds, galminieki ikreiz sarāvās kā izbiedētas aitas, tad saskatījās, gluži kā gribēdami teikt:
«Rupjš zaldāts — visu mūžu karo ar barbariem — var jau saprast viņu…»
Attālākajās istabās iešķindējās zvaniņš un iežvadzējās ieroči. Divās rindās zālē ienāca gvardi zeltītās bruņucepurēs un krūšautos, ar kailiem zobeniem, pēc tam divas rindas priesteru, un visbeidzot parādījās nestuves ar faraonu, kurš sēdēja uz troņa vīraka mākoņa apņemts.
Ēģiptes valdnieks Ramzess XII bija gadus sešdesmit vecs vīrs grumbainu seju. Mugurā viņam bija balts apmetnis, galvā sarkanbalta, augsta cepure ar zelta čūsku, rokā garš zizlis.
Procesijai parādoties, visi nokrita pie zemes. Vienīgi Patrokls kā īstens barbars aprobežojās ar zemu paklanīšanos, bet Nitagers nometās uz viena ceļgala, taču tūdaļ pat piecēlās.
Faraona nestuves apstājās pie paaugstinājuma, uz kura zem baldahīna stāvēja melnkoka tronis. Faraons lēnām nokāpa no nestuvēm, pārlaida acis klātesošajiem un, apsēdies tronī, vērsa savu skatienu uz ornamentu, kas attēloja sārtu lodi ar gaišziliem spārniem un zaļām čūskām.
Pa labi no faraona nostājās augstākais rakstvedis, pa kreisi — tiesnesis ar zizli, abi milzīgās parūkās.
Pēc tiesneša mājiena visi vai nu apsēdās, vai nometās ceļos uz grīdas. Augstākais rakstvedis uzrunāja faraonu:
Mūsu valdniek un varenais pavēlnieki Tavs kalps Nitagers, austrumu robežas lielais sargs, ieradies, lai godinātu tevi, un atvedis nodevas no pakļautajām tautām: malahīta vāzi, pilnu ar zeltu, trīssimt vēršus, simt zirgus un smaržīgo koku tešepu.
Tās ir trūcīgas nodevas, mans valdniek, — Nitagers sacīja, — īstos dārgumus mēs atrastu Eifratas krastos, kur lepniem, bet vēl vārgiem ķēniņiem nenāktu par ļaunu atgādināt Ramzesa Lielā laikus.
Atbildi manam kalpam Nitageram, — faraons vērsās pie rakstveža, — ka viņa vārdi tiks ņemti vērā, Un tagad pajautā viņam, ko viņš domā, — cik lielas karavīra spējas ir manam dēlam un troņmantniekam, ar kuru viņam bija gods vakar mēroties spēkiem pie Pi-Bailas?
Mūsu pavēlnieks, deviņu tautu valdnieks, vaicā tev, Nitager… — augstākais rakstvedis iesāka.
Taču par lielu sašutumu galminiekiem vecais karavadonis strupi viņu pārtrauca:
— Es pats dzirdu, ko saka mans valdnieks …. Taču ar viņa muti mani uzrunāt varētu vienīgi troņmantnieks, nevis tu, augstākais rakstvedi.
Rakstvedis ar izbrīnu paraudzījās uz drosminieku, taču faraons sacīja:
— Taisnību runā mans uzticamais kalps Nitagers. Kara ministrs palocīja galvu.
Tiesnesis svinīgi paziņoja priesteriem, ierēdņiem un gvardei, ka viņi var iet, un pats kopā ar rakstvedi, palocījies tronim, pirmais atstāja zāli. Palika vienīgi faraons, Herhors un abi karavadoņi,
Pavērs savu ausi, valdniek, un uzklausi manu sūdzību, — Nitagers uzsāka. — Šorīt priesteris, kas pēc tavas pavēles ieradās man iesvaidīt matus, sacīja, lai, iedams pie tevis, novelku sandales. Kurpretim ne vien Augšēģiptē un Lejasēģiptē, bet arī pie hetiem, Lībijā, Feniķijā un Puntā ir zināms, ka pirms divdesmit gadiem tu man piešķīri tiesības nākt pie tevis sandalēs.
Tev taisnība, — faraons sacīja. — Redzu, ka manā galmā ieviesušās nekārtības…
Tikai pavēli, valdniek, — un mani veterāni ieviesīs kārtību … — Nitagers dedzīgi ieminējās.
Pēc kara ministra mājiena iesteidzās daži kalpotāji: viens atnesa sandales un apāva Nitageru, citi novietoja troņa priekšā trīs greznus soliņus ministram un karavadoņiem.
