Asara noritēja pār faraona vaigu.
— Tik tiešām, — viņš sacīja, — ja es nebūtu žēlprātīgo un augstsirdīgo dievu dēls, maniem ienaidniekiem rīt neklātos viegli… Cik pazemojumu viņi man sagādājuši! Cik reižu viņu vainas dēļ asaras aizmiglojušas man skatienu!
Divdesmit sestā nodaļa
Divdesmitajā paofi Memfisā valdīja svētsvinīga noskaņa. Neviens nestrādāja, pat nesēji nestaipīja savas smagās nastas. Visi iedzīvotāji bija Izgājuši laukumos un ielās vai drūzmējās pie svētnīcām, it īpaši pie Ptaha tempļa, kas bija vislabāk nocietināts. Tur bija sapulcējušies augstmaņi un priesteri ar Herhoru un Nofri priekšgalā.
Karaspēka nodaļas tempļu tuvumā stāvēja izklaidus, lai kareivji varētu sarunāties ar tautu.
Pūlī un starp kareivjiem šaudījās daudzi tirgotāji ar maizes groziem, ar vīnu krūkās un ādas maisos. Viņi cienāja visus par velti. Ja kāds vaicāja, kādēļ viņi neņem maksu, daži atbildēja, ka viņa majestāte cienājot savus pavalstniekus, bet citi sacīja:
— Ēdiet un dzeriet, īstenticīgie ēģiptieši! Kas zina, vai nodzīvosim līdz rītdienai!
Tie bija priesteru nolīgtie tirgotāji.
Šeit lodāja arī visvisādi musinātāji. Daži centās skaļi pārliecināt savus klausītājus, ka priesteri dumpojas pret faraonu un pat grib viņu noindēt par to, ka viņš apsolījis tautai septīto dienu atpūtai. Citi čukstēja, ka faraons sajucis prātā un vienojies ar svešzemniekiem par pazudināšanu tempļiem un Ēģiptei. Pirmie urdīja tautu, lai uzbrūk tempļiem, kur priesteri un nomarhi spriež, kā vairāk paverdzināt amatniekus un zemniekus. Otrie izteica bažas — ja uzbruks tempļiem, var notikt liela nelaime…
Un tomēr pie Ptaha tempļa mūriem uzradās vairāki pamatīgi resni baļķi un akmeņu grēdas.
Cienīgie Memfisas tirgoņi, grozīdamies pūlī, ne brīdi nešaubījās, ka tautas nemieri izraisīti mākslīgi. Sīkie rakstveži, policisti, strādnieku pulku virsnieki un pārģērbušies desmitnieki neslēpa nedz savu amatu, nedz to, ka grib pamudināt ļaudis sagrābt tempļus. Savukārt parashiti, ubagi, tempļu kalpotāji un zemākie priesteri gan centās sevi nenodot, tomēr ikviens redzēja, ka arī viņi musina tautu uz vardarbību.
Pilsētnieki bija pārsteigti par tādu priesteru piekritēju izturēšanos, un tautas nesenā aizrautība sāka atslābt. Dzimušie ēģiptieši nespēja saprast, kas notiek un kas patiesībā izraisa nekārtības. Jūkli vairoja plānprātīgi svētuļi, kuri, skraidīdami kaili pa ielām, plosīja savu miesu līdz asinīm un klaigāja:
— Posts Ēģiptei! Bezdievība nezina vairs mēra! Tuvojas atmaksas stunda!.. Dievu sods nāks pār lepnības pārņemtajiem grēkdariem!..
Kareivji saglabāja mieru, gaidīdami, kad tauta sāks lauzties tempļos. Pirmkārt, tieši tāda pavēle bija nākusi no ķēniņa pils; otrkārt, virsnieki bažījās, ka tempļos ierīkoti slazdi, un labāk vēlējās, lai iet bojā vienkāršā tauta, nevis kareivji. Kareivjiem tāpat būs darba diezgan.
Taču pūlis, nevērojot musinātāju klaigas, svārstījās: zemnieki paļāvās uz amatniekiem, amatnieki — uz zemniekiem, un visi kaut ko gaidīja.
Pēkšņi ap vieniem dienā no sānielām izlingoja ar cirvjiem un nūjām bruņojusies dzērāju varza un devās uz Ptaha templi. Tie bija zvejnieki, grieķu jūrnieki, gani, lībiešu klaidoņi, pat ieslodzītie no Turras raktuvēm. Priekšgalā gāja milzīgs strādnieks ar lāpu rokā. Viņš apstājās pie tempļa vārtiem un pērkondimdošā balsī vērsās pie tautas:
— Bet vai jūs, īstenticīgie, zināt, par ko šeit spriež virspriesteri un nomarhi? Viņi grib piespiest viņa majestāti faraonu Ramzesu, lai viņš atņem strādniekiem vēl vienu miežu plāceni dienā, bet zemniekus apliek ar jaunu nodokli — pa drahmai no cilvēka. Tālab es saku jums, ka jūs rīkojaties aplam un zemiski, stāvēdami šeit saliktām rokām! Vajag beidzot saķert šos tempļu žurkas un vest viņus pie mūsu valdnieka, pret kuru sazvērējusies bezdievji! Ja mūsu pavēlniekam nāksies piekāpties priesteru padomes priekšā, kurš tad aizstāvēs godīgos ļaudis?
