— Kaut nu viņa gudrība jums nemaksātu dārgāk par jaunā troņmantnieka pieredzes trūkumu! — grieķis nočukstēja.
Cauri istabu virknei ar daudzajām kolonnām un sienu gleznojumiem, kur pie katrām durvīm viņam zemu klanījās priesteri un pils ierēdņi, faraons iegāja savā kabinetā. Tā bija divstāvu zāle ar alabastra sienām, uz kurām ar zeltu un košām krāsām bija attēloti visievērojamākie Ramzesa XII valdīšanas laika notikumi Mesopotāmijas iedzīvotāju nodevu sniegšana, Buhtenas ķēniņa sūtniecības pieņemšana, dieva Honsa triumfālais ceļojums pa Buhtenas zemi.
Šai zālē atradās dieva Hora malahīta statuja ar putna galvu, izrotāta ar zeltu un dārgakmeņiem, tās priekšā altāris nošķeltas piramīdas veidā, ķēniņa ieroči, dārgi krēsli un soli, kā arī greznumlietām nokrauti galdiņi
Faraonam parādoties, priesteris nokvēpināja vīraku, bet viens no galma ierēdņiem pieteica troņmantnieku, kas drīz ienāca un zemu palocījās tēvam. Prinča izteiksmīgajā sejā bija manāms drudžains satraukums.
Es priecājos, mans dēls, — faraons ierunājās, — ka esi atgriezies vesels no grūtā pārgājiena,
Lai tu dzīvo mūžos, un lai tavu veikumu slava piepilda abas pasaules! — princis atteica,
Nupat, — faraons turpināja, — mani kara padomnieki stāstīja man par tavu centību un apķērību.
Troņmantnieka seja raustījās un mainījās: viņš te sarka, te bālēja. Ramzess ieurbās tēvā plati ieplestam acīm un klausījās.
— Tavi varoņdarbi nepaliks neatalgoti. Tu saņemsi desmit talantus, lielo ķēdi un divus grieķu pulkus, kurus pats apmācīsi.
Princis apstulba, taču pēc brīža apvaldītā balsī pajautāja:
— Un Menfatas korpuss?
Pēc gada mēs atkārtosim manevrus, un, ja tu nepieļausi nevienu kļūdu, komandējot armiju, dabūsi korpusu.
Es zinu — tas ir Herhora roku darbs! — troņmantnieks iesaucās, tikko valdīdams sašutumu,
Viņš paraudzījās apkārt un piebilda:
— Nekad es nevaru pabūt ar tevi vienatnē, tēvs.. Vienmēr ap mums ir sveši cilvēki…
Faraons viegli pakustināja uzacis, un viņa svīta nozuda gluži kā ēnas,
Ko tu gribi man sacīt?
Tikai vienu, tēvs, Herhors ir mans ienaidnieks … Viņš nosūdzēja mani tev un iegrūda tādā negodā!..
Lai gan stāja princim bija pazemīga, viņš kodīja lūpas un vīstīja dūres,
Herhors ir mans uzticamais kalps un tavs draugs. Ar viņa gādību tu kļuvi par troņmantnieku. Es neuzticu korpusu jaunam karavadonim, kas ļāvis sevi atgriezt no armijas.
Es savienojos ar to!.. — attrauca faraona vārdu nomāktais princis. — Herhors lika apiet divas vaboles…
Tu gribi, lai priesteris nonievā reliģiju?
Tēvs, — Ramzess čukstēja drebošā balsī, — lai netraucētu vabolēm pārvietoties, tika aizbērts kanāls un nogalināts cilvēks.
Šis cilvēks pats padarīja sev galu.
Herhora vainas dēļ!
Pulkos, kurus tu tik prasmīgi savāci pie Pi-Bailas, trīsdesmit cilvēku nomira, neizturējuši pārgājiena grūtības, un daži simti saslima.
Princis nodūra galvu.
Ramzes, — faraons turpināja, — ar tavu muti runā nevis valstsvīrs, kas rūpējas par kanālu drošību un strādnieku dzīvību, bet gan saniknots cilvēks. Taču niknums nesadzīvo ar taisnīgumu, gluži kā vanags ar balodi.
Tēvs! — troņmantnieks iesaucās. — Ja mani pārņēmis niknums, tad tikai tādēļ, ka redzu Herhora un priesteru nelabvēlību…
Tu pats esi virspriestera mazdēls! Priesteri mācījuši tevi… Tu iepazini vairāk viņu noslēpumu nekā jebkurš cits princis…
Es iepazinu viņu neapmierināmo lepnību un varaskāri. Viņi zina, ka es apvaldīšu viņus, un tādēļ jau tagad kļuvuši par maniem ienaidniekiem… Herhors negrib dot man pat korpusu, viņš vēlas viens vadīt visu armiju…
Izrunājis šos neapdomīgos vārdus, troņmantnieks nobijās. Taču valdnieks pacēla uz viņu gaišu skatienu un mierīgi atbildēja:
Armiju un valsti pārvaldu es. No manis nāk visas pavēles un lēmumi. Šai pasaulē es iemiesoju Osīrija svarus un pats sveru manu kalpu — troņmantnieka, ministra vai tautas rīcību. Neapdomīgs ir tas, kurš uzskata, ka man nav zināmi visi atsvari.
