Tutmos, — faraons atbildēja, — es varētu nepaskaidrot savas pavēles. Taču gribu jūs pārliecināt, ka dziļāk vērtēju notikumu gaitu…
— Ja ļaudis, — viņš turpināja, — jau šodien uzbrūk tempļiem, rītdien viņi gribēs tajos ielauzties. Ja mēs tos neatbalstīsim, uzbrukums tiks atvairīts un pēc trim dienām ļaužu cīņasspars, jādomā, apsīks.
Un tas, ka priesteri jau tagad sūta pie mums delegāciju, liecina par viņu vājumu. Turpretī pēc dažām dienām viņu piekritēju skaits tautā var pieaugt.
Aizrautība un bailes ir kā vīns kruķa: jo vairāk to izlaista, jo mazāk tā paliek — un nodzerties var vienīgi tas, kurš laikus pastiepj savu kausu. Ta kā ļaudis šodien gatavi uzbrukumam, bet ienaidnieks ir iebiedēts, izmantosim to, jo, kā jau sacīju, pēc dažām dienam veiksme var mūs pamest un pat vērsties pret mums.
Un arī pārtikas krājumi izsīkst, — mantzinis piebilda. — Pēc trim dienām visiem jāatgriežas pie darba, jo ilgāk barot viņus par velti mēs nespēsim…
Redzi nu, — faraons sacīja Tutmosam. — Es pats pavēlēju policijas priekšniekam, lai viņš attur pūli. Bet, ja to atturēt nav iespējams, jāizmanto saviļņojums. Pieredzējis jūrasbraucējs necīnās ar straumi vai vēju, bet ļauj sevi nest vēlamā virzienā…
Šai brīdī ienāca ziņnesis ar ziņojumu, ka ļaudis uzbrūk svešzemniekiem: grieķiem, sīriešiem un it īpaši feniķiešiem. Aplaupītas daudzas tirgotavas, un vairāki cilvēki nogalināti…
— Lūk, jums pierādījums, — iesaucas sašutušais faraons, — ka pūli nedrīkst novirzīt no reiz nosprausta mērķa! Rīt lai karaspēks ir tempļu tuvuma… Un lai nekavējoties ieņem tos, ja tauta sāks lauzties tur iekšā, vai… vai atkāpjas, sastopot pretestību…
Tiesa, vīnogas jānovāc paofi mēnesī, bet vai kāds dārznieks atstās ķekarus pie vīnstīgām, ja tie nogatavosies mēnesi agrāk?
Atkārtoju: es gribēju atturēt pūli, līdz būsim pilnīgi gatavi. Bet, ja jau kavēties vairs nedrīkst, izmantosim ceļavēju un uzvilksim buras! Rīt Herhors un Nofri jāapcietina un jāatved uz pili, bet Labirintu ieņemsim pēc dažām, dienām.
Padomes locekļi atzina, ka faraona lēmums ir pareizs, un izklīda, apbrīnodami viņa apņēmību un gudrību. Pat vadoņi uzskatīja, ka labāk izmantot radušos izdevību nekā krāt spēkus tam laikam, kad šādas izdevības vairs nebūs.
Bija jau nakts. Atsteidzās otrs ziņnesis no Memfisas ar ziņojumu, ka policijai izdevies pasargāt, svešzemniekus. Taču tauta ir saniknota — un nav zināms, ciktāl nonāks rīt,
Tagad ziņneši nāca cits pēc cita. Vieni atnesa vēstis, ka ar cirvjiem un nūjām bruņojušies milzīgi zemnieku pūļi no malu malām dodas uz Memfisu. Citi ziņoja, Ka Pemes, Sehemas un Onu apkaimē ļaudis bēg tīrumos, kliegdami, ka rīt būšot pasaules gals. Kāds vīrs atveda vēstuli no Hirama, ka viņš drīz ieradīšoties. Cits darīja zināmu, ka priesteru pulki slepus manās uz Memfisu, bet no Augšēģiptes virzās vareni tautas un kareivju pūļi, kas noskaņoti naidīgi pret feniķiešiem un pat pret viņa majestāti.
«Kamēr tie pienāks,» faraons nodomāja, «virspriesteri man jau būs rokā un piesteigsies Nitagera pulki. Svētie vīri novēlojušies par dažām dienām…»
Piedevām tika ziņots, ka dažviet uz ceļiem kareivji notvēruši pārģērbušos priesterus, kas centušies ielavīties faraona pilī — droši vien nelāgā nolūkā.
— Lai atved viņus pie manis! — faraons smiedamies atbildēja. — Gribu redzēt tos, kuriem bijuši ļaunprātīgi nodomi pret mani.
Ap pusnakti audienci lūdza cienījamā ķēniņiene Nikotrise. Ķēniņiene bija bāla un drebēja pie visām miesām. Viņa pavēlēja virsniekiem iziet no faraona istabas un, palikusi ar viņu vienatnē, sacīja raudādama:
Mans dēls, es nāku ar ļoti ļauniem pareģojumiem.
