— Dzīvo mūžīgi! — atbildēja ciešās karavīru ierindas.
Vienlaikus tika aizsūtīti vairāki jātnieki uz Memfisu.
Karavadoņi nostājās kolonnu priekšgalā, faraons domīgi soļoja pa pagalmu, augstmaņi klusu tērzēja ar Hiramu, bet ķēniņiene, palikusi viena, nokrita uz vaiga Osīrija statujas priekšā.
Bija pāri vieniem, kad saules gaisma sāka kļūt blāvāka.
— Vai tiešām Iestāsies nakts? — faraons jautāja Pentueram.
Jā. Bet tikai uz īsu brīdi.
Un kur paliks saule?
Noslēpsies aiz mēness.
«Būs jāparāda lielāka labvēlība priesteriem, kas pēta zvaigznes,» faraons nodomāja.
Tumsa ātri sabiezēja. Aziātu zirgi kļuva tramīgi, putnu bari laidās lejā un, skaļi klaigādami, nometās dārza kokos.
— Ei, dziesminieki! — Kalips nokomandēja grieķus. Ierībējās bungas, iespiedzās flautas, un šai pavadījumā grieķu pulks uzsāka līksmo dziesmu par priestera meitu, kas tā baidījusies no spokiem, ka varējusi gulēt tikai kazarmās.
Te pār Lībijas pakalniem nolaidās draudīga ēna un zibensātri aizklāja Memfisu, Nīlu un pils dārzus, Tumsa apņēma zemi, bet pie debesīm parādījās ogļmelna lode liesmu gredzenā.
Mežonīgi auri apslāpēja grieķu pulka dziedāšanu. Tur aziāti izgrūda kaujas saucienu un palaida gaisā simtiem, bultu, lai aizbaidītu ļauno garu, kas gribēja aprīt sauli.
— Tu saki, ka šis melnais aplis ir mēness? — faraons jautāja Pentueram.
Tā apgalvo priesteris Meness.
Tas ir dižens prātnieks! Un tumsa tūlīt izklīdīs?
Par to nav šaubu.
Bet ja nu mēness atrausies no debesīm un nokritīs uz zemes?
Tas nav iespējams… Lūk, arī saule! — Pentuers līksmi iesaucās.
Pulki uzgavilēja par godu Ramzesam XIII. Faraons apskāva Pentueru.
— Tik tiešām, — valdnieks sacīja, — mēs redzējām brīnumainu parādību. Taču es negribētu to redzēt vēlreiz. Ja es nebūtu karavīrs, bailes pārņemtu manu sirdi.
Hirams piegāja pie Tutmosa un nočukstēja:
— Sūti tūdaļ pat ziņnešus uz Memfisu! Baidos, ka tikai virspriesteri nav pastrādājuši ko nelāgu.
— Tu domā?
Hirams pamāja ar galvu.
— Viņi nebūtu tik ilgi pārvaldījuši valsti, — viņš sacīja, — nebūtu pārdzīvojuši deviņpadsmit dinastijas, ja nemācētu izmantot tādus gadījumus kā šis…
Pateicies karaspēkam par labo stāju, sastopoties ar neparasto parādību, faraons atgriezās savās istabās. Viņš joprojām bija domīgs, runāja mierīgi, pat lēnprātīgi, taču viņa skaistajā sejā atspoguļojās nedrošība.
Ramzesa dvēselē norisēja mokoša cīņa. Viņš sāka atskārst, ka priesteru rīcībā ir spēki, kurus viņš ne tikai nebija ņēmis vērā, bet atvairījis pat domās, negribēdams par tiem ne dzirdēt.
Priesteri, kas vēroja zvaigžņu kustību, īsā brīdī bija neiedomājami cēlušies viņa acīs. Un faraons nodomāja, ka vajag noteikti iepazīt šo brīnumaino gudrību, kas tik baismīgā kārtā izjauc cilvēka nodomus.
Ziņnesis pēc ziņneša traucās no ķēniņa pils uz Memfisu, lai uzzinātu, kas tur noticis aptumsuma laikā. Taču ziņneši neatgriezās — un pār faraona svītu izpletās neziņas melnie spārni. Ka pie Ptaha tempļa noticis kaut kas nelāgs — par to neviens nešaubījās, bet neviens arī neuzdrošinājās nodoties minējumiem. Šķita, ka gan faraons, gan viņa uzticamie ļaudis priecājās par katru mirkli, kas aizrit neziņā.
