Meness negāja naktī uz ciematu, bet kopā ar Pentueru nakšņoja uz lauka. Viņi vēroja ziedošās pļavas un klausījās cilvēku prieka atbalsīs, paši tajā nepiedalīdamies.
Reiz vakarā lauka darbi tika pabeigti agrāk nekā parasti — ciematā bija ienācis nabadzīgs priesteris ar mazu puisēnu. Lūgdami žēlastības dāvanas, viņi gāja no mājas uz māju. Puisēns spēlēja uz flautas skumīgu melodiju, bet, tai apklustot, priesteris skanīgā balsī dziedāja pa pusei garīgas, pa pusei laicīgas dziesmas.
Meness un Pentuers, gulēdami paugura nogāzē, rau dzijās liesmojošās debesīs, uz kuru zeltainā fona skaidri iezīmējās piramīdu melnie trijstūri un palmu brūnie stumbri ar tumšzaļiem vainagiem. Bet priesteris klīda ar savu dziesmu no mājas uz māju, aizvien ilgāk atpūzdamies pēc katra panta:
— «Cik gan mierīgs šis taisnīgais valdnieks! Beidzot piepildījies brīnišķīgais pareģojums! Kopš Ra laikiem viss vecais iznīkst un tā vietā nāk jaunais. Ik rītu saule uzlec un ik vakaru aiziet uz rietumiem. Vīrietis apaugļo, sieviete ieņem, brīvas elpas pilna ir ikviena krūts! Bet visi, kas dzimuši, — itin visi dodas uz vietu, kura viņiem nolemta…»
— Un kālab tas viss? — pēkšņi ievaicājās Pentuers. — Ja vismaz patiesība būtu tā, ka dzīvība dota dieviem un tikumam par godu! Bet tā nav. Viltīgs ļaundaris, māte, kas top par sievu sava dēla slepkavām, iemīļotā, kas glāstot domā par neuzticību, — lūk, kuriem veicas un sekmējas. Bet prātnieki vada savas dienas bezdarbībā, un krietnie un cēlsirdīgie aiziet bojā, neatstādami pat atmiņas par sevi,
«Pildi ar līksmi šo dienu, ai, valdniek,» — priesteris dziedāja, — «neba daudz tev viņu ir dots! Lai tevi apņem smaržas un vīraks, ar lotosvītnēm apvij slaiko stāvu savai māsai, kas, mājodama tavā sirdī, sēž tev līdzās! Lai dzied un spēlē jums par godu! Atmetiet rūpestus, ļaujieties priekam, jo pēkšņi atausis diena, kad aiziesit klusuma valstībā…»
Saldas smaržas, lotosvītnes — un pēc tam klusums! — Pentuers iesaucās. — Tik tiešām āksts, kas tēlo karavīru, ir vairāk vērts nekā šī pasaule, kur mēs visi par kaut ko izliekamies, negūstot nekādu labumu. Un šis zemes gājums lai būtu nemitīgs aņskurbums? Kur nu!.. Kam iekšas neplosa bads, tam sirdi plosa nemiers. Un, kad iestājas miera brīdis, uzvilnī doma par mūžīgā klusuma valstību un tirda cilvēka dvēseli…
«Tad baudi līksmības dienu, ai, Neferhotep, vīrs ar neaptraipītām rokām! Man zināms tavu priekšteču liktenis. Viņu cietokšņu mūri ir sagruvuši, pilsētas izzudušas, no viņiem pašiem vairs nav ne miņas. No turienes neatgriežas neviens, kas mums varētu pastāstīt, kā viņiem tur klājas, un nomierināt mūsu sirdis. Un tā būs, iekams paši neaizceļoši! turp, kur aizgājuši viņi.»
Vai tev gadījies redzēt mierīgu jūru? — Meness jautāja. — Vai nav tiesa, cik tā garlaicīga — gluži kā miegs bez sapņiem! Un tikai, kad vējš sabango tās gludo virsmu, kad viens vilnis gāžas bezdibenī, bet otrs saslienas stāvus, kad ūdens sāk vizuļot, bet no dzelmes atskan te draudi, te vaimanas, — tad jūra ir lieliska.
Tas pats notiek ar upi. Tā šķiet nedzīva, kamēr plūst vienā virzienā, bet līkumojot tā kļūst valdzinoša. Tāpat arī kalnos. Viendabīga plakankalne ir apnicīga, bet robainas virsotnes, dziļas aizas ir brīnumainas…
— «Iesvaidies ar mirrēm, ietērpies smalkās drānās un priecājies par dievu veltēm!» — dziedāja priesteris.
— «Grezni izrotājies un neļauj grūtsirdībai pārmākt tevi! Izbaudi visu, kamēr dzīvo uz zemes, un neskumdini savu sirdi, iekams pienāk tava sēru diena!»
— Tāpat arī cilvēka dzīve, — Meness turpināja.
— Priekpilni brīži — tie ir viļņi un kalnu virsotnes, bet ciešanas — bezdibeņi un aizas, un dzīve tikai tad ir skaista, ja tajā apvienojas gan viens, gan otrs, ja tā ir līdzīga robainai austrumu kalnu grēdai, kuru mēs apbrīnojam.
