Es gaidu Ramzesu šeit, — Herhors atbildēja.
— Tad paliec šeit, krāpniek! — Tutmoss iekliedzās. Viņš izvilka zobenu un metās virsū Herhoram. Šai mirklī viņam aiz muguras stāvošais Einana pacēla zobenu un no visa spēka cirta Tutmosam pa plecu tā, ka asinis pašķīda uz visām pusēm. Faraona mīlulis nogāzās zemē gandrīz pušu pāršķelts.
Vairāki kareivji ar noliektiem šķēpiem klupa virsu Einanam, taču pēc īsas cīņas ar saviem biedriem krita. Trīs ceturtdaļas brīvprātīgo bija priesteru uzpirkti.
Lai dzīvo svētais Herhors — mūsu pavēlnieks! — iesaucās Einana, vicinādams asiņainu zobenu.
Lai dzīvo mūžos! — kareivji un priesteri atkārtoja un visi nokrita uz vaiga.
Visgodājamais Herhors pacēla rokas pret debesīm un svētīja viņus.
Atstājis tempļa, pagalmu, Nofri nokāpa pazemē, kur mitinājās Likons. Virspriesteris jau pie sliekšņa izņēma no azotes kristāla lodīti, kuru ieraugot grieķi sagrāba niknums.
Kaut zeme jūs aprītu! Kaut jūsu līķi nezinātu miera! — Likons lādējās, līdz beidzot apklusa, un aizmiga.
Ņem šo ieroci, — Nofri sacīja, pasniegdams grieķim dunci ar šauru asmeni, — ņem šo dunci un ej uz pils dārzu …. Tur nostājies vīģeskoku audzē un gaidi to, kurš tev atņēmis un pavedis Kamu…
Likons bezspēcīgās dusmās sāka griezt zobus,
— Un, kad ieraudzīsi viņu, — pamosties, — Nofri pabeidza. Tad uzmeta grieķim virsnieka apmetni ar kapuci, Iečukstēja viņam ausī paroli un izveda viņu no pazemes pa slepenajiem tempļa vārtiem tukšā ielā.
Pēc tam Nofri žigli kā jauneklis uzskrēja pilona virsotnē un, paņēmis rokā vairākus krāsainus karodziņus, sāka signalizēt faraona pils virzienā. Viņu acīmredzot pamanīja un saprata, jo virspriestera pergamentam līdzīgajā sejā parādījās derdzīgs smaids,
Nofri satina karodziņus, atstāja pilona terasi un lēnām sāka kāpt lejā. Kad viņš jau bija otrajā stāvā, viņu pēkšņi Ielenca vairāki viri brūnos apmetņos, zem kuriem vīdēja krekli ar melnām un baltām svītrām.
— Lūk, viņš, visgodājamais Nofri! — sacīja viens no viņiem.
Un visi trīs noslīga ceļos virspriestera priekšā, kurš neviļus pacēla roku svētībai, taču atģidīes jautāja:
Kas jūs esat?
Labirinta sargātāji,
Kādēļ esat aizstājušies man ceļā? — Nofri vaicāja, un viņa rokas un plānās lūpas iedrebējās.
Mums nav jāatgādina tev, svētais vīrs, — viens no sargātājiem, palikdams ceļos, sacīja, — ka pirms dažām dienām tu biji Labirintā un zini ceļu uz turieni tikpat labi kā mēs, lai gan šis noslēpums tev nav uzticēts… Bet tu esi pārāk gudrs, lai nezinātu mūsu tiesības šādos gadījumos…
Ko tas nozīmē?! — Nofri, paceldams balsi, Iekliedzās. — Jūs esat slepkavas, kurus uzsūtījis Herh … — viņš nepabeidza. Viens no vīriem sagrāba viņu pie rokas, otrs uzmeta viņam lakatu galvā, bet trešais iešļāca sejā bezkrāsainu šķidrumu.
Nofri sagrīļojās un nokrita. Viņam vēlreiz uzšļāca šķidrumu, un, kad viņš bija miris, Labirinta sargātāji noguldīja viņu nišā, ielika stingstošajā rokā kaut kādu papirusu un nozuda pilona gaiteņos.
Trīs līdzīgi ģērbušies cilvēki sekoja Likonam kopš tā paša brīža, kad, izlaists no tempļa, tas nokļuva tukšajā ielā. Šie cilvēki slēpās netālu no vārtiem, pa kuriem bija Iznācis grieķis, un sākumā Jāva viņam mierīgi attālināties, Taču drīz viens no viņiem pamanīja grieķa kustībās kaut ko aizdomīgu — un visi devās viņam nopakaļ.
Dīvaini: aizmidzinātais Likons, itin kā juzdams, ka viņam seko, pēkšņi iegriezās kādā dzīvā ielā, tad ļaužu pārpilnā laukumā, bet pēc tam pa zvejnieku ieliņu skrēja uz Nīlas pusi. Te kādā līcī viņš atrada nelielu laivu, ielēca tajā un neiedomājami ātri sāka irties uz pretējo krastu.