Kad visi trīs augstmaņi apsēdās, faraons jautāja:
— Saki man, Nitager, — vai tu domā, ka mans dēls būs karavadonis?… Tikai runā patiesību,
— Zvēru pie Tēbu Amona un pie saviem slavenajiem senčiem, kuru dzīslās ritējušas ķēnišķas asinis, ka Ramzess, tavs troņmantnieks, dienās kļūs liels karavadonis, ja tāda būs dievu griba, — Nitagers atteica. — Vēl jauneklis, gandrīz pusaugu zēns — viņš ļoti prasmīgi savāca savus pulkus, apgādāja tos un atviegloja viņiem pārgājienu. Taču visvairāk mani iepriecina tas, ka viņš nezaudēja galvu, kad nogriezu viņam ceļu, bet veda karaspēku uzbrukumā. Viņš būs karavadonis un uzvarēs asīriešus, kurus vajag sakaut tagad, lai mūsu mazbērniem nebūtu jāsastop viņi Nīlas krastos,
— Un ko sacīsi tu, Herhor?
Kas attiecas uz asīriešiem, domāju, ka godājamais Nitagers pāragri uztraucas par viņiem, Mēs vēl neesam sadziedējuši pagājušo karu brūces, un mums ir jānostiprinās, Iekams uzsākam jaunu karu, — ministrs atbildēja. — Taču attiecībā uz troņmantnieku. Nitagers pareizi runā, ka jauneklim piemīt karavadoņa spējas: viņš ir izmanīgs kā lapsa un bezbailīgs kā lauva. Lai gan vakar viņš pieļāva daudz kļūdu…
Kuram no mums tās negadās?… — iestarpināja Patrokls, kas līdz šim bija klusējis.
Troņmantnieks. — ministrs turpināja, — prasmīgi veda uz priekšu galveno korpusu, taču neparūpējās par savu štābu, tādēļ mēs virzījāmies tik lēni un tādā nekārtībā, ka Nitageram izdevās nogriezt mums ceļu…
— Varbūt Ramzess paļāvās uz jūsu godību? — Nitagers1 jautāja.
— Valsts pārvaldīšanā un karā ne uz vienu nedrīkst paļauties. Var paklupt pret vissīkāko — neviena nepamanītu oli, — ministrs atteica,
— Ja jūsu godība, — Patrokls piebilda, — nebūtu pavēlējis kolonnai novirzīties no trakta kaut kādu skarabeju dēļ…
Jūs, godājamais, esat svešzemnieks un pagāns, — Herhors atbildēja, — tālab tā runājat. Toties mēs, ēģiptieši, saprotam — ja tauta un karavīri vairs negodās skarabejus, viņu dēli vairs nebaidīsies no urēja. No necieņas pret dieviem dzims dumpis pret faraonu…
Bet kam domātas āvas? — Nitagers pārtrauca. — Kas grib saglabāt galvu uz pleciem, lai klausa augstāko vadoni,
— Kāds tad ir tavs galējais spriedums par troņmantnieku? — faraons vaicāja Herhoram.
— Saules dzīvais atspulg, dievu dēls! — ministrs atteica. — Liec iesvaidīt Ramzesu, iedod viņam lielo ķēdi un desmit talantus, taču par Menfatas korpusa komandieri neiecel. Princis vēl ir pārāk jauns šim amatam, pārāk karstgalvīgs, nepieredzējis. Vai tad viņš var līdzināties Patroklam, kas divdesmit kaujās pilnīgi sakāvis etiopiešus un lībiešus? Vai var nostādīt viņu līdzās Nitageram, kura vārds vien pēc divdesmit gadu pastāvīgām uzvarām liek nobālēt mūsu ienaidniekiem austrumos un ziemeļos?
Faraons atbalstīja galvu rokā un padomājis bilda:
— Ejiet mierā un manā žēlastībā! Es rīkošos pēc gudrības un taisnības.
Augstmaņi zemu paklanījās, bet Ramzess XII, negaidīdams svītu, devās uz tālākajām istabām. Kad abi karavadoņi palika vieni pils priekštelpā, Nitagers sacīja Patroklam:
Redzu, ka šeit priesteri izrīkojas gluži kā savās mājās … Bet ir gan varens tas Herhors! Sakāva mūs, iekams paguvām muti atplest, un … nedos troņmantniekam korpusu!..
Mani viņš tā uzslavēja, ka es neuzdrošinājos iebilst, — Patrokls taisnojās.
— Jāteic, viņš ir tālredzīgs, lai arī — ne visu pasaka, Viņš zina, ka līdz ar troņmantnieku korpusā ielavīsies dažādi kundziņi, kas ņem līdzi karā dziedātājas, un sagrābs visus augstākos posteņus. Vecie virsnieki sāks slaistīties aiz niknuma, ka nav paaugstināti amatā, bet jaunie švīti nodosies izpriecām, un korpuss sabruks, pat nepaguvis tikties ar ienaidnieku. Herhors ir gudrs vīrs!