Taču ja tu, mans tēvs, paša acīm būtu vērojis manevru gaitu…
Varbūt es ieraudzītu karavadoni, — faraons viņu pārtrauca, — kas izšķirošā brīdī pamet karaspēku un skraida pa krūmājiem pakaļ jūdu meitenei.
Princis nokrita tēvam pie kājām.
— Vai Tutmoss tev pastāstīja to?
— Tutmoss ir tāds pats puišelis kā tu. Viņš jau taisa parādus kā nākošais Menfatas korpusa štāba priekšnieks un domā, ka faraons neuzzinās par viņa izdarībām tuksnesī.
Septītā nodaļa
Dažas dienas vēlāk princim Ramzesam ļāva ieiet pie ķēniņienes Nikotrises, viņa cienījamas matēs, kas bija faraona otrā sieva, bet tagad visdižākā valdniece Ēģiptē.
Dievi nebija maldījušies, aicinādami viņu kļūt par ķēniņa māti. Tā bija diezgan pilnīga, stalta auguma sieviete un, par spīti saviem četrdesmit gadiem, vēl skaista. Viņas acis, seja, visa viņas stāja pauda tādu cildenumu, ka pat brīžos, kad viņa gāja viena, bez svītas pavadības, necila priesterienes tērpā, ļaudis neviļus nolieca viņas priekša galvu.
Ķēniņiene pieņēma dēlu fajansa plāksnēm izliktā kabinetā. Viņa sēdēja zem palmas inkrustācijām rotātā krēslā. Pie viņas kājām uz soliņa gulēja mazs sunītis; otra pusē uz ceļiem tupēja melna verdzene ar vēdekli. Faraona laulātā draudzene bija tērpusies caurspīdīga, ar zeltu izšūtā muslīna apmetnī. Viņas parūkā mirdzēja lotosveida dārgakmeņu diadēma.
Kad princis zemu palocījās, sunītis viņu apostīja un atkal nogūlās, bet ķēniņiene, pamājusi ar galvu, vaicāja;
Kālab tu, Ramzes, vēlējies mani redzēt?
Vēl pirms divām dienām, māt…
— Es zināju, ka esi aizņemts. Taču šodien mums ir diezgan laika un es varu tevi uzklausīt.
— Tu, māt, runā ar mani tā, ka man, šķiet, uzdveš tuksneša vējš un es neuzdrošinos tev izteikt savu lūgumu.
Tev laikam vajadzīga nauda? Ramzess mulsi nodūra galvu.
Daudz?
Piecpadsmit talantu…
— Ak, dievi! — ķēniņiene iesaucās. — Nupat, pirms dažam dienam, tev izmaksāja desmit talantus no valsts kases!
Ej, manu meitiņ, pastaigā pa dārzu, tu droši vien esi nogurusi! — ķēniņiene sacīja melnajai verdzenei un, palikusi vienatnē ar dēlu, jautāja viņam:
— Tātad tava jūdiete ir tik prasīga? Ramzess nosarka, taču pacēla galvu.
— Tu zini, māt, ka tā nav, — viņš atteica. — Taču es apsolīju atalgojumu karavīriem un virsniekiem un…. nevaru to izmaksāt!
Ķēniņiene nosodoši palūkojās viņā.
Cik tas nejauki, — viņa sacīja, — ja dēls pieņem lēmumus, neapspriedies ar māti! Tieši paturot prātā tavu vecumu, es tev gribēju iedot feniķiešu verdzeni, kuru man atsūtīja no Tīras ar desmit talantiem pūranaudas, bet tu devi priekšroku jūdietei.
Viņa man iepatikās. Tādas skaistules nav ne starp tavam kalpotājām, nedz ari starp viņa. majestātes sievietēm…
Bet viņa taču ir jūdiete!
Atmet šos aizspriedumus, māt! Tā nav tiesa, ka jūdi ēd cūkgaļu un nogalina kaķus…
Ķēniņiene pasmaidīja.
Tu runā kā zemākās priesteru skolas zēns, — viņa atteica, paraustīdama plecus, — un aizmirsti, ko sacījis Ramzess Lielais: «Dzeltenādainā tauta ir lielāka un bagātāka par mums. Darbosimies pret viņu, taču uzmanīgi, lai tā nekļūtu vēl stiprāka …» Tālab es uzskatu, ka šīs cilts meitene neder par pirmo mīļāko faraona pēctecim.