Augsti cienījamā ķēniņien, — viņš atteica. — Nofri pazudināja manu skolotāju un aizgādni Samentu, un es būtu pēdīgais neģēlis, ja negribētu atriebties. Nāve pret nāvi!
Šis jauneklis man patīk! — Hirams nočukstēja.
Tik tiešām klātesošie sajuta it kā svaigu vēsmu. Karavadoņi izslējās, augstmaņi ziņkāri raudzījās uz priesteri, pat faraona seja bija atdzīvojusies.
Neklausies viņā, mans dēls! — ķēniņiene lūdzās.
Kā tu domā, — faraons pēkšņi uzrunāja jauno priesteri, — ko darītu tagad svētais Samentu, ja būtu dzīvs?
Esmu pārliecināts, — priesteris apņēmīgi atbildēja,
— ka Samentu iekļūtu Ptaha templī, nokvēpinātu vīraku dieviem, bet nodevējus un slepkavas sodītu.
Bet es atkārtoju, ka tu esi ļaunākais nodevējs! — ķēniņiene nerimās.
Es tikai izpildu savu pienākumu, — priesteris nesatricināmā mierā atteica.
Šis cilvēks patiesi ir Samentu māceklis, — Hirams piemetināja. — Viņš vienīgais skaidri redz, kas mums jādara.
Karavadoņi un augstmaņi piekrita Hiramam, bet augstākais rakstvedis piebilda:
Ja jau mēs esam uzsākuši cīņu ar priesteriem, tad tā jānoved līdz galam, jo vairāk tagad, kad mums ir vēstules, kas pierāda, ka Herhors ved sarunas ar asīriešiem — un tā ir valsts nodevība…
Herhors turpina Ramzesa XII politiku, — ķēniņiene ieminējās,
— Bet es esmu Ramzess XIII! — faraons pikti atbildēja. Tutmoss piecēlās no krēsla.
Mans valdniek, — viņš sacīja, — atļauj man rīkoties! Bīstami ir vilkt garumā šo nenoteikto stāvokli, un būtu noziedzīgi un muļķīgi neizmantot gadījumu. Tā kā šis priesteris apgalvo, ka templis nav aizsargāts, atļauj man doties turp ar vīriem, kurus pats izvēlēšos!
Es došos tev līdzi! — Kalips pieteicās. — Es zinu no pieredzes, ka pašpārliecināts ienaidnieks ir visvājākais. Un ja mēs tagad iebruksim Ptaha templī.
Jums nemaz nav jāiebrūk — jūs varat tur ieiet kā faraona pavēles izpildītāji, lai apcietinātu nodevējus, — augstākais rakstvedis paziņoja. — Tam nav vajadzīgs īpašs spēks … Cik bieži viens policists metas virsū veselai zagļu bandai un saķer, kurus grib ….
Mans dēls piekāpjas, uzklausot jūsu padomus, — ķēniņiene sacīja. — Taču viņš negrib vardarbības, viņš aizliedz jums…
Hm! Ja tā, — jaunais Seta priesteris ieteicās, — pateikšu viņa majestātei vēl kaut ko…
Viņš vairākkārt dziļi atvilka elpu un klusinātā balsī turpināja:
Memfisas ielās priesteru piekritēji sludina, ka…
Ko? Runā droši! — faraons viņu mudināja,
… ka tu, valdniek, esi zaudējis pratu, ka neesi iesvētīts par virspriesteri un ka neesi pat vēl kronēts… Ka tevi var gāzt no troņa…
— Tieši no tā es baidos, — ķēniņiene nočukstēja. Faraons pietrūkās no krēsla.
— Tutmos! — viņš iesaucās, un viņa balsī jautās agrākā enerģija. — Ņem kareivjus, cik vien tev vajag, dodies uz Ptaha templi un atved pie manis Herhoru un Nofri, kurus apsūdz valsts nodevībā! Ja viņi pieradīs, ka nav vainīgi, es atkal dāvāšu viņiem savu žēlastību. Pretējā gadījumā…
— Vai tu aptver, ko runā? — ķēniņiene viņu pārtrauca.
Šoreiz saniknotais faraons neatbildēja viņai, bet augstmaņi iekliedzās:
— Nāve nodevējiem! Kopš kura laika Ēģiptē faraonam jāziedo uzticamie kalpi, lai izlūgtos neliešu žēlastību?!
Ramzess XIII pasniedza Tutmosam sainīti ar Herhora vēstulēm asīriešiem un svinīgi paziņoja klātesošajiem:
Līdz priesteru dumpja apspiešanai nododu savu varu gvardes priekšniekam Tutmosam. Tagad klausiet viņam, bet tu, cienījamā māt, griezies pie viņa ar saviem aizrādījumiem!
Gudri un taisnīgi tu rīkojies, valdniek! — augstākais rakstvedis iesaucās. — Faraonam neklājas noņemties ar dumpi, bet enerģiskas varas trūkums var mūs pazudināt!
