Taču, par spīti šiem prātojumiem, Samentu atkal sagrāba tādas bailes, ka viņš otrreiz nodzēsa lāpu un, zobus klabinādams, pieplaka pie kolonnas.
«Kādēļ? Kādēļ man vajadzēja šeit ienākt?» viņš atkārtoja. «Vai man nebija ko ēst? Nebija kur galvu nolikt? Skaidrs, ka mani meklē… Labirintā taču ir daudz modru sargu, un tikai bērns vai nelga var domāt, ka apkrāps viņus. Bagātība! Vara! Kur ir tādi dārgumi, kuru dēļ būtu vērts atdot vienu dzīves dienu? Un, lūk, es — spēkpilns cilvēks — pakļauju briesmām savu dzīvību…»
Pēkšņi viņš dzirdēja kaut ko smagi noklaudzam. Viņš pietrūkās un ieraudzīja zāles galā gaismu.
Jā. Tā bija īsta gaisma, nevis redzes māņi… Zāles attālajā sienā bija atvērtas durvis, pa kurām uzmanīgi nāca iekšā vairāki bruņoti vīri ar lāpām.
Ieraugot viņus, priesterim pamira kājas, sirds, galva. Vairs nebija šaubu, ka viņam tikuši uz pēdām., ka viņš tiek vajāts, ka viņš ir ielenkts…
Kas varēja viņu nodot? Protams, tikai viens cilvēks — jaunais Seta priesteris, kuru viņš bija sīki iepazīstinājis ar saviem plāniem. Pašam nodevējam būtu jāklaiņo pa Labirintu kādu mēnesi, bet, ja viņš pastāstījis sargiem, tie varēja atrast Samentu vienā dienā.
Šai mirklī priesteri pārņēma izjūtas, kādas mēdz būt vienīgi cilvēkiem, kas lūkojas acīs nāvei. Viņš vairs nebaidījās, jo viņa iedomātās šausmas pagaisa, ieraugot īstās lāpas. Viņš ne tikai atģidās, bet pat sajutās bezgala pārāks par visu dzīvo… Pēc brīža viņam nedraudēs vairs nekādas … nekādas briesmas!
Domas šaudījās galvā ātri un spilgti kā zibeņi. Viņš atminējās visu savu dzīvi: grūtības, briesmas, cerības, centienus … Tas viss viņam tagad šķita nenozīmīgs… Kas tiktu no tā, ja viņš šobrīd būtu faraons vai ari viņam piederētu visi ķēniņa dārgumi? Tas viss ir niecība, pīšļi, vēl ļaunāk — pašapmāns. Viens tikai ir dižens un patiess — nāve…
Tikmēr cilvēki ar lāpām, rūpīgi pārmeklēdami visus kaktus, bija nonākuši līdz milzīgās zāles vidum. Priesteris redzēja viņu šķēpu spožos asmeņus un saprata, ka viņi svārstās, ka virzās uz priekšu bailīgi un nedroši. Dažus soļus aiz viņiem gāja cits ļaužu pulciņš ar vienu lāpu.
Samentu pat nejuta pret viņiem naidu, vienīgi ziņkārību: kurš gan varēja viņu nodot? Bet arī tas viņu pārlieku neuztrauca, nesalīdzināmi svarīgāks šķita jautājums: kādēļ cilvēkam jāmirst, un kālab viņš piedzimis? Jo nāves priekšā dzīve, pat ilga un pārdzīvojumiem bagāta, sarūk līdz vienam sāpjpilnam mirklim.
Kālab tas viss? Kam tas vajadzīgs?
Viņš attapās, dzirdot kāda apbruņota vīra balsi:
— Šeit neviena nav un nevar būt!
Bruņotie vīri apstājās. Samentu juta, ka mīl šos cilvēkus, kas nevēlas iet tālāk, un sirds viņam iepukstējās straujāk..
Lēnām tuvojās otrs ļaužu pulciņš. Divi cilvēki strīdējās,
Kā. jūsu godība var pat pieļaut, ka šeit kāds ienācis?! — sacīja sašutumā dreboša balss. — Visas ieejas taču ir apsargātas, it īpaši tagad, bet, ja kāds arī ielavījies, tad vienīgi tādēļ, lai nomirtu badā…
Tomēr paskaties uz Likonu! — atteica otra balss. — Viņš guļ, bet it kā visu laiku jūt ienaidnieka tuvumu.
«Likons?» nodomāja Samentu. «Ak, tas grieķis, kas līdzīgs faraonam… Ko es redzu? Nofri atvedis viņu šurp…»»
Šai mirklī aizmidzinātais grieķis metās uz priekšu un apstājās pie kolonnas, aiz kuras bija patveries Samentu. Bruņotie vīri skriešus devās viņam pakaļ, viņu lāpas apgaismoja priestera tumšo stāvu.
— Kas te ir? — sardzes priekšnieks piesmakušā balsī iekliedzās.
