Tobi mēnesī (oktobris — novembris), kad Ramzesa XIII mūmija jau bija guldīta ķēniņa kapenēs, Tēbu Amona templī sapulcējās gandrīz visi virspriesteri, nomarhi, karavadoņi un arī slavenais austrumu armijas pavēlnieks Nitagers.
Tai pašā milzīgajā zālē, kur pirms pusgada priesteri bija apcerējuši Ramzesa XII dzīves gaitas un pauduši savu netīksmi pret Ramzesu XIII, — šai pašā vietā tagad bija sanākuši augstmaņi, lai Herhora vadībā izlemtu vissvarīgāko valsts jautājumu.
Un, lūk, divdesmit piektajā tobi tieši pusdienlaikā Herhors Amenhotepa infulā apsēdās tronī, bet pārējie krēslos — un notika padome.
Tā beidzās ārkārtīgi ātri, it kā tās iznākums jau būtu iepriekš izšķirts.
— Virspriesteri, nomarhi un karavadoņi! — Herhors iesāka. — Mēs esam šeit sapulcējušies bēdīga un svarīga iemesla dēļ. Aizejot mūžībā Ramzesam XIII, kura neilgā un vētrainā valdīšana beigusies tik nelaimīgi…
Te Herhors nopūtās.
— Aizejot mūžībā Ramzesam XIII, nomiris ne tikai faraons — beigusi pastāvēt arī slavenā divdesmitā dinastija…
Klātesošajiem pārskrēja kurnoņa.
— Dinastija nav beigusi pastāvēt! — diezgan skarbi piebilda varenais Memfisas nomarhs. — Ir taču dzīva ķēniņiene Nikotrise. Tātad tronis pieder viņai.
Brīdi klusējis, Herhors atbildēja:
— Mana augsti cienījamā laulātā draudzene ķēniņiene Nikotrise.
Tagad zālē atskanēja nevis kurnoņa, bet gan kliegšana, kas nerimās ilgāku laiku. Kad tā apklusa, Herhors mierīgi un izteiksmīgi atsāka:
Mana augsti cienījamā laulātā draudzene ķēniņiene Nikotrise neremdināmās bēdās pēc dēla nāves atteikusies no troņa,
Atļaujiet! — Memfisas nomarhs Iesaucās, — Visgodājamākais vietvaidis dēvē ķēniņieni par savu laulāto draudzeni» Tā ir pavisam jauna ziņa, kas vispirms jāpārbauda.
Pēc Herhora mājiena Tēbu augstākais tiesnesis izņēma no zelta lādītes un skaļi nolasīja aktu par laulībām, kuras pirms divām dienām bija noslēdzis visgodājamākais Amona virspriesteris Sens Amons Herhors un ķēniņiene Nikotrise, Ramzesa XII atraitne, Ramzesa XIII māte.
Pēc šī paskaidrojuma iestājās kapa klusums.
Herhors turpināja:
Tā kā mana laulātā draudzene un vienīgā troņmantniece atteikusies no savām tiesībām un tādējādi beigusies divdesmitās dinastijas valdīšana, mums jāizvēl jauns valdnieks … Vajag, lai šis valdnieks būtu nobriedis, enerģisks un valsts lietās pieredzējis cilvēks. Tādēļ es iesaku jums, godājamie, šim augstajam amatam izvēlēt…
Herhoru! — kāds iesaucās,
… izvēlēt slaveno austrumu armijas pavēlnieku Nitageru, — Herhors pabeidza,
Nitagers ilgi sēdēja, acis piemiedzis un smaidīdams. Pēdīgi viņš piecēlās un sacīja:
— Laikam jau nekad nepietrūks cilvēku, kas tīkotu pēc faraona titula. Iespējams, ka to atrastos pat vairāk, n kā vajadzīgs. Par laimi, paši dievi, izdeldējot bīstamos sāncenšus, norādījuši mums cilvēku, kas vienīgais ir augstākās varas cienīgs, Un, manuprāt, es rīkošos saprātīgi, ja, atsakoties no man visžēlīgi piedāvātā kroņa, atbildēšu: «Lai dzīvo mūžos viņa majestāte Sens Amons Herhors, jaunās dinastijas pirmais faraons!»
Klātesošie — ar dažiem izņēmumiem — atkārtoja šo suminājumu, un augstākais tiesnesis atnesa uz zelta paplātes divus kroņus: baltu — Augšēģiptes un sarkanu — Lejasēģiptes. Vienu no tiem paņēma Osīrija virspriesteris, otra — Hora virspriesteris un pasniedza Herhoram, kurš, noskūpstījis zelta čūsku, uzlika tos sev galvā,
Pēc tam sākās goddevības apliecināšanas ceremonija, kas ilga vairākas stundas, Tad tika sastādīts atbilstošs akts, padomes dalībnieki uzspieda tanī savus zīmogus, un kopš tā brīža Sens Amons Herhors kļuva par īsteno faraonu, par abu pasauļu, kā ari par savu pavalstnieku dzīvības un nāves valdnieku.
