Pēc dažām stundām seši vīri devās uz Memfisu.
Divdesmit piektā nodaļa
Jau astoņpadsmitajā paofi Ēģiptē sākās jukas. Sakari starp Lejasēģipti un Augšēģipti bija pārtraukti, tirdzniecība apsīka, pa Nīlu braukāja tikai sargkuģi, sauszemes ceļus pārplūdināja karaspēks, kas devās uz pilsētām, kurās atradās ievērojamākie tempļi.
Uz lauka strādāja tikai priesteriem piederošie zemnieki, bet muižnieku, nomarhu un it īpaši jau faraona īpašumos lini stāvēja neplūkti, āboliņš nepļauts, vīnogas nenovāktas. Zemnieki neko nedarīja, tikai bariem slaistījās apkārt, dziedāja, ēda, dzēra un draudēja te priesteriem, te feniķiešiem.
Pilsētās tirgotavas bija slēgtas un dīkie amatnieki augām dienām spriedelēja par valsts pārkārtošanu. Šī nelāgā parādība Ēģiptē nebija vairs nekas jauns, taču šoreiz tā izpaudās tik draudīgos apmēros, ka nodokļu piedzinēji un pat tiesneši sāka slēpties — jo vairāk tādēļ, ka policija izturējās pret visu notiekošo ļoti iecietīgi.
Tomēr, lai cik dīvaini tas liktos, pārtikas un vīna bija papilnam. Krodziņos, it īpaši tajos, kas piederēja feniķiešiem — tiklab Memfisā, kā provincē —, ikviens varēja ēst un dzert, cik uziet, par nieka maksu vai pilnīgi par velti.
Stāstīja, ka faraons rīkojot savai tautai dzīres, kas turpināšoties veselu mēnesi. Tā kā sakari bija apgrūtināti un vietām pat pilnīgi pārtraukti, neviena pilsēta nezināja, kas notiek pārējās, Un vienīgi faraonam, bet vēl labāk priesteriem bija zināms vispārējais stāvoklis valstī.
Šo stāvokli pirmām kārtām raksturoja šķelšanās starp Augšas jeb Tēbu Ēģipti un Lejas jeb Memfisas Ēģipti. Tēbas pārsvars bija priesteru, Memfisā — faraona pusē. Tēbās runāja, ka Ramzess XIII sajucis prātā un gribot pārdot Ēģipti feniķiešiem; Memfisā apgalvoja, ka priesteri gribot noindēt faraonu un ielaist valstī asīriešus.
Vienkāršā tauta kā ziemeļos, tā dienvidos neapzināti atbalstīja Ramzesu. Taču tauta bija pasīvs un svārstīgs spēks. Kad uzstājās valdības pārstāvis, zemnieki bija gatavi uzbrukt tempļiem un sist priesterus, bet, kad garām gāja procesija, — krita pie zemes un drebēja, klausoties pareģojumus par nelaimēm, kas draudot Ēģiptei vēl šomēnes.
Pārbiedētie muižnieki un nomarhi gandrīz visi bija sabraukuši Memfisā, lai lūgtu faraonu paglābt viņus no dumpiniekiem. Bet, tā kā Ramzess XIII ieteica viņiem būt pacietīgiem un neapspieda nemierniekus, muižnieki uzsāka sarunas ar priesteriem.
Tiesa, Herhors klusēja vai arīdzan ieteica būt pacietīgiem, toties citi priesteri centās pierādīt augstmaņiem, ka Ramzess XIII ir ārprātīgs, un lika noprast, ka viņam jāatņem vara.
Pašā Memfisā līdzās pastāvēja divas nometnes: bezdievji, kas žūpoja, ālējās un apmētāja dubļiem tempļu mūrus un pat dievu veidolus, un dievbijīgie, galvenokārt sirmgalvji un sievietes, kas pulcējās ielās, skaļi pareģodami visvisādas nelaimes un lūgdami dievus paglābt viņus, Bezdievji ik dienas izdarīja kaut kādus pārkāpumus, dievbijīgo vidū ik dienas izdziedējās kāds sirdzējs vai kroplis.
Taču dīvaini: lai gan kaislības bangot bangoja, abas nometnes nedarīja viena otrai pāri un nebūt neķērās pie vardarbīgiem līdzekļiem. Tas bija izskaidrojams ar apstākli, ka gan vieni, gan otri cēla nemierus, vadoties pēc augstākas aprindās izstrādāta plāna.
Faraons, vēl nesavācis visas karaspēka daļas un visus pierādījumus pret priesteriem, nesteidzās dot signālu izšķirošajam uzbrukumam tempļiem; priesteri savukārt šķita kaut ko gaidām. Tomēr bija manāms, ka tagad viņi vairs nejūtas tik vāji kā pirmajās dienās pēc delegātu balsošanas. Un arīdzan pats Ramzess XIII kļuva domīgs, kad viņam no visām malām ziņoja, ka priesteriem piederošie zemnieki tikpat kā nepiedalās nemieros, bet gan strādā.
