Hirams savilka sirmās uzacis, acis viņam pieplūda asinīm.
— Pēc tā, ko esmu redzējis, — viņš skarbi atteica, — varu iztikt bez audiences…
— Tev taču ir virspriesteru vēstules asīriešiem?
— Kam jums šīs vēstules, ja esat izlīguši ar priesteriem?
— Ko tu runā, godājamais?! — Tutmoss izbrīnījās.
Es zinu, ko runāju! — Hirams atbildēja. — Desmitiem tūkstošu talantu jūs esat izkrāpuši feniķiešiem, it kā lai atbrīvotu Ēģipti no priesteru varas, bet tagad laupāt mūs un slepkavojat! Paraugies, kas notiek no jūras līdz pirmajām krācēm: visur jūsu pūlis vajā feniķiešus kā suņus, jo tāda ir priesteru pavēle…
Tu esi prātu zaudējis, feniķieti! Šai brīdī mūsu tauta ieņem Ptaha templi Memfisā…
Hirams atmeta ar roku.
— Jūs neieņemsit to! — viņš atbildēja. — Jūs krāpjat mūs vai paši esat piekrāpti… Jūs gribējāt ieņemt Labirintu un tā dārgumu krātuvi divdesmit trešajā paofi… Bet tikmēr šķiežat spēkus pie Ptaha tempļa — un Labirints ir vējā…
Kas šeit notiek? Kur jums prāts?! — feniķietis iekaisdams turpināja. — Kādēļ ieņemt tukšas ēkas? Jūs laikam uzbrūkat tām vienīgi tālab, lai tiktu pastiprināta Labirinta apsardze!
— Ieņemsim arī Labirintu! — Tutmoss iesaucās.
— Neko jūs neieņemsit! Neko! Labirintu varēja ieņemt tikai viens cilvēks, kura nodomus izjauks jūsu šodienas izgāšanās Memfisā…
Tutmoss apstājās.
Par ko tu īsti runā? — viņš jautāja Hiramam.
Par nekārtībām, kādas pie jums te valda. Par to, ka jūs vairs neesat valdība, bet virsnieku un augstmaņu saujiņa, ko priesteri dzen, kur viņiem ienāk prātā. Jau trīs dienas visā Lejasēģiptē vaida tāds sajukums, ka pūlis grauj mūs, feniķiešus, jūsu vienīgos draugus. Bet kādēļ? Tādēļ, ka vadības groži izslīdējuši jums no rokām un tos jau satvēruši priesteri!
Tu runā tā, jo nepārzini stāvokli, — Tutmoss atbildēja. — Tiesa, priesteri visvisādi mums kaitē un kūda tautu pret feniķiešiem, taču vara ir faraona rokās un viss noris pēc viņa pavēles.
Arī šodienas uzbrukums Ptaha templim? — Hirams jautāja.
Jā, — Tutmoss sacīja, — es pats biju klāt slepenā padomē, kurā faraons pavēlēja ieņemt tempļus šodien, nevis divdesmit trešajā.
Nu, — Hirams iesaucās, — tad es varu pateikt tev, gvardes priekšniek, ka jūs esat pazuduši! Man ir droši zināms, ka lēmums uzbrukt šodien tika pieņemts virspriesteru un nomarhu apspriedē, kas notika Ptaha templī trīspadsmitajā paofi.
Kādēļ viņiem būtu jāpieņem lēmums par uzbrukumu pašiem sev? — Tutmoss zobgalīgi vaicāja.
Acīmredzot tas viņiem vajadzīgs. Un viņi gan māk nokārtot visu labāk par jums — par to esmu jau pārliecinājies!
Tālāko sarunu pārtrauca adjutants, aicinādams Tutmosu pie faraona.
— Ak jā! Gandrīz vai piemirsu. Jūsu kareivji aizturējuši uz ceļa priesteri Pentueru, kas vēlas paziņot faraonam kaut ko svarīgu, — Hirams piemetināja.
Tutmoss saķēra galvu un nekavējoties aizsūtīja virsnieku uzmeklēt Pentueru. Tad devās pie faraona un atgriezies paaicināja feniķieti.
Iegājis ķēniņa istabā, Hirams sastapa tur ķēniņieni Nikotrisi, galveno mantzini, augstāko rakstvedi un dažus karavadoņus. Ramzess XIII satraukti staigāja pa istabu.
— Lūk, faraona un Ēģiptes posts! — ķēniņiene iesaucās, norādīdama uz feniķieti.
— Augsti cienījamā ķēniņien, — neapmulsis un klanīdamies viņai, atbildēja Hirams, — laiks rādīs, kurš bijis uzticams un kurš slikts faraona kalps.
Ramzess XIII pēkšņi nostājās Hirama priekšā.
— Vai tev ir Herhora vēstules asīriešiem? — viņš jautāja.
Feniķietis dabūja zem apmetņa paslēpto sainīti un klusēdams pasniedza to faraonam.