Es labāk gribētu saņemt precīzas ziņas par manu ienaidnieku spēkiem un nodomiem.
Šovakar dievišķās Isīdas statuja manā kapelā pagriezās ar seju pret sienu, bet ūdens svētajā tvertnē kļuva asinssarkans…
Tas pierāda, — faraons atteica, — ka mums pilī ir nodevēji. Taču viņi nav pārāk bīstami, ja prot vienīgi sagandēt ūdeni un pagriezt statujas.
Visi mūsu kalpotāji, — ķēniņiene turpināja, — visa tauta ir pārliecināta — ja tavs karaspēks iesoļos tempļos, Ēģipti piemeklēs liela nelaime.
Vēl lielāka nelaime, — valdnieks sacīja, — ir priesteru nekaunība. Mans mūžam dzīvais tēvs ielaidis viņus pilī, un tagad viņi domā, ka kļuvuši par tās saimniekiem… Bet — ak, dievi! — kas atliks man, ja viņi sagrābs visu varu? Vai man būtu jāatsakās no savām ķēniņa tiesībām?!..
Esi vismaz žēlsirdīgs, — brīdi padomājusi, ķēniņiene noteica, — esi žēlsirdīgs… Jā, tiesības tev jāpatur, tomēr neļauj kareivjiem apgānīt svētnīcas un aizskart priesterus. Atceries, ka žēlsirdīgie dievi dāvā prieku Ēģiptei, bet priesteri, kaut arī viņi dažkārt maldās (un kurš gan nemaldās?), izdara nenovērtējamus pakalpojumus mūsu zemei… Padomā — ja tu viņus padzīsi un padarīsi par nabagiem, tu iznīcināsi gudrību, kas cēlusi mūs pāri citām tautām.
Saņēmis mātes rokas, noskūpstīja viņu un smiedamies atbildēja:
— Sievietes allaž pārspīlē. Tu, māt, runā ar mani tā, it kā es būtu mežonīgu hiksu vadonis, nevis faraons. Vai gan es vēlu ļaunu priesteriem? Vai ienīstu viņu gudrību? Kaut vai tik neauglīgu kā zvaigžņu kustību vērošana: zvaigznes arī bez mums virzās pa debesīm, un labuma mums no tā neatkrīt ne par vara debenu.
Mani nekaitina ne viņu prāts, ne dievbijība, bet Ēģiptes posts, kad tai jāvārgst aiz bada un jābaidās no niecīgākajiem Asīrijas draudiem. Tikmēr priesteri ar visu savu gudrību ne tikai neatbalsta manus ķēniņa nodomus, bet gan pretojas tiem visnekaunīgākā kārtā!
Tad atļauj man viņus pārliecināt, ka nevis viņi, bet gan es pats esmu sava mantojuma saimnieks] Es nespētu atriebties pazemīgajiem, bet samīšu augstprāšus!
Viņi to labi zina, bet vēl arvien negrib ticēt un, nebūdami pietiekami spēcīgi, cenšas iebiedēt mani, pareģojot kaut kādas nelaimes. Tas ir viņu pēdējais ierocis un glābiņš … Toties, kad priesteri sapratīs, ka nebaidos no rēgiem, viņi kļūs pazemīgi… Un tad ne akmens nenokritīs no viņu tempļiem, ne gredzens netiks paņemts no dārgumu krātuvēm.
Es pazīstu viņus! Tagad viņi jūtas visvareni, jo esmu tālu. Bet, kad atvēzēšu pret viņiem savu bruņoto dūri, viņi kritīs uz vaiga, viss šis jūklis aprims un iestāsies vispārēja labklājība!
Ķēniņiene apskāva valdnieka kājas un aizgāja nomierinājusies, taču atvadoties nozvērināja Ramzesu, lai goda dievus un ir augstsirdīgs pret viņu kalpiem.
Pēc mātes aiziešanas faraons ataicināja Tutmosu.
— Tātad rit, — viņš sacīja, — mans karaspēks ieņems tempļus. Tomēr piekodini karavadoņiem, lai viņi zina, ka gribu saglabāt svētos mājokļus neskartus, un lai neviens nepaceļ roku pret priesteriem!
— Pat pret Nofri un Herhoru? — Tutmoss jautajā.
— Pat pret viņiem, — faraons atteica. — Viņi būs pietiekami sodīti, kad, atcelti no saviem amatiem, apmetīsies gudrības tempļos, lai netraucēti lūgtu dievus un krātu gudrību…
— Būs tā, kā tu pavēli, lai gan…
Ramzess pacēla pirkstu, likdams saprast, ka nevēlas uzklausīt nekādus iebildumus. Pēc tam, lai mainītu sarunas tematu, sacīja smaidīdams:
— Vai atminies, Tutmos, manevrus pie Pi-Bailas? Pagājuši jau divi gadi… Kad es toreiz sašutu par priesteru nekaunību un alkatību, vai tu varēji iedomāties, ka es tik ātri tikšu ar viņiem galā? Ak, nabaga Sāra! Ak, mans dēliņš! Cik viņš bija jauks!