Viņam taisnība! — pūlī atskanēja saucieni.
Faraons lika mums atvēlēt septīto dienu atpūtai!
Un iedalīt mums zemi!
Viņš vienmēr jutis līdzi vienkāršajiem ļaudīm! Atminieties, kā pirms diviem gadiem viņš atbrīvoja zemniekus, kas bija nodoti tiesai par uzbrukumu jūdietes mājai!
Es pats redzēju, kā viņš toreiz iekaustīja rakstvedi, kas piedzina no zemniekiem nelikumīgus nodokļus!
Lai dzīvo mūžos mūsu valdnieks Ramzess XIII, apspiesto aizgādnis!
Skatieties! — atskanēja attāla balss. — Lopi paši atgriežas no ganībām, itin kā tuvotos vakars…
Ko tur lopi! Ejam slānīt priesterus!
Ei, jūs! — milzis pie tempļa vārtiem iekliedzās. — Atveriet mums ar labu; mēs gribam zināt, par ko spriež priesteri ar nomarhiem!
Atveriet, citādi izgāzīsim vārtus!
Dīvaini, — tālākstāvošie ieteicās, — putni taisās uz guļu… Bet diena vēl tikai pusē…
Gaisā jūtams kaut kas nelāgs…
Ak, dievi! Nāk virsū nakts, bet es vēl neesmu saplūkuši salātus pusdienām! — kāda meitene apķērās.
Taču visas šīs piezīmes pārmāca dzērāju varzas bļāvieni un pret tempļa vārtiem triekto baļķu belzieni.
Ja pūļa uzmanību nesaistītu uzbrucēju izdarības, tas būtu ievērojis, ka dabā norisinās kaut kas neikdienišķs: saule spīdēja, pie debesīm nebija neviena mākonīša, tomēr dienas spožums sāka bālēt un uzvēdīja dzestrums.
Dodiet šurp vēl vienu baļķi! — kliedza vārtu lauzēji. — Vārti padodas!
Stiprāk! Vēlreiz!
Apkārtstāvošie auroja kā vētra. Dažviet atdalījās nelielas grupas un pievienojās uzbrucējiem, līdz beidzot viss pūlis lēnām pievirzījās pie tempļa mūriem.
Lai gan bija dienas vidus, laukā sabiezēja krēsla. Ptaha tempļa dārzos iedziedājās gaiļi. Taču pūļa niknums jau bija tik liels, ka reti kurš ievēroja šīs pārmaiņas.
— Raugiet, — kāds ubags sauca, — lūk, nāk tiesas diena! Dievi… — Viņš gribēja vēl ko sacīt, taču, saņēmis nūjas sitienu pa galvu, nokrita uz vietas.
Uz tempļa mūriem sāka rāpties kaili, taču apbruņoti cilvēki. Virsnieki deva pavēli kareivjiem sagatavoties triecienam — pārliecībā, ka drīz būs jāatbalsta pūļa uzbrukums.
— Ko tas nozīmē? — čukstēja kareivji, lūkodamies debesīs. — Nav neviena mākoņa, bet liekas, ka nāk negaiss.
— Sit! Lauz! — kliedza pie tempļa vārtiem. Baļķu belzieni skanēja aizvien biežāk,
Šai brīdī terasē virs vārtiem parādījās Herhors, priesteru un augstmaņu svītas ielenkts. Virspriesterim mugurā bija zelta ietērps un galvā ar ķēniņa urēju apvīta Amenhotepa infula.
Pārlaidis skatienu nepārredzamajam pūlim, kas bija apstājis templi, viņš uzrunāja to, sacīdams:
— Lai kas jūs būtu, īstenticīgie vai pagāni, dievu vārdā aicinu jūs atkāpties no tempļa…
Pūļa auri piepeši aprima, un bija dzirdami tikai baļķu belzieni pret bronzas vārtiem, taču drīz arī tie mitējās.
— Atdariet vārtus! — no lejas iekliedzās milzis. — Mēs gribam pārbaudīt, vai jūs tur neperināt nodevību pret mūsu valdnieku!
Mans dēls! — Herhors atbildēja. — Krīti uz vaiga un lūdz dievus, lai viņi piedod tev zaimošanu!
Tu pats lūdz dievus, lai viņi tevi pasargā! — pūļa vadonis iekliedzās un, paķēris akmeni, svieda to augšup, mērķēdams uz virspriesteri.
Šai brīdī no pilona loga milzim tieši sejā iešļācās tāda kā ūdens strūkliņa. Viņš sazvārojās, pameta gaisā rokas un nogāzās zemē.
Tuvākstāvošie šausmās iekliedzās, toties ļaudis attālākās rindās, nezinādami, kas noticis, sāka smieties un lādēties.