Astotā nodaļa
Troņmantnieks atgriezās savā paviljonā norūpējies un iesauca Tutmosu.
Tev jāiemāca man, kā iegūt naudu.
Ahā, — švītīgais adjutants iesmējās, — lūk, gudrība, ko nemāca augstākajās priesteru skolās, bet es varētu kļūt par tās pravieti…
Tur māca naudu neaizņemties, — princis iebilda.
Ja es nebītos no zaimošanas, es sacītu, ka daži priesteri velti šķiež laiku… Nožēlojami ļaudis, lai arī svēti… Neēd gaļu, apmierinās ar vienu sievu vai pilnīgi izvairās no sievietēm un nezina, ko nozīmē aizņemties … Esmu laimīgs, Ramzes, — Tutmoss turpināja, — ka šo mākslu tu iepazīsi, uzklausīdams manus padomus. Jau tagad tu saproti, kādas ciešanas sagādā naudas trūkums. Cilvēks, kam vajadzīga nauda, zaudē ēstgribu, miegā trūkstas augšā, uz sievietēm raugās ar izbrīnu, it kā taujādams, kam tās domātas. Vēsā templī viņam kaist vaigi, bet pašā tveicē tuksnesī viņu krata auksti drebuļi. Viņš kā neprātīgs lūkojas vienā punktā un nedzird, ko viņam saka. Parūka viņam ir sagriezusies un nav salaistīta ar smaržvielām … Nomierināt viņu var vienīgi kauss stipra vīna un arī tikai uz īsu brīdi, jo, kolīdz, nabags, atžilbst, viņš atkal jūt, ka pamats zūd zem kājām.
Es redzu, — švīts turpināja, — pēc tavas tramīgās gaitas un satrauktajām kustībām, ka tu patlaban esi izmisis, jo tev nav naudas. Taču drīz tevi pārņems cita sajūta — it kā tev no krūtīm noņemtu dižo sfinksu. Tu aizmirsīsi savas līdzšinējās rūpes un pašreizējos kreditorus un vēlāk … Ak, nabaga Ramzes, tevi vēl gaida lieli pārsteigumi!.. Jo, kad pienāks termiņš un kreditori sāks tevi apmeklēt, it kā lai apliecinātu savu cieņu, tu būsi kā suņu vajāts briedis vai kā ēģiptiešu meitene, kas, pasmēlusi upē ūdeni, pēkšņi ierauga krokodila raupjo muguru…
— Tas viss ir ļoti jocīgi, — Ramzess smiedamies viņu pārtrauca, — taču nedod nevienu drahmu…
— Diezgan! — Tutmoss iesaucās. — Es tūlīt dodos pēc feniķiešu augļotāja Dagona, un vakarā, pat ja viņš nebūs vēl iedevis tev naudu, tu vismaz iegūsi sirdsmieru.
Viņš izskrēja laukā, iesēdās nelielās nestuvēs un, kalpotāju un tādu pašu vējgrābšļu ielenkts, nozuda parka alejās.
Pirms saulrieta pie troņmantnieka mājas piebrauca feniķietis Dagons, pazīstamākais augļotājs Memfisā. Tas bija vīrs spēka gados, dzeltenu ādu, kalsnējs, taču labi noaudzis. Mugurā viņam bija gaišzils hitons, virs tā balts smalka auduma apmetnis. Garie, ar zelta stīpu apņemtie mati un kuplā, melnā bārda izskatījās iespaidīgi līdzās ēģiptiešu švītu parūkām un viņu liekajām bārdiņām
Troņmantnieka miteklī ņudzēt ņudzēja aristokrātiskā jaunatne. Vieni mazgājās vannās un iesvaidījās ar mirrēm, otri spēlēja šahu vai dambreti, trešie vairāku dejotāju sabiedrībā teltīs uz terases dzēra vīnu.
Troņmantnieks nedzēra, nespēlēja, netērzēja ar sievietēm, bet staigāja pa terasi, nepacietīgi gaidīdams feniķieti. Ieraudzījis viņu tuvojamies pa aleju starp diviem ēzeļiem iekārtajās nestuvēs, princis nokāpa lejā, kur bija brīva istaba. Pēc brīža durvīs parādījās Dagons. Viņš nometās pie sliekšņa uz ceļiem un iesaucās:
— Esi sveicināts, Ēģiptes jaunā saule!.. Lai tu dzīvo mūžos, un lai tava slava aizsniedz tos tālos krastus, kur piestāj feniķiešu kuģi…
Pēc prinča pavēles viņš piecēlās un ierunājās, strauji žestikulēdams:
— Kad godājamais Tutmoss izkāpa no nestuvēm manas kleķa būdas priekšā (līdzās tavai pilij mana māja ir kleķa būda!), viņa seja, bija tik apskaidrota, ka es uzsaucu Sievai: «Tamāra, godājamais Tutmoss atnācis ne sevis labad, bet kāda cita labad, kas augstāks par viņu, tāpat kā Libāna ir augstāka par piejūras smiltīm…» Sieva man vaicāja: «Kā tu zini, mans kungs, ka godājamais Tutmoss nenāk sevis labad?» — «Tālab, ka viņš nevarēja atnākt ar naudu, jo tās viņam nav, un neatnāca pēc naudas, jo man tās nav…» Un mēs abi paklanījāmies godājamajam Tutmosam. Taču, kad viņš sacīja mums, ka tu, visgodājamākais valdniek, gribi dabūt piecpadsmit talantus no sava verga, es jautāju sievai: «Tamāra, vai tad mana sirdsbalss būtu mani maldinājusi?» Un viņa man atbildēja: «Dagon, tu esi tik gudrs, ka vari būt troņmantnieka padomdevējs…»
Ramzesu slāpēja dusmas, taču viņš klausījās augļotājā. Viņš, kurš tik bieži mēdza aizsvilties pat savas mātes un faraona klātbūtnē!