«Ko tas nozīmē?» faraons sev jautāja, «Vai skūtie pauri domā, ka es neuzdrošināšos aizskart tempļus? Varbūt viņiem ir kādi man nezināmi aizsardzības līdzekļi?»
Deviņpadsmitajā paofi policija darīja zināmu faraonam, ka pagājušonakt tauta sākusi graut mūrus ap Hora templi.
— Vai jūs viņiem to pavēlējat? — faraons jautāja priekšniekam.
— Nē, viņi to darīja paši…
— Atturiet viņus… Ne pārāk bargi, bet atturiet, — faraons sacīja. — Pēc dažām dienām viņi varēs darīt visu, kas viņiem ienāks prātā. Bet pagaidām lai nelieto varu…
Ramzess XIII, būdams karavadonis un uzvarētājs pie Sāls ezeriem, zināja: ja pūlis reiz dosies uzbrukumā, to vairs nekas neapturēs — tam jāsakauj pretinieks vai pašam jātiek sakautam. Ja tempļi neaizsargāsies, tauta tiks ar tiem galā, bet ja nu tie sadomās aizsargāties?…
Tādā gadījumā tauta izklīdīs un vajadzēs tas vietā sūtīt karaspēka daļas, kuru gan nav tik daudz, cik nepieciešams pēc faraona aprēķiniem. Turklāt Hirams vēl nav atgriezies no Būbastijas ar vēstulēm, kas pierāda Nofri un Herhora nodevību. Bet, galvenais, faraonam labvēlīgi noskaņotie priesteri apsolījuši sniegt viņam palīdzību tikai divdesmit trešajā paofi. Kā lai brīdina viņus tik daudzos tempļos, kas atrodas tālu cits no cita? Un vai piesardzība neliek vairīties no jebkādas sazināšanās, kas varētu viņus nodot?
Tādēļ Ramzess XIII nevēlējās, lai tauta priekšlaikus uzbrūk tempļiem.
Tikmēr pretēji faraona gribai nemieri vērsās plašumā. Pie Isīdas tempļa tika nogalināti vairāki dievbijīgie, kas pareģoja Ēģiptei nelaimes vai brīnumainā kārtā bija izdziedējušies. Pie Ptaha tempļa pūlis metās virsū procesijai, piekāva priesterus un sadauzīja svēto laivu, kurā pārvietojās dieva statuja. Gandrīz vienlaikus no Sehemas un Onu atsteidzās ziņneši ar vēstīm, ka dumpinieki mēģinājuši ielauzties tempļos, bet Herau pat ielauzušies un apgānījuši svētnīcu.
Pievakarē gandrīz vai slepus faraona pilī ieradās priesteru deputācija. Godājamie pravieši raudādami nokrita valdniekam pie kājām, lūgdami pasargāt dievus un tempļus.
Šis negaidītais notikums pildīja Ramzesa sirdi ar lielu prieku un ar vēl lielāku lepnumu. Viņš lika delegātiem piecelties un žēlīgi atbildēja, ka viņa pulki allaž gatavi sargāt tempļus, ja vien tiks tur ielaisti.
— Es nešaubos, — viņš paziņoja, — ka paši postītāji atkāpsies, ieraudzījuši, ka dievu mājokļus ieņēmis karaspēks.
Delegāti svārstījās.
Jūsu majestātei ir zināms, — vecākais no viņiem sacīja. — ka karaspēks nedrīkst ieiet pat tempļa pagalmā… Mums nāksies vaicāt virspriesteru domas,
Protams, vaicājiet, — faraons atteica. — Es neprotu darīt brīnumus un no savas pils nejaudāšu pa gabalu aizsargāt tempļus.
Delegāti sarūgtināti devās projām, bet valdnieks pēc viņu aiziešanas sasauca slepeno padomi. Ramzess bija pārliecināts, ka deputācija nav nekas cits kā vien Herhora viltība ar nolūku viņu maldināt.
Kad ķēniņa zālē bija sanākuši augstmaņi un karavadoņi, Ramzess, lepnuma pilns, ierunājās.
Es gribēju, — viņš sacīja, — ieņemt Memfisas tempļus divdesmit trešajā paofi. Tomēr uzskatu, ka labāk to paveikt rīt.
Mūsu karaspēks vēl nav sapulcējies, — Tutmoss sacīja.
Un mums nav Herhora vēstuļu asīriešiem, — augstākais rakstvedis piemetināja.
Nav svarīgi, — faraons atteica, — lai tauta jau rīt uzzina, ka Herhors un Nofri ir nodevēji, bet nomarhiem un priesteriem sniegsim pierādījumus pēc dažām dienām, kad Hirams atgriezīsies no Būbastijas.
Tava jaunā pavēle lielā mērā maina sākotnējo plānu, — Tutmoss sacīja. — Labirintu mēs rītdien neieņemsim … Un, ja arī Memfisā tempļi uzdrošināsies izrādīt pretestību, mums nav pat tarānu, lai uzlauztu vārtus…