— Gāziet laukā vārtus! — kliedza aizmugurē, un akmeņu krusa lidoja uz Herhora un viņa svītas pusi.
Herhors pacēla augšup abas rokas. Kad pūlis atkal norima, virspriesteris skaļā balsī iesaucās:
— Dievi! Jūsu aizgādībā nododu svētos tempļus, kuriem uzbrūk nodevēji un zaimotāji…
Brīdi vēlāk kaut kur virs tempļa atskanēja pārcilvēciska balss:
— Novēršu savu vaigu no nolādētās tautas, un lai zemi pārklāj tumsa!
Un notika kaut kas šaušalīgs. Balsij vēstījot, saule zaudēja spožumu… Izskanot pēdējam vārdam, kļuva tumšs kā naktī. Debesīs iedegās zvaigznes, un saules vietā vīdēja melns disks liesmu gredzenā.
Mežonīgs kliedziens izlauzās no simttūkstoš cilvēku krūtīm. Vārtu sturmētāji pameta baļķus, zemnieki nokrita pie zemes…
— Tiesas un nāves diena ir klāt! — : ielas galā kāds ievaimanājās.
Dievi! Apžēlojieties! Svētais vīrs, novērs no mums nelaimi! — pūlis ieaurojās.
Vai! kareivjiem, kas pilda bezdievju priekšnieku pavēles! — noskandēja balss no tempļa.
Tam par atbildi visa tauta nokrita uz vaiga, bet pulkos, kas stāvēja tempļa pievārtē, radās sajukums. Kareivji pameta ieročus un pa galvu pa kaklu metās pie upes. Vieni, drāzdamies tumsā, uzskrēja virsū sienām un sašķaidīja galvas, citi nokrita uz bruģa un tika savu biedru samīti. Pēc īsa brīža slēgto kolonnu vietā uz laukuma palika vienīgi pamesti šķēpi un āvas, bet pie tempļa gulēja ievainoto un līķu grēdas.
Neviena zaudēta kauja nebija beigusies ar tādu slaktiņu.
Dievi! Dievi! — vaimanāja un raudāja tauta. — Apžēlojieties par nevainīgajiem!
Osīrij! — Herhors no terases iesaucās. — Rādi savu vaigu nelaimīgajai tautai!
Pēdējo reizi uzklausu savu priesteru lūgšanu, jo esmu žēlsirdīgs, — atbildēja pārcilvēciskā balss no tempļa.
Un tai pašā brīdī tumsa izklīda un saule atguva agrāko spožumu.
Jauni kliedzieni, jaunas raudas, jaunas lūgšanas atskanēja pūlī. Priekā apskurbušie ļaudis sveica atdzimušo sauli. Sveši cilvēki apskāvās, un visi uz ceļiem rāpoja pie tempļa, lai skūpstītu tā mūrus.
Virs vārtiem stāvēja godājamais Herhors, vērdamies debesīs. Divi priesteri atbalstīja viņa svētās rokas, ar kurām viņš bija izkliedējis tumsu un glābis savu tautu no bojāejas.
Līdzīgas ainas bija vērojamas visā Lejasēģiptē. Visās pilsētās divdesmitajā paofi ļaudis no rīta pulcējās pie tempļiem, un visās pilsētās ap pusdienlaiku pūlis metās virsū svētajiem vārtiem. Visur ap vieniem dienā virs vārtiem parādījās tempļa virspriesteris ar svītu, nolādēja bezdievjus un uzsūtīja tumsu. Kad pūlis apjukumā bēga vai krita pie zemes, virspriesteri lūdza Osīriju, lai tas rāda savu vaigu, un dienas spožums atkal atgriezās uz zemes.
Tādējādi izmantodama saules aptumsumu, viedā priesteru kārta arī Lejasēģiptē iedragāja Ramzesa XIII autoritāti. Dažu minūšu laikā faraona valdība, pati to nezinādama, nokļuva bezdibeņa malā. To glābt varēja tikai dižens prāts un stāvokļa precīza izpratne. Bet tieši tā pietrūka ķēniņa pilī, kur visgrūtākajā brīdī sāka valdīt visvarenā nejaušība.
Divdesmitajā paofi faraons piecēlās līdz ar sauli un, lai būtu tuvāk notikumu vietai, pārgāja no galvenās pils uz savrupmāju, kas atradās stundas gājienā no Memfisas. Savrupmājai vienā pusē bija izvietotas aziātu karaspēka kazarmas, otrā pusē — Tutmosa un viņa daiļās sievas Hebronas pils. Kopā ar valdnieku šeit ieradās augstmaņi un pirmais gvardes pulks, kuram faraons bezgalīgi uzticējās.
Ramzess XIII bija lieliskā noskaņojumā. Viņš bija nomazgājies vannā, krietni pabrokastojis un sāka uzklausīt ziņnešus, kuri ik stundas ceturksni atsteidzās no Memfisas. Viņu ziņojumi bija vienveidīgi līdz apnikumam. Virspriesteri un daži nomarhi ar Herhoru un Nofri priekšgalā ieslēgušies Ptaha templī. Armija apņēmības pilna, tauta uzbudināta. Visi svētī faraonu un gaida pavēli uzbrukumam.
