Un cik procentu tu gribi? — Ramzess pārtrauca.
Sīkums, par ko tev neklājas pat runāt. Par piecpadsmit talantiem tu dosi man piecus talantus gadā, un trīs gadu laikā es saņemšu visu pats, tā ka tu pat nezināsi…..
— Tu dosi man šodien piecpadsmit talantus un pēc trim gadiem saņemsi trīsdesmit?
—Ēģiptiešu likums pieļauj, lai procentu summa līdzinātos aizņēmuma summai, — feniķietis apmulsis atteica.
Bet vai tas nav par daudz?
Par daudz?… — Dagons iesaucās. — Jebkuram lielam kungam ir liels galms, liels īpašums, un viņš maksā tikai lielus procentus. Man būtu kauns ņemt mazāk no troņmantnieka. Un arī tu pats varētu likt mani noslānīt ar nūjām un padzīt, ja es uzdrošinātos ņemt mazāk…
Kad tu atnesīsi naudu?
Atnest?… Ak, dievi! Tas nav pa spēkam vienam cilvēkam. Es izdarīšu labāki es norēķināšos par tevi ar visiem tā, lai tev nebūtu jādomā par tik nenozīmīgām lietām.
Vai tad tu zini, kuriem man jāmaksā?
Liekas, zinu, — feniķietis nevērīgi attrauca. — Tu gribi aizsūtīt sešus talantus austrumu armijai — to izdarīs mūsu cilvēki Hetemā un Migdolā. Trīs talanti godājamajam Nitageram un trīs godājamajam Patroklam — to var nokārtot uz vietas. Bet Sārai un Gedeonam es varu samaksāt ar šī nešķīstā Azarijas starpniecību … Tā būs pat labāk, citādi viņi vēl apkrāps tevi rēķinos.
Ramzess sāka satraukti staigāt pa istabu.
Tātad man tev jādod parādzīme par trīsdesmit talantiem?
Kāda parādzīme?… Kādēļ parādzīme?… Kāds man labums no parādzīmes?… Princis man iznomās, uz trim gadiem savas muižas šādos nomos: Taseijā, Sepā, Hekā-Anedžā, Imu-Pehu, Hesebā, Abū.
Iznomāt? — princis pārvaicāja. — Tas man nepatīk…
Bet kā tad es saņemšu savu naudu, savus trīsdesmit talantus?
Pagaidi. Man jāpajautā muižu pārvaldniekam, cik ienes gadā šīs zemes.
Kādēļ jūsu augstībai sevi tā apgrūtināt? Ko gan zina pārvaldnieks!.. Nekā viņš nezina, tici godīgam feniķietim. Katru gadu ir cita raža un ari ienākums cits … Ja es cietīšu šai lietā zaudējumus, vai pārvaldnieks man tos atlīdzinās?
Redzi, Dagon, man šķiet, ka šīs muižas ienes krietni vairāk nekā desmit talantus gadā…
— Princis neuzticas man? Labi! Ja vēlies, varu atlaist muižas Sepā… Kā? Tu vēl domā, ka prasu par daudz? Nu tad nolaižu ari Hesebu… Bet kam šeit pārvaldnieks? Viņš tevi mācīs gudrībā?… Ak. Ištara! Es zaudētu miegu un ēstgribu, ja kaut kāds pārvaldnieks, padotais un vergs, uzdrīkstētos aizrādīt kaut ko manam cienītajam valdniekam. Šeit vajadzīgs tikai rakstvedis, kas uzrakstīs, ka godājamais troņmantnieks man iznomā uz trim gadiem muižas tādos un tādos nomos, un vēl sešpadsmit liecinieki tam, ka esmu izpelnījies tādu godu no jūsu augstības puses. Bet kālab kalpotājiem jāzina, ka viņu kungs aizņemas no manis naudu?…
Troņmantnieks apnicis atmeta ar roku.
— Rīt atnes naudu un atved rakstvedi un lieciniekus. Es par to nevēlos domāt.
— Cik gudri vārdi! — feniķietis iesaucās. — Lai tu dzīvo mūžos, cēlsirdīgais valdniek!..
Devītā nodaļa
Nīlas kreisajā krastā kādā no Memfisas ziemeļu priekšpilsētām atradās muiža, ko troņmantnieks bija atvēlējis Sārai, jūda Gedeona meitai.
Tas bija ap divdesmit akru liels gandrīz kvadrātveida zemes gabals, kas, no mājas jumta raugoties, pavērās kā uz delnas. Muižas lauki pakalna nogāzē bija sadalīti četros līmeņos. Divi paši lielākie — apakšējie zemes gabali, kurus vienmēr applūdināja Nīla, bija paredzēti labībai un dārzeņiem. Trešajā līmenī, kas dažkārt palika neapplūdis, auga palmas, vīģes un citi augļu koki. Ceturtais — visaugstākais līmenis bija apstādīts ar olīvkokiem, vīnogulājiem, lazdām un kastaņām, kuru vidū stāvēja dzīvojamā māja.