Viņš jau bija pārsimt soļu no krasta, kad viņam nopakaļ atīrās laiva ar vienu laivinieku un vēl trim vīriem. Pēc īsa laiciņa parādījās cita laiva — ar diviem laiviniekiem un arī trim vīriem.
Abas laivas sparīgi dzinās pakaļ Likonam.
Laivā ar vienu airētāju sēdēja Labirinta sargātāji un vērīgi sekoja saviem sāncenšiem, cik atļāva krēsla, kas, saulei norietot, ātri sabiezēja.
— Kas ir tie trīs? — Labirinta sargātāji čukstējās.
— Viņi jau aizviņdien klaiņoja gar templi, bet tagad dzenas viņam pakaļ… Vai tikai viņi negrib Likonu pasargāt no mums?
Likona laivele piestāja pretējā krastā, Aizmidzinātais grieķis izlēca no tās un naski devās uz pils dārziem. Lāgiem viņš sagrīļojās, apstājās un saķēra galvu, tad atkal soļoja uz priekšu kā nezināma spēka pievilkts,
Labirinta sargātāji arī izkāpa pretējā krastā, taču viņus jau bija paguvuši apsteigt viņu sāncenši.
Sākās vienreizējs skrējiens. Likons joņoja ķēniņa pils virzienā kā ātrskrējējs, viņam nopakaļ trīs nepazīstamie, bet aizmugurē — trīs Labirinta sargātāji,
Pārsimt soļu no dārza abas vajātāju grupas nonāca līdzās. Bija jau nakts, taču gaiša.
Kas jūs tādi? — Labirinta sargātājs jautāja nepazīstamajiem.
Esmu Būbastijas policijas priekšnieks, Ar diviem virsniekiem vajāju lielu noziedznieku,
Bet mēs esam Labirinta sargātāji un arī vajājam šo cilvēku.
Abas grupas vēroja viena otru, turot rokas uz zobenu vai nažu spaliem.
— Ko jūs gribat ar viņu darīt? — beidzot jautāja policijas priekšnieks.
Mums ir spriedums viņam…
Un līķi jūs pametīsit?
— Ar visu, kas viņam mugurā, — vecākais sargātājs atteica.
Policisti sačukstējās,
— Ja jūs runājat patiesību, — pēdīgi paziņoja policijas priekšnieks, — mēs jums netraucēsim. Gluži otrādi, atdosim viņu uz brīdi jums, ja viņš nonāks mūsu rokās.
Vai zvērat? — Zvēram!
Tad varam iet kopā.
Abas grupas apvienojās, taču grieķis jau bija nozudis no redzes loka.
— Nolādēts! — policijas priekšnieks iesaucās. — Atkal aizmucis…
— Gan atradīsies, — Labirinta sargātājs atteica.
— Droši vien pa to pašu ceļu nāks atpakaļ.
— Kas viņam vajadzīgs ķēniņa dārzā? — priekšnieks
jautāja.
— Virspriesteri sūta viņu turp kaut kādos savos nolūkos. Bet gan viņš atgriezīsies templī! … — sargātājs atbildēja.
Viņi nolēma gaidīt un rīkoties kopīgi,
— Trešo nakti mokāmies, — kāds policists žāvādamies teica.
Viņi ietinās apmetņos un atgūlās zālē,
Tūlīt pēc Tutmosa aizbraukšanas ķēniņiene klusēdama piecēlās un, lūpas sakniebusi, devās laukā no istabas. Kad Ramzess gribēja māti nomierināt, tā skarbi pārtrauca viņu:
— Paliec sveiks, faraon!.. Es lūdzu dievus, lai viņi ļauj man rīt sveikt tevi vēl kā faraonu…
— Tu šaubies par to, māt?
— Kā lai nešaubās, ja tu uzklausi bezprāšu un nodevēju padomus!
Viņi izšķīrās aizkaitināti.
Drīz viņa majestāte, atguvis labu noskaņojumu, līksmi tērzēja ar augstmaņiem. Taču jau sešos viņu sāka urdīt nemiers.
Tutmosa ziņnesim jau vajadzēja būt klāt, — viņš sacīja saviem galminiekiem. — Esmu pārliecināts, ka viss ir izšķīries…
Grūti pateikt, — galvenais mantzinis atteica. — Viņi varēja nedabūt laivas… Varēja sadurties ar pretestību templī….
— Bet kur jaunais priesteris? — Hirams pēkšņi jautāja.
— Priesteris?… Mirušā Samentu sūtnis? — augstmaņi apjukuši atkārtoja. — Patiešām — kur viņš palicis?
Aizsūtīja kareivjus pārmeklēt dārzu. Viņi apskrēja visus celiņus, taču priestera nekur nebija.