Visi augstmaņi nolieca galvas Tutmosa priekšā. Ķēniņiene vaimanādama noslīga pie dēla kājām.
Tutmoss karavadoņu pavadībā izgāja pagalmā, lika pirmajam gvardes pulkam nostāties ierindā un vērsās pie kareivjiem:
— Man vajadzīgi pārdesmit cilvēki, kas gatavi mirt par mūsu valdnieku.
Kareivju un virsnieku pieteicās vairāk, nekā vajag, un viņu priekšgalā izvirzījās Einana.
— Vai esat gatavi mirt? — Tutmoss jautāja.
— Mirsim, komandier, ar tevi par viņa majestāti! — Einana iesaucās.
— Jūs nemirsit, bet uzvarēsit zemiskos noziedzniekus, — Tutmoss atbildēja. — Kareivji, kas piedalīsies šai uzbrukumā, tiks iecelti par virsniekiem, bet virsnieki tiks paaugstināti par divām pakāpēm. To saku jums es, Tutmoss, virspavēlnieks pēc faraona gribas!
— Dzīvo mūžīgi!
Tutmoss lika iejūgt divdesmit piecus smagās kavalērijas ratus un iesēdināt tajos brīvprātīgos. Pats kopā ar Kalipu uzlēca zirgos, un drīz visa kolonna, virzoties uz Memfisu, nozuda putekļu mākonī.
Vērodams to no ķēniņa pils loga, Hirams palocījās faraonam un nočukstēja:
— Tikai tagad es ticu, ka tu, valdniek, neesi bijis uz vienu roku ar priesteriem…
— Vai tev prāts! — faraons sašuta.
— Piedod, valdniek, taču šodienas uzbrukumu templim organizēja priesteri. Kā viņi tur iesaistīja jūsu majestāti — netieku gudrs.
Bija jau pieci pēc pusdienas.
Divdesmit septītā nodaļa
Tieši šai brīdī priesteris, kas dežurēja uz Ptaha tempļa pilona Memfisā, paziņoja virspriesteriem un nomarhiem, kas apspriedās zālē, ka faraona pils dod kaut kādas zīmes.
— Liekas, viņa majestāte grib salīgt mieru ar mums, — smiedamies sacīja kāds nomarhs.
— Šaubos, — Nofri atteica.
Herhors uzkāpa pilonā — viņam signalizēja no pils. Drīz viņš atgriezās un sacīja klātesošajiem:
— Mūsu jaunais priesteris lieliski ticis ar visu galā… Šurp brauc Tutmoss ar pārdesmit brīvprātīgajiem, lai apcietinātu mūs vai nogalinātu.
Un tu vēl atļaujies aizstāvēt Ramzesu! — Nofri iekliedzās.
Man jāaizstāv un es aizstāvēšu viņu, jo esmu to svinīgi apzvērējis ķēniņienei … Ja mums nepalīdzētu svētā Amenhotepa augsti cienījamā meita, mūsu stāvoklis nebūtu tāds, kāds tas ir.
Nu, toties es neesmu zvērējis! — Nofri atteica un atstāja zāli.
— Ko viņš grib uzsākt? — kāds nomarhs jautāja.
— Vecais galīgi nonācis bērna prātā, — Herhors atteica, paraustīdams plecus.
Ap sešiem vakarā gvardes nodaļa, neviena neaizturēta, piebrauca pie Ptaha tempļa; komandieris pieklaudzināja pie vārtiem, kas tūdaļ atdarījās. Tas bija Tutmoss ar saviem brīvprātīgajiem.
Kad virspavēlnieks iegāja tempļa pagalmā, viņš izbrīnījās, ieraugot, ka viņam pretī nāk ar Amenhotepa infulu rotājies Herhors, kuru pavada vienīgi priesteri.
— Ko tu vēlies, mans dēls? — virspriesteris jautāja virspavēlniekam, kas bija mazliet apmulsis.
Taču Tutmoss ātri attapās un atbildēja:
Herhor! Tēbu Amona virspriesteri! Pamatojoties uz vēstulēm, kuras tu esi rakstījis asīriešu vietvaldim Sargonam un kuras man ir klāt, tu tiec apsūdzēts valsts nodevībā un tev jāatbild faraona priekšā!
Ja jaunais valdnieks, — mierīgi atbildēja Herhors, — grib noskaidrot, mūžam dzīvā Ramzesa XII politikas mērķus, lai griežas mūsu augstajā padomē — tur viņš saņems paskaidrojumus.
Aicinu tevi nekavējoties sekot man, ja negribi, lai tevi piespiežu! — Tutmoss Iesaucās.
Mans dēls, es lūdzu dievus, lai viņi pasargā tevi no vardarbības un soda, kādu esi pelnījis.
Tu nāc? — Tutmoss jautāja,