Māja bija celta no koka, divos stāvos, kā parasti, ar terasi un audekla telti. Apakšā dzīvoja Ramzesa melnais vergs, augšā — Sāra ar savu radinieci un kalponi Tafetu. Māju apjoza neapdedzinātu ķieģeļu žogs, aiz kura mazliet attālāk atradās mājokļi lopiem, laukstrādniekiem un uzraugiem,
Sāras istabas bija nelielas, taču grezni iekārtotas. Grīdas sedza paklāji, pie durvīm un logiem karājās daudzkrāsaini svītroti aizkari. Kokgriezumiem izdaiļotas gultas un krēsli, inkrustētas drēbju lādes, galdiņi ar vienu vai trim kājām, bet uz tiem krāšņi ziedi, slaikas vīna krūkas, šķirstiņi ar smaržu pudelītēm, zelta un sudraba kausi un pokāli, fajansa vāzes un bļodas, bronzas gaismekļi. Ikviens — pat vissīkākais iedzīves priekšmets vai trauks bija rotāts griezumiem vai krāsainiem zīmējumiem, ikviens apģērba gabals — izšuvumiem un bārkstīm.
Jau desmit dienas Sāra dzīvoja šai nomaļajā vietā, aiz bailēm un kauna vairīdamās no cilvēkiem, tādēļ gandrīz neviens no muižas ļaudīm viņu nebija redzējis. Viņa sēdēja istabā ar aizkārtiem logiem, šuva, auda uz mazām stellēm vai vija Ramzesam ziedu vainagus. Palaikam viņa izgāja uz terases un, uzmanīgi pašķīrusi telts aizkaru, vēroja Nīlu, pilnu laiviņām, kurās airētāji dziedāja līksmas dziesmas, vai bažīgi raudzījās uz ķēniņa pili ar pelēkajiem piloniem, kas stingri un drūmi slējās upes otrā krastā, — un atkal atgriezās pie sava darba.»
Pasēdi šeit, māmuļ, — viņa sacīja, aicinādama pie sevis Tafetu. — Ko tu dari tur, lejā?
Dārznieks atnesa augļus, bet no pilsētas atsūtīja maizi, vīnu un nomedītus putnus; vajadzēja saņemt.
— Pasēdi te un parunājies ar mani — man ir bail…
— Muļķīte! — smiedamās atbildēja Tafeta. — Man arī pirmajā dienā mācās virsū bailes, Bet, kolīdz izgāju aiz žoga, — viss pārgāja. No kā man jābaidās šeit, kur visi krīt manā priekšā uz ceļiem? Un tavā priekšā jau laikam, uz galvas stāvēs!.. Izej dārzā, tur ir skaisti kā paradīzē. Aizstaigā līdz laukam., kur novāc kviešus… Sēdies izrakstītā laivā — laivinieki vai kalst aiz ilgošanās, grib palūkoties uz tevi un pavizināt pa Nilu,
Es baidos…
No kā?
Pati nezinu. Kamēr šuju, man liekas, esmu tur, mūsu ielejā, un teju, teju atnāks tēvs… Bet, kolīdz vējš pēkšņi pašķir loga aizkaru un ieraugu no augšas šo neiedomājami lielo zemi, liekas… vai zini, kas? Ka mani sagrābis ērglis un aiznesis uz savu ligzdu klintī, no kurienes vairs lejā netikšu…
Ak, ja tu redzētu, kādu vannu šodien atsūtījis princis — vara vannu!.. Un kādu trijkāji ugunskuram, kādus traukus un iesmus.:. Un zini ko? Šodien es uztupināju divas vistas uz olām — drīz mums būs cālēni…
Pēc saulrieta, kad neviens viņu nevarēja redzēt, Sāra bija drošāka; viņa mēdza iziet uz terases un lūkoties uz upi. Un, kad tālumā parādījās laiva, kuras daudzās lāpas meta pār melno ūdeni ugunssarkanas švīkas, Sāra piespieda rokas pie krūtīm, kur, gluži kā sagūstīts putnēns, trīsēja viņas nabaga sirds. Viņa zināja, ka tur pie viņas brauc Ramzess, un pati nespēja saprast, kas notiek viņas dvēselē: vai tas ir prieks par tikšanos ar daiļo jaunekli, ko bija sastapusi ielejā, vai bailes atkal ieraudzīt lielo valdnieku un kungu, kas viņu tā mulsināja.
Viendien, sestdienas; priekšvakarā, muižā ieradās tēvs — pirmoreiz, kopš viņa bija apmetusies šai mājā. Sāra raudādama metās pie viņa: pati nomazgāja viņam kājas, skūpstot apslacīja galvu mirrēm. Gedeons bija padzīvojis vīrs ar skarbiem sejas vaibstiem. Mugurā viņam bija krekls līdz potītēm ar izšuvumiem rotātu, krāsainu apmali, bet virs tā dzelteni svārki bez piedurknēm, tāds kā uzmetnis, kas nokarājās uz krūtīm un muguras. Galvā bija uzmaukta neliela, smaila cepure.