Pievakarē viņa majestāte atgriezās savās Istabās, kur sastapa Pentueru. Priesteris bija Izdēdējis, un viņa izvārgušajā sejā bija redzams pagurums un skumjas,
Kad Pentuers nokrita uz vaiga, valdnieks piecēla viņu un sacīja smaidīdams:
Tu neparakstīji manas Izvēlēšanas aktu, neapliecināji man savu goddevību, un es baidos, vai man nenāksies kādreiz tevi aplenkt Ptaha templī. Nu ko, tu esi nolēmis nepalikt pie manis? Labāk dosies pie Menesa?
Piedod, valdniek, — priesteris atteica, — bet galma dzīve mani tā nogurdinājusi, ka mana vienīgā vēlēšanās tagad ir mācīties gudrībā,
Tu nespēj aizmirst Ramzesu? — Herhors jautāja, — Bet tu taču pazini viņu ļoti īsu laiku, toties pie manis strādāji vairākus gadus…
Nenosodi mani, valdniek, taču… Ramzess XIII bija pirmais faraons, kas juta līdzi nelaimīgajai ēģiptiešu tautai,
Herhors pasmaidīja,
Ak jūs, zinību vīri! — viņš sacīja, pašūpodams galvu, — Tu jau biji tas, kas pievērsi Ramzesa uzmanība vienkāršās tautas stāvoklim, Un tagad tu sēro par viņu, lai gan viņš neko tās labā nav darījis. Tu to paveici, nevis viņš…
Jūs esat dīvaini cilvēki, lai gan prāts jums dižens! — Herhors turpināja, — Arī Meness ir tāds pats… Šis gudrais priesteris uzskata sevi par vismiermīlīgāko cilvēku Ēģiptē, lai gan tieši viņš gāzis dinastiju un pavēris man ceļu uz varu!
Ja viņš nebūtu atsūtījis vēstuli par saules aptumsumu, mēs ar nelaiķi Nofri, iespējams, pašreiz liektu muguras akmeņlauztuvēs… Nu, ej tagad, ej un pasveicini Mēnešu no manis! Un zini, ka es protu būt pateicīgs — tas ir liels valdīšanas noslēpums. Pasaki Menesam, ka izpildīšu jebkuru viņa lūgumu, izņemot vienu — atteikšanos no troņa. Bet pats atgriezies pie manis, kad būsi atpūties. Es parūpēšos, lai tev atrodas cienīgs postenis.
Un Herhors pieskārās ar roku priestera pazemīgi noliektajai galvai.
Epilogs
Mehira mēnesi (novembris — decembris) Pentuers ieradās templi pie Memfisas, kur Meness cītīgi nodevās debesu un zemes pētījumiem.
Vecais prātnieks» nogrimis savās domās, sākumā atkal nepazina Pentueru. Taču atģidies apskāva viņu un vaicāja:
Vai atkal dodies musināt zemniekus, lai stiprinātu faraona varu?
Esmu atnācis, lai paliktu ar tevi un kalpotu tev, — Pentuers atbildēja.
Oho! — Meness iesaucās, uzmanīgi viņu nopētīdams. — Oho! Tātad tev jau apnikusi galma dzīve un augstie amati? Ja tā, lai slavēta šī diena! Kad no mana pilona virsotnes palūkosies uz pasauli, tu redzēsi, cik tā maza un nožēlojama!
Pentuers neko neatbildēja, un Meness atgriezās pie savām nodarbībām. Pēc dažām stundām viņš pārnāca un atrada savu mācekli sēžam tai pašā vietā un stingri raugāmies tālumā, kur vīdēja faraona pils.
Meness iedeva viņam miežu plāceni, nolika blakus krūzi piena un vairs netraucēja viņu.
Tā tas turpinājās vairākas dienas. Pentuers maz ēda, vēl mazāk runāja, naktī reizēm uztrūkās no miega, bet dienā sēdēja nekustīgi, vērdamies vienā punktā.
Menesam nepatika šāds Pentuera noskaņojums. Tādēļ, nosēdies viņam reiz līdzās uz akmens, viņš sacīja:
— Vai tu esi galīgi zaudējis prātu, vai tumsas gari tikai uz laiku apsēduši tevi?
Pentuers palūkojās viņā ar aizmiglotu skatienu.
— Paveries apkārt! — sirmgalvis turpināja. — Tagad ir pats jaukākais gadalaiks. Naktis ir garas un zvaigžņotas, dienas — vēsas, zemi klāj jauna zāle un ziedi. Ūdens upē ir dzidrāks par kristālu, tuksnesī valda klusums, bet gaisā viss skan, čiepst, džinkst…
Pavasaris paveicis tādus brīnumus uz nedzīvās zemes, bet cik gan sastingusi ir tava dvēsele, ja tevi tas neaizkustina! Attopies, es tev saku! Tu esi kā mironis dzīvās dabas vidū. Zem šīs saules tu atgādini sakaltušu dubļu kukurzni, kas trūd starp narcisēm un vijolītēm,