Samentu iznāca priekšā. Viņa parādīšanās bija tik negaidīta, ka visi atsprāga atpakaļ. Viņš varētu paiet šiem apstulbinātajiem cilvēkiem garām — un neviens viņu neaizturētu. Taču priesteris nedomāja par bēgšanu,
— Nu, vai mans gaišreģis ir kļūdījies? — Nofri iesaucās, pastiepdams roku. — Lūk, nodevējs!
Samentu piegāja, viņam klāt un smaidīdams sacīja:
— Es pazinu tevi pēc šī izsauciena, Nofri. Kad tu neesi krāpnieks, tu esi muļķis.
Klātesošie šausmās sastinga. Samentu turpināja ar mierīgu ironiju:
— Lai gan šobrīd tu esi gan krāpnieks, gan muļķis. Krāpnieks — jo tu centies iestāstīt Labirinta sargiem:, ka šis nelietis ir gaišreģis, bet muļķis — jo domā, ka tev noticēs. Labāk pasaki uzreiz, ka arī Ptaha templī ir Labirinta precīzs plāns…
— Tie ir meli! — Nofri iesaucās,
— Pavaicā šiem cilvēkiem — kam viņi tic: tev vai man? Esmu šeit tāpēc, ka atradu plānus Seta templī, bet tu atnāci, nemirstīgā Ptaha vadīts, — Samentu pabeidza
smiedamies.
— Sasieniet šo nodevēju un meli! — Nofri iekliedzās. Samentu atkāpās dažus soļus, aši izņēma no apģērb krokām pudelīti un, pacēlis to pie lūpām, sacīja:
— Tu, Nofri, līdz pat nāvei paliksi muļķis… Prāta tev pietiek vienīgi tad, kad runa ir par naudu…
Viņš pielika pudelīti pie mutes un nogāzās zemē. Bruņotie vīri metās pie viņa, piecēla, bet viņš jau bija miris.
— Lai paliek šeit tāpat kā citi… — Labirinta sargātājs noteica.
Rūpīgi aizslēguši slepenās durvis, visi atstāja zāli. Drīz viņi iznāca virszemē.
Nokļuvis pagalmā, godājamais Nofri lika saviem priesteriem sagatavot zirgu nestuves un tūdaļ pat kopā ar guļošo Likonu devās uz Memfisu.
Labirinta sargi, neparasto notikumu apstulbināti, raudzījās te cits uz citu, te uz Nofri svītu, kas nozuda palsajā putekļu mākonī.
Nespēju noticēt, — virspriesteris sargātājs sacīja, — ka mūsu dienās atradies cilvēks, kas spējis iekļūt Labirintā…
Jūsu godība aizmirst, ka šodien tādi bija trīs, — kāds jaunākais priesteris sacīja, greizi palūkodamies uz viņu.
Tev taisnība, — virspriesteris atteica. — Vai dievi būtu aptumšojuši man prātu? — viņš piebilda, berzēdams pieri un sažņaugdams amuletu pie krūtīm.
Un divi no viņiem aizbēga, — jaunākais priesteris pateica priekšā, — āksts Likons un svētais Nofri.
Kālab tu man to nepateici tur, pazemē? — priekšnieks apskaitās.
— Es nezināju, ka tā notiks…
Esmu pagalam! — virspriesteris iekliedzās. — Man būtu jābūt šeit nevis par priekšnieku, bet gan par vārtsargu! Mūs brīdināja, ka kāds cenšas ielavīties Labirintā, bet es nenodrošinājos pret to. Un arī tagad ļāvu aiziet diviem visbīstamākajiem cilvēkiem, kas var ievest šeit jebkuru … Vai man!
Neraizējies, — viņu mierināja cits priesteris — mūsu likums ir skaidrs. Nosūti uz Memfisu četrus vai sešus vīrus ar tiesas spriedumiem. Pārējo paveiks viņi…
— Man aptumšojies prāts, — virspriesteris zūdījās.
— Kas noticis, tas noticis, — jaunākais priesteris mazliet ironiski sacīja. — Viens ir skaidrs: nodevējiem, kas ne tikai iekļuvuši pazemē, bet pat staigājuši pa to kā pa savām mājām, jāmirst…
— Tad norīkojiet sešus no mūsu apsardzes!
Protams! Tam jādara gals! — priesteri sargātāji apliecināja.
Kas zina, vai Nofri nav darbojies saziņā ar godājamo Herhoru? — kāds nočukstēja.
Diezgan! — virspriesteris atteica. — Ja atradīsim Herhoru Labirintā, mēs rīkosimies pēc likuma. Taču turēt aizdomās kādu, ja nav pierādījumu, mēs nedrīkstam. Lai rakstveži sagatavo spriedumu Nofri un Likonam, lai mūsu ļaudis steidzas viņiem pa pēdām, bet sardze lai divkāršo posteņus! Vajag pārbaudīt arī visas celtnes iekštelpas un izdibināt, pa kurieni ienācis Samentu. Lai gan esmu pārliecināts, ka sekotāji viņam tik drīz neradīsies.