Tas man bija vajadzīgs! — faraons uzvaras priekā Iesaucās. — Vajag nekavējoties paziņot tautai, ka virspriesteri nodevuši valsti!
Mans dēls, — ķēniņiene lūdzošā balsī ieteicās, — pie tava tēva ēnas, pie mūsu dieviem — pagaidi dažas dienas ar šo paziņojumu. Ar feniķiešu veltēm jābūt ļoti piesardzīgiem…
Valdniek, — Hirams sacīja, — tu vari pat sadedzināt šīs vēstules. Man tās nebūt nav vajadzīgas.
Faraons padomāja un noglabāja sainīti azotē.
Nu, ko esi dzirdējis Lejasēģiptē? — viņš jautāja Hiramam.
Visur vajā feniķiešus, — tas atbildēja. — Mūsu mājas sagrauj, mantību izlaupa, un nogalināti jau daudzi cilvēki.
— Esmu dzirdējis. Tur vainojami priesteri!
— Labāk saki, mans dēls, ka tās ir feniķiešu bezdievības un alkatības sekas, — ķēniņiene piemetināja.
Neskatīdamies uz ķēniņieni, Hirams turpināja:
Jau trīs dienas Memfisā uzturas Būbastijas policijas priekšnieks ar diviem palīgiem. Viņi tikuši uz pēdām slepkavām un krāpniekam Likonam…
Kas uzaudzis feniķiešu tempļos! — ķēniņiene Nikotrise iesaucās,
…. Likonam, — Hirams turpināja, — kuru virspriesteris Nofri nolaupījis policijai un tiesai… Likonam, kurš Tēbās, uzdodamies par jūsu majestāti, skraidījis kails pa dārzu kā vājprātīgais.,
— Ko tu runā?! — faraons iekliedzās.
— Lai jūsu majestāte pavaicā augsti cienījamai ķēniņienei! Viņa to redzējusi… — Hirams atteica.
Ramzess apjucis palūkojās uz māti.
— Jā, — sacīja ķēniņiene, — es redzēju šo nelieti, bet neteicu tev neko, lai nesarūgtinātu tevi. Un kurš gan pierādīs, ka Likonu uzsūtījuši virspriesteri; tikpat labi to varēja izdarīt feniķieši!
Hirams ironiski pasmaidīja,
Māt! Māt! — Ramzess pārmetoši sacīja, — vai tiešām tavai sirdij priesteri tuvāki par mani?
Tu esi mans dēls un valdnieks, par kura dārgāka irían nav neviena visā pasaulē! — ķēniņiene pacilāti iesaucās, — Taču es nevaru pieļaut, lai svešs cilvēks, pagáis, pulgo svēto priesteru kārtu, no kuras mēs abi esam cēlušies! Ak, Ramzes! — viņa iekliedzās, noslīgdama ceļos, — Padzen sliktos padomdevējus, kas tev māca apgānīt tempļus, pacelt roku pret tava vectēva Amenhotepa pēcteci! Vēl ir laiks izlīgt… lai glābtu Ēģipti!..
Pēkšņi istabā ienāca Pentuers saplosītās drēbēs, — Nu, un ko tu sacīsi? — faraons dīvainā mierā jautāja.
— Šodien, iespējams, tūlīt, — priesteris satraukts atbildēja, — notiks saules aptumsums…
Faraons pat satrūkās aiz pārsteiguma:
Kas man daļas gar saules aptumsumu? Turklāt tādā brīdī?
Valdniek, — Pentuers atbildēja, — es arī tā domāju, kamēr neizlasīju senās hronikās aptumsuma aprakstus… Tā ir tik baismīga parādība, ka būtu jābrīdina par to visa tauta…
— Katrā ziņā! — Hirams piebilda,
— Kādēļ tu agrāk mums to nedarīji zināmu? — Tutmoss vaicāja priesterim.
— Divas dienas mani noturēja cietumā kareivji…
— Tautu mēs vairs nepagūsim brīdināt, bet paziņojiet vismaz pils karaspēkam, lai tas neļaujas apjukumam! Faraons sasita plaukstas,
— Cik nelāgi! — viņš nočukstēja un pēc tam skaļi sacīja: — Kā tas notiks un kad?…
— Dienā kļūs tumšs kā naktī… — priesteris atbildēja, — Tas turpināšoties tik ilgi, cik vajadzīgs, lai noietu piecsimt soļu. Bet sākšoties pusdienas laikā. Tā man sacīja Meness…
Meness? — faraons atkārtoja. — Man pazīstams šis vārds…
Viņš rakstījis tev par to, valdniek! Bet. paziņojiet taču karaspēkam!.…
Tūdaļ pat atskanēja taures. Gvarde un aziāti nostājās pilnā aprīkojumā, un faraons, štāba virsnieku ielenkts, paziņoja kareivjiem par aptumsumu, piebilzdams, lai nebaidās, jo tumsa drīz izklīdīšot un viņš pats būšot ar viņiem.