Kad pulksten deviņos ceturtais ziņnesis atkārtoja to pašu, faraons sarauca uzacis.
— Ko viņi gaida? — valdnieks jautāja. — Lai nekavējoties sāk uzbrukumu!
Ziņnesis atbildēja, ka vēl neesot sanākuši barveži, kas uzbruks templim un uzlauzīs bronzas vārtus.
Šāds paskaidrojums faraonam nepatika. Viņš papurināja galvu un nosūtīja uz Memfisu virsnieku ar pavēli pasteidzināt uzbrukumu.
— Kādēļ viņi kavējas? — viņš brīnījās. — Es cerēju, ka mani kareivji uzmodinās mani ar ziņu par tempļa ieņemšanu… Šādos gadījumos ātra rīcība ir veiksmes priekšnoteikums!
Virsnieks aizjāja, bet pie Ptaha tempļa nekas nemainījās. Ļaudis kaut ko gaidīja, bet barvežu laukumā joprojām nebija.
Varēja domāt, ka kaut kāda sveša griba aizkavē pavēļu izpildi.
Desmitos no rīta savrupmājā, kur bija apmeties faraons, ieradās nestuves ar ķēniņieni Nikotrisi. Cienījamā ķēniņiene — māte gandrīz ar varu ielauzās dēla istabā un raudādama nokrita pie viņa kājām.
Kas noticis, māt? — Ramzess jautāja, ar mokām slēpdams īgnumu. — Vai esi piemirsusi, ka sievietēm neklājas atrasties nometnē?
Šodien es neaiziešu no šejienes, nepametīšu tevi ne brīdi! — viņa iesaucās, — Tiesa, tu esi Isīdas dēls, un viņa sargā tevi… Tomēr es mirstu aiz uztraukuma!
Kas tad man draud? — faraons jautāja, plecus paraustīdams.
Priesteris, kas vēro zvaigznes, — ķēniņiene elsodama atteica, — pateicis vienai no kalpotājām — ja šodien … ja šī diena tev paies laimīgi, tu dzīvosi un valdīsi simt gadu.
Lūk, kā?! Kur tad ir šis cilvēks, kam tik labi zināms mans liktenis?
— Aizbēdzis uz Memfisu, — ķēniņiene atbildēja. Brīdi padomājis, faraons sacīja smiedamies:
— Kā lībieši pie Sāls ezeriem apmētāja mūs ar akmeņiem, tā priesteri tagad vērš pret mums savus draudus… Esi mierīga, māt! Tukša priesteru pļāpāšana ir mazāk bīstama par bultām un akmeņiem.
No Memfisas atskrēja jauns ziņnesis ar ziņojumu, ka viss ir kārtībā, tikai… pūlis vēl neuzbrūk… Faraona skaistajā sejā parādījās dusmu pazīmes. Gribēdams nomierināt valdnieku, Tutmoss sacīja:
Pūlis nav armija. Tas neprot sapulcēties noteiktā stundā un neklausa komandu. Ja pulkiem būtu uzticēts ieņemt tempļus, tie būtu jau tur…
Ko tu runā, Tutmos! — ķēniņiene iesaucās. — Kur tas dzirdēts, ka ēģiptiešu karaspēks…
Tu esi aizmirsis, — Ramzess piebilda, — ka pēc manas pavēles karaspēkam nebija vis jāuzbrūk, bet gan jāsargā tempļi no pūļa uzbrukuma…
Tādēļ jau viss kavējas, — Tutmoss īgni atbildēja.
Lūk, viņi — ķēniņa padomdevēji! — ķēniņienei izlauzās. — Faraons rīkojas gudri, ņemdams savā aizgādībā dievus, bet jūs mudināt viņu uz vardarbību.
Tutmosam asinis saskrēja galvā. Par laimi, adjutants izsauca viņu laukā no istabas un ziņoja, ka pie vārtiem aizturēts sirmgalvis, kas vēlas runāt ar viņa majestāti.
— Pie mums tagad, — adjutants piktojās, — katrs cenšas tikt pie faraona, it kā faraons būtu kāds iebraucamās vietas īpašnieks…
Tutmoss nodomāja, ka Ramzesa XII laikā neviens neuzdrošinātos tā izteikties par valdnieku… Taču izlikās, ka nav neko dzirdējis.
Sirmgalvis, kuru bija aizturējusi sardze, bija feniķiešu princis Hirams. Mugurā viņam bija noputējis kareivja apmetnis, pats viņš bija noguris un aizkaitināts.
Tutmoss lika ielaist Hiramu un, kad viņi iegāja dārzā, sacīja viņam:
— Domāju, godājamais, ka tu nomazgāsies un pārģērbsies, iekams izgādāšu tev audienci pie viņa majestātes.