Augstmaņi sadrūvējās. Visi sēdēja klusēdami, iegrimuši nemierīgās domās.
Saulei rietot, Istabā ienāca kāds faraona kalpotājs un pačukstēja viņam, ka cienījamā Hebrona smagi saslimusi un ļoti lūdz, lai viņa majestāte to apmeklē.
Galminieki, zinot attiecības, kādas saistīja faraonu ar daiļo Hebronu, saskatījās, taču, kad Ramzess izteica vēlēšanos iziet dārzā, neviens neiebilda. Dārzā, kur netrūka sardzes posteņu, bija tikpat droši kā pilī, un neviens neuzskatīja par piedienīgu kaut vai iztālēm novērot faraonu, zinot, ka Ramzesam tas nepatīk.
Kad valdnieks nozuda gaitenī, augstākais rakstvedis sacīja mantzinim:
Laiks velkas kā rati tuksnesī, Varbūt Hebronal ir kādas ziņas no Tutmosa?
Taisnību sakot, — mantzinis atbildēja, — viņa uzbrukums ar pārdesmit kareivjiem man tagad šķiet pilnīgs bezprāts…
Vai tad pie Sāls ezeriem faraons rīkojās prātīgāk, augu nakti dzīdamies pakaļ Tehennam? — Hirams piebilda. — Drosme ir svarīgāka par kareivju skaitu,
— Kur tad ir jaunais priesteris? — mantzinis vaicāja.
— Viņš atnāca nepieteicies un aizgāja, nevienam atļauju neprasot… Te visi izturas kā sazvērnieki.
Mantzinis bēdīgi pašūpoja galvu.
…Ramzess ātri aizskrēja līdz Tutmosa pilij. Kad viņš iegāja iekšā, Hebrona raudādama metās viņam ap kaklu.
Es mirstu aiz bailēm! — viņa iesaucās.
Tu baidies par Tutmosu?
Kas man daļas gar viņu! — Hebrona attrauca, nicīgi savilkusi lūpas. — Tu esi vienīgais, kas man rūp …. tikai par tevi es domāju… par tevi baidos…
Lai svētītas tavas bailes — tās kaut uz brīdi izkliedēja manu garlaicību! — smiedamies atbildēja faraons.
— Ak, dievi! Cik grūta diena … Ja tu būtu bijusi klāt mūsu apspriedē!.. Ja būtu dzirdējusi, par ko mēs runājām, un redzētu manu padomdevēju ģīmjus!.. Un piedevām augsti cienījamajai ķēniņienei labpatika pagodināt mūs ar savu klātbūtni. Es nespēju ne iedomāties, ka augstais faraona stāvoklis man var tā apnikt!
— Nerunā par to tik skaļi! — Hebrona viņu brīdināja.
— Ko tu iesāksi, ja Tutmosam neizdosies ieņemt templi?
— Atcelšu viņu no virspavēlnieka amata, noglabāšu kroni lādē un uzlikšu galvā virsnieka bruņucepuri, — Ramzess atbildēja. — Esmu pārliecināts — ja es pats nostāšos armijas priekšgalā, dumpis norims..
— Kurš dumpis? — Hebrona jautajā.
— Ak jā! Mums taču ir divi dumpji, — Ramzess iesmējās. — Tauta pret priesteriem, priesteri pret mani…
Viņš sagrāba Hebronu apkampienos un, nosēdinājis uz dīvāna, sāka čukstēt viņai:
— Cik tu šodien daiļa!.. Ikreiz, kad redzu tevi, tu man liecies pavisam cita un aizvien daiļāka!..
— Laid mani! Reizēm es baidos, ka tu man iekodīsi.
— Kost ne… bet es varētu skūpstīt un skūpstīt tevi bez gala… Tu pat nezini, cik tu esi brīnišķīga…
— Līdzās ministriem un karavadoņiem … Nu, laid…
Ak, ja es būtu granātkoks! Ja man būtu tik daudz roku, cik tam ir zaru, lai apskautu tevi! Tik daudz plaukstu, cik tam ir lapu, un tik daudz lūpu, cik tam ir ziedu, lai reizē varētu skūpstīt tavas acis, lūpas, krūtis!..
Kā valdnieks, kurš var zaudēt troni, tu esi apbrīnojami vieglprātīgs,.
Tavās skavās es neraizējos par troni, — Ramzess attrauca. — Kamēr man klāt ir zobens, es saglabāšu arī varu.
Bet tavs karaspēks ir sakauts, — Hebrona sacīja, raisīdamās vaļā no viņa apkampieniem.
Rīt nāks jauni pulki, bet parit savākšu izklīdinātos … Nedomā par niekiem … Viens mīlestības mirklis Ir vairāk vērts nekā vesels valdīšanas gads…
Stundu pēc saulrieta faraons atstāja Hebronas mājokli un nesteidzīgi devās uz savu pili. Viņš bija sapņains, noguris un domāja, ka virspriesteri ir nelgas, pretodamies viņa gribai. Kopš laika gala Ēģiptē nebūtu bijis labāka valdnieka par viņu…
Pēkšņi no vīģeskoku skupsnas iznāca cilvēks tumšā apmetnī un aizstājās faraonam ceļā.