Kad mēs, — feniķietis turpināja, — labi padomājām un sapratām, ka tev, valdniek, vajadzīgi mani pakalpojumi, mūsu māju pārņēma tāds prieks, ka es liku iedot kalpotājiem desmit krūkas alus, bet mana sieva Tamāra pieprasīja, lai nopērku viņai jaunus auskarus. Mans prieks bija tik pārvarīgs, ka, braukdams šurp, neļāvu dzinējam sist ēzeļus. Un, kad manas necienīgās kājas skāra tavu slieksni, es izņēmu zelta gredzenu (lielāku par to, ar kuru godājamais Herhors apbalvoja Einanu) un uzdāvāju šo dārgo gredzenu tavam vergam, kas man uzlēja ūdeni uz rokām. Atļaujos tev vaicāt — no kurienes šī sudraba ūdenskrūze?
To man pārdeva Azarija, Gabera dēls, par diviem talantiem.
Jūds? Tu, kungs, saejies ar jūdiem? Un ko par to sacīs dievi?
Azarija ir tāds pats tirgotājs kā tu, — troņmantnieks atteica.
To izdzirdis, Dagons saķēra abām rokām galvu, sāka spļaudīties un vaimanāt:
— Ak, Bāl, Tammus!.. Ak, Bālat!.. Ak, Ištara!.. Azarija, Gabera dēls, jūds, ir tāds pats tirgotājs ka es!. Ai, manas kājas, kālab esat mani šeit atvedušas?…
Ai, sirds, par ko tev jācieš tādas mokas un ņirgāšanās?…. Visgodājamākais valdniek, — feniķietis kliedza, — sit mani, nocērt man roku, ja viltošu zeltu, bet nesaki, ka jūds var būt tirgotājs! Drīzāk Tīra gulēs drupās, drīzāk Sīdonu apraks smiltis, nekā jūds kļūs par tirgotāju. Viņi var slaukt savas liesās kazas vai zem ēģiptieša pātagas jaukt mālus ar salmiem, bet ne jau tirgoties. Tpū!.. Tpū!.. Nešķistā vergu tauta!.. Zagļi!.. Laupītāji!..
Troņmantnieku sagrāba dusmas, taču viņš uzreiz norimās, pats brīnīdamies par to, jo līdz šim neviena priekšā nebija radis apvaldīties.
Tātad, — viņš pēkšņi ierunājās, — tu aizdosi man, cienījamais Dagon, piecpadsmit talantus?
Ak, Ištara!.. Piecpadsmit talanti — tas ir tik daudz, ka man jāapsēžas, lai labi padomātu.
Tad apsēdies.
Par talantu, — sāka rēķināt feniķietis, ērti atsēdies krēslā, — var dabūt divdesmit zelta ķēdes vai sešdesmit slaucamas govis, vai desmit vergus melnam darbam, vai vienu vergu, kas prot spēlēt flautu vai zīmēt, vai pat dziedināt. Talants — tā ir vesela bagātība!..
Princim iezibsnījās acis.
— Nu, ja tev nav piecpadsmit talantu… — viņš pārtrauca augļotāju.
Feniķietis izbijies noslīdēja no krēsla uz grīdas:
Kurš gan šai pilsētā nesameklēs naudu, ja tu pavēlēsi, Saules dēls? Tiesa, pats esmu nožēlojams nabags, un viss mans zelts, dārglietas un visi mani īpašumi nav tava skatiena vērti, valdniek. Taču atliek man apstaigāt mūsu tirgotājus un pateikt, kas mani sūtījis, — rit pat sadabūsim piecpadsmit talantus kaut vai no zemes apakšas. Ja tu, princi, apstātos pie nokaltušas vīģes un sacītu tai: «Dod naudu!..» — arīdzan vīģe iedotu… Tikai neskaties uz mani tā, Hora dēls, jo man sirds sažņaudzas un aptumšojas prāts, — feniķietis lūdzās.
Nu, sēdies, sēdies, — troņmantnieks noteica smaidīdams.
Dagons piecēlās no grīdas un vēl ērtāk iesēdās krēslā.
Uz cik ilgu laiku tev vajadzīgi piecpadsmit talanti? — viņš jautāja.
Domāju — uz gadu.
Sacīsim labāk uzreiz: uz trim gadiem. Tikai faraons varētu gada laikā atdot piecpadsmit talantus, nevis jaunais princis, kuram ik dienas jāuzņem līksmi muižnieki un skaistas sievietes. Ak, šīs sievietes! Vai tiesa, ja drīkst tev jautāt, ka esi paņēmis pie sevis Sāru, Gedeona meitu?