— «Tas, kura sirds vairs nepukst,» — priesteris dziedāja, — «nedzird žēlabas un to neskumdina citu bēdas. Tālab rādi gaišu vaigu, baudi līksmības dienas un vairo to skaitu …»
— Vai dzirdi? — Pentuers jautāja, rādīdams uz ciemata pusi, — Tas, kura sirds stājusi pukstēt, ne tikai neskumst par citu bēdām, bet pat nepriecājas par paša dzīvi, lai cik jauka tā būtu. Tad kālabad šis dzīves skaistums, par ko jāmaksā ar mokām un rūgtām asarām?
Nolaidās nakts. Meness ietinās apmetnī un sacīja:
— Ikreiz, kad tev uzmāksies šādas domas, ej uz kādu no mūsu tempļiem un ielūkojies tā sienās, kur gleznojumos savijusies kopā cilvēki, dzīvnieki, augt upes, zvaigznes — gluži kā šai pasaulē, kurā mēs dzīvojam.
Nezinātājs šais gleznojumos neredz nekādas vērtības, un, iespējams, dažs labs ir vaicājis: «Kam tie vajadzīgi? Kālab tajos ieguldīts tik milzīgs darbs?» Bet prātnieks tuvojas šiem gleznojumiem godbijīgi: viņš saskata tajos pagājušo gadsimtu notikumus un apgūst gudrības noslēpumus.
1895, gada 2. maijā trijos pēc pusdienas
Boļeslavs Pruss un viņa romāns «Faraons»
Boļeslavs Pruss ir izcilākais deviņpadsmitā gadsimta poļu klasiskā reālisma pārstāvis. Līdzās tādiem ievērojamiem rakstniekiem kā Henriks Senkevičs, Elīza Ožeško, Stefans 2eromskis un Vladislavs Reimonts viņš devis lielu ieguldījumu pasaules jaunlaiku literatūrā.
Boļeslavs Pruss (īstajā, vārdā Aleksandrs Glovackis) dzimis 1847, gadā Hrubešovā, Ļubļinas apkaimē, paputējuša muižnieka ģimenē. Pēc vecāku nāves rūpes par zēna audzināšanu uzņemas mātesmāsa. 1856. gadā Aleksandrs sāk mācīties Ļubļinas reālskolā, tad pārceļas uz Sedlci. 1883. gadā Polijā uzliesmo pret cara valdību vērsta sacelšanās. «Toreiz,» par šo laikposmu rakstīja V. I. Ļeņins, «revolucionāra bija visa Polija… Toreiz Polija patiesi bija civilizācijas balsts pret carismu, demokrātijas priekšpulks.» {Ļeņins V. 1. Raksti, 6. sēj., 397,—398. Ipp.) Arī Aleksandrs, būdams tai laikā sestās klases skolnieks, piedalās cīņās, tiek ievainots, vēlāk apcietināts un ieslodzīts Ļubļinas cietumā. Kā «dumpiniekam» un «valsts noziedzniekam» viņam draud nāvessods, taču ar krustmātes gādību zēnam izdodas izkļūt brīvībā. Sacelšanās traģiskā sakāve atstāj dziļas pēdas nākamā rakstnieka apziņā: Pruss līdz sirmam vecumam paliek jebkādu bruņotu apvērsumu pārliecināts pretinieks.
1866. gadā Aleksandrs Glovackis beidz Ļubļinas skolu. Šai laikā viņš aizrautīgi interesējas par matemātiku un dabzinātnēm, tādēļ iestājas Varšavas Galvenās skolas Matemātikas un fizikas fakultātē. Grūto materiālo apstākļu dēļ 1868. gadā viņam studijas jāpārtrauc.
Lai nopelnītu iztikai, viņš sāk publicēties Varšavas humoristiskajos žurnālos «Mucha» («Muša») un «Kolce» («Dzeloņi»), gan izjuzdams kaunu par šādu «necienīgu» nodarbošanos, Tādēļ savus joku stāstiņus viņš paraksta ar pseidonīmu Pruss. Zīmīgi, ka pseidonīmam rakstnieks izvēlējies savu dižciltīgo senču ģerboņa nosaukumu «Prus Primo», apliecinādams nevērību pret šļahtiču tradīcijām,
Prusa satīriķa talants saista populārā laikraksta «Kurier Warszawski» («Varšavas Kurjers») redaktora uzmanību, un viņš piedāvā jaunajam autoram kļūt par avīzes pastāvīgu līdzstrādnieku. 1874. gadā B. Pruss sāk tajā iespiest savas slavenās «Hronikas», kuras viņam, ir īsta rakstniecības skola. Viņš ļoti apzinīgi izturas pret saviem žurnālista pienākumiem, cenšoties līdz sīkumiem precīzi attēlot tālaika sabiedriskās parādības. Tādēļ «Hronikas» sniedz ne tikai plašu toreizējās Varšavas dzīves panorāmu, bet arī parāda rakstnieka kritisko nostāju pret valdošās iekārtas netaisnībām, pauž viņa dziļo līdzcietību pret zemāko slāņu postu. Ņirbīgajās sadzīves ainiņās daudz trāpīgu socioloģisku un psiholoģisku novērojumu, kas jau iezīmē B. Prusa rakstniecības stilu nākotnē.