Ramzess, lai labāk viņu saskatītu, piegāja viņam tuvāk un iesaucās:
— Ak tas esi tu, nelieti?! Beidzot es tevi dabūju rokā! Tas bija Likons. Ramzess sagrāba viņu aiz spranda.
Grieķis iesēcās un nokrita uz ceļiem. Šai mirklī faraons sajuta svelošas sāpes vēdera kreisajā pusē.
— Tu vēl kodīsi?! — Ramzess iekliedzās un abām rokam sažņaudza grieķa kaklu. izdzirdis nobrakšķam skriemeļus, viņš riebumā atgrūda to. Likons nogāzās, raustīdamies pirmsnāves krampjos.
Faraons, paspēris dažus soļus, saķēra sānus un sataustīja dunča spalu.
— Vai esmu ievainots?
Viņš izvilka no brūces šauro asmeni un aizspieda ievainojumu.
«Diez vai kādam no maniem padomdevējiem ir apsējs?» viņš nodomāja un, juzdams, ka zaudē samaņu, pasteidzināja soļus.
Jau pie pašas pils viņam pretī izskrēja kāds virsnieks, saukdams:
— Tutmoss nonāvēts! Viņu nogalinājis nodevējs Einana!
— Einana? — faraons atkārtoja, — Un ko pārējie?
— Gandrīz visi brīvprātīgie, kas devās līdzi Tutmosam, bija priesteru uzpirkti….
— Diezgan! Laiks darīt tam galu! — faraons iesaucās.
— Taurējiet, lai pulcējas aziātu pulki…
Ietaurējās taure — un aziāti skrēja laukā no kazarmām, vedot pavadā zirgus.
Dodiet arī man zirgu, — faraons sacīja. Taču, sajutis, ka stipri apreibst galva, piebilda:
Nē … dodiet man nestuves … Es negribu nogurdināt sevi….
Un pēkšņi sagrīļojās un iekrita virsnieku rokās.
— Gandrīz piemirsu … — viņš sacīja dziestošā balsī.
— Atnesiet man bruņucepuri un zobenu …. tērauda zobenu … kas man bija līdzi pie Sāls ezeriem… Ejam pret Memfisu…
No pils izskrēja augstmaņi un kalpotāji ar lāpām.
Virsnieku balstītajam faraonam seja kļuva pelēka, acis apmiglojās. Viņš pastiepa roku, it kā sniegdamies pēc ieroča, pavēra lūpas un vispārējā klusumā izdvesa pēdējo nopūtu — viņš, kas bija valdījis pār abām pasaulēm — pār laicīgo un pār mūžīgo.
Divdesmit astotā nodaļa
No Ramzesa XIII nāves līdz viņa apbedīšanas dienai valsti pārvaldīja Tēbu Amona tempļa virspriesteris un nelaiķa faraona vietvaldis — visgodājamākais Sens Amons Herhors.
Vietvalža īslaicīgā valdīšana labvēlīgi ietekmēja valsts stāvokli. Herhors nomierināja dumpiniekus un atļāva darbatautai atpūsties ik septīto dienu, kā tas bijis senos laikos. Priesteriem lika Ievērot stingru kārtību, ņēma aizgādībā svešzemniekus, it īpaši feniķiešus, un noslēdza līgumu ar Asīriju, tomēr neatdodams tai Feniķiju, kas joprojām maksāja Ēģiptei nodevas.
Šīs neilgās valdīšanas laikā tiesa tika spriesta ātri, taču bez pārliecīgas bardzības. Neviens nedrīkstēja sist zemniekam, kas varēja sūdzēties par pāridarījumiem tiesā, ja vien viņam bija laiks un pietiekami daudz liecinieku.
Herhors sāka nomaksāt parādus, kuros bija iestidzis faraons un valsts. Viņš panāca, ka feniķieši daļēji atteicās no tām summām, kuras viņiem bija parādā valsts kase, bet, lai segtu atlikušo parādu, pieprasīja no Labirinta milzīgus līdzekļus par trīsdesmit tūkstošiem talantu.
Jau pēc trim mēnešiem valstī iestājās miers un labklājība un ļaudis runāja:
— Lai slavēta vietvalža Sena Amona Herhora valdīšana! Dievi tik tiešām lēmuši viņam kļūt par valdnieku, lai viņš glābtu Ēģipti no posta, kādā to iegrūdis Ramzess XIII — vieglprātis un brunču mednieks!..
Pagāja tikai daži mēneši — un tauta jau bija paguvusi aizmirst, ka visi Herhora veikumi bija vienīgi jaunā faraona cildeno ieceru īstenojums.