Tikmēr ķēniņiene, nosēdusies līdzās faraonam, čukstēja:
— Atļauj man rīkoties, Ramzes! Sievietes mūsu valstij izdarījušas ne vienu vien pakalpojumu… Atceries kaut vai ķēniņieni Nikotrisi no sestās dinastijas vai Makam, kas izveidoja floti Sarkanajā jūrā… Mūsu dzimumam netrūkst ne saprāta, ne apņēmības. Ļauj man rīkoties…
Ja Ptaha templis nav ieņemts un priesteri nav aizskarti, es samierināšu tevi ar Herhoru. Tu apprecēsi viņa meitu, un tava valdīšana būs slavas pilna… Atceries, tavs vectēvs svētais Amenhoteps arī bija virspriesteris un faraona vietvaldis. Un kas zina, vai tu valdītu tagad, ja svētā priesteru kārta negribētu redzēt tronī savu atvasi! Vai tāda ir tava pateicība par dāvāto varu?
Faraons klausījās un domāja, ka priesteru gudrība tomēr ir varens spēks un cīnīties ar viņiem grūti.
Tikai ap trijiem ieradās pirmais vēstnesis no Memfisas, pie tempļa izvietotā pulka adjutants. Viņš pastāstīja faraonam, ka templis nav ieņemts dievu dusmu dēļ; tauta "dusi, priesteri triumfē, un pat kareivju vidū radies sajukums šīs briesmīgās, lai arī tik īsās nakts laikā.
Tad, paaicinājis malā Tutmosu, adjutants paziņoja viņam bez aplinkiem, ka karaspēks ir iebiedēts un pēc paniskās bēgšanas ir tikpat daudz ievainoto un nogalināto, kā tikai pēc kaujas mēdz būt.
Kas notiek ar pulkiem? — Tutmoss šausmās ievaicājās.
Protams, — adjutants atteica, — mums izdevās savākt un nostādīt kareivjus ierindā, taču par to, ka varētu sūtīt viņus pret tempļiem, nevar būt ne runas., Sevišķi tagad, kad priesteri sniedz palīdzību ievainotajiem. Tagad kareivis, ieraugot skūto pauri un panteras ādu, gatavi krist pie zemes, un paies ilgs laiks, iekams kāds no viņiem uzdrošināsies pārkāpt tempļa slieksni….
— Un ko priesteri?
— Svētī kareivjus, baro viņus, dzirda un izliekas, ka karaspēks nav vainojams uzbrukumā tempļiem, ka tās bijušas feniķiešu izdarības…
— Un jūs to pieļaujat?! — Tutmoss iesaucās.
— Viņa majestāte bija mums pavēlējis aizstāvēt priesterus no pūļa, — adjutants atteica. — Ja mums būtu atļauts Ieņemt tempļus, mēs tur būtu jau desmitos no rīta, bet priesteri tupētu pagrabos…
Šai brīdī sardzes virsnieks paziņoja Tutmosam, ka no Memfisas ieradies vēl viens priesteris, kas vēlas runāt ar viņa majestāti.
Tutmoss pārlaida skatienu atnācējam. Tas bija vēl samērā jauns cilvēks ar tādu kā kokā grebtu seju. Viņš sacīja, ka nākot pie faraona no Samentu.
Ramzess tūdaļ pieņēma priesteri, kas, nokritis pie zemes, pasniedza valdniekam gredzenu, kuru ieraugot faraons nobālēja.
— Ko tas nozīmē? — faraons jautāja.
— Samentu vairs nav starp dzīvajiem… — sūtnis atbildēja.
Ramzess brīdi nespēja izrunāt ne vārda. Beidzot viņš vaicāja:
— Kā tas notika?
— Liekas, — priesteris atbildēja, — ka Samentu notverts kādā no Labirinta zālēm un pats noindējies, lai izbēgtu no mocībām… Un šķiet, ka viņam uz pēdām ticis Nofri ar kaut kāda grieķa palīdzību, turklāt šis grieķis esot ļoti līdzīgs jūsu majestātei…
— Atkal Nofri un Likons! — Tutmoss saniknots iesaucas. — Valdniek, vai tu vēl ilgi pacietīsi šos nodevējus?
Faraons atkal sasauca slepeno padomi, ielūgdams tajā Hiramu un priesteri, kas bija ieradies ar Samentu gredzenu. Pentuers nevēlējās piedalīties padomē, bet augsti cienījamā ķēniņiene Nikotrise atnāca bez uzaicinājuma.
— Baidos, — Hirams pačukstēja Tutmosam, — ka pēc priesteru padzīšanas Ēģiptē sāks valdīt sievišķi.
Kad augstmaņi bija sapulcējušies, faraons deva vārdu Samentu sūtnim.
Jaunais priesteris negribēja neko stāstīt par Labirintu, toties gari un plaši runāja par to, ka Ptaha templis nemaz netiekot apsargāts un pietiktu pārdesmit kareivju, lai sagūstītu visus, kas tajā patvērušies.
— Šis cilvēks ir nodevējs! — ķēniņiene iesaucās. — Pats būdams priesteris, kūda uz vardarbību pret priesteriem!
Taču sūtņa sejā nenodrebēja ne vaibsts.