Savas publicista darbības sākumā B. Pruss izjūt poļu liberālās buržuāzijas sabiedriski politiskās programmas (tā saucamā Varšavas pozitīvisma) ietekmi un aizraujas ar buržuāziskā progresa idejām, kuru pamatā ir strauja ekonomiskā attīstība, rūpniecības un lauksaimniecības modernizācija. Pozitīvistus iedvesmoja evolucionisma par matlicējs angļu filozofs un sociologs Herberts Spensers, kas, pamatodamies uz Darvina mācību, pielīdzināja sabiedrību dzīvam organismam. Tāpat kā bioloģiska organisma veselību nosaka visu tā orgānu saskanīga darbība, tā sabiedrības sekmīgu attīstību veicina visu šķiru harmoniska sadarbība. Tādēļ pozitīvisti nosodīja šļahtas dīkdienīgo dzīvesveidu, aicināja uz «organisku» darbu, sludināja sieviešu emancipāciju un veicināja tautas izglītību, saskatot zinātņu popularizēšanā vienu no galvenajiem progresa priekšnoteikumiem. Šīs idejas radušas atspoguļojumu visā Prusa daiļradē, arī romānā «Faraons».
Vēlākajos rakstos Pruss kritiski vērtē buržuāzisko sabiedrību un atmasko sociālās pretrunas. LiteratūrkrRiskajos apcerējumos rakstnieks iestājas par reālistisku mākslu, kas kalpo sabiedrības interesēm, nevis noslēdzas sevī.
1878.—1888. gadā līdzās humoristiskajiem parādās ari viņa nopietnie stāsti, tādi kā «Stasja piedzīvojumi» (1879), «Mihalko» (1880), «Aņeļka» (1880), «Anteks» (1880), «Lei jerķaste» (1881), «Bērnības grēki» (1883), «Pils un būda» (1885), «Bāreņu liktenis» (1886). Šajos darbos atainojumu gūst vienkārši cilvēki, kas, pievīlušies savās dzīves cerībās, izjūt sabiedrisku netaisnību. Precīza psiholoģiska analīze tajos apvienojas ar humoru un siltu lirismu, kas piešķir stāstiem neatkārtojamu nokrāsu. Prusa īsajā prozā ieskanas arī dzēlīga šļahtas kritika, sašutums par necilvēciskajiem apstākļiem, kādos dzīvo nabadzīgie pilsētnieki, sāpe par bērnu likteni. Kā norādīja H. Senkevičs, «Pruss pirmais ievedis literatūrā dienas algādžu šķiru, kas pārtiek no darba fabrikās».
Astoņdesmitajos gados rakstnieks pievēršas apjomīgākiem darbiem, kas vēl lielākā mērā pauž viņa vilšanos buržuāziskajā progresā. Taču pat visdziļākās ideoloģiskās krīzes gados B. Pruss nezaudē ticību tautai; par to liecina viņa garais stāsts «Priekšpostenis» (1885), kur galvenais varonis ir zemnieks. Rakstnieks meistariski attēlojis zemnieka raksturu, kurā patriarhālās īpašības apvienojas ar dumpīgām noskaņām. Stāsta pamatideja ir pārliecība, ka vienīgi zemnieks ar savu strādīgumu un sīkstumu spēj noturēt «priekšposteni» un uzvarēt cīņā ar vācu kolonistiem, kuriem gļēvi padodas muižnieki.
Romānā «Lelle» (1887–1889) B. Pruss pārsteidz laikabiedrus ar plašu dzīves tvērumu, satura bagātību, raksturu dažādību un kompozīcijas svaigumu. Šai darbā rakstnieks radījis toreizējās Polijas sabiedriskās dzīves un tikumu episku panorāmu vairākās paaudzēs. Galvenā varoņa Staņislava Vokuļska tēlā B. Pruss atveidojis pretrunīgu un sarežģītu raksturu, kas apliecina domu, ka tālaika sabiedrībā ar neparastām dotībām apveltīts cilvēks, kurš izvirza sev augstākus mērķus, neglābjami iet bojā.
Savā nākamajā darbā — romānā «Emancipantes» (1890–1893) rakstnieks attēlo Varšavas un provinces dzīvi. Romāna varone jauniņā, trauslā skolotāja Madzja Bžeska, kas allaž gatava palīdzēt citiem, «labsirdības ģēnijs», neatrod sev vietu sabiedrībā, kur visu pērk un pārdod.
Lasītājiem un kritiķiem pilnīgi negaidīta ir Prasa pievēršanās vēsturiskajai tematikai, kad 1895, 1896, gadā žurnāla variantā, bet 1897. gadā atsevišķā grāmatā iznāk viņa jaunais romāns «Faraons». Lai gan nosaukums vedina domāt, ka autora uzmanības centrā būs viens cilvēks, Ramzess XIII, un viņa liktenis, faktiski romānā attēlota Senās Ēģiptes sabiedrība, visu tās slāņu plaša dzīves aina. Sižeta pamatā ir divu pretēju spēku cīņa ne tikai varas dēļ — tā ir cīņa par principiem, uz kurieni, pēc rakstnieka domām, jābalstās veselīgai sabiedrībai. Vienā pusē — tālredzīgie, piesardzīgie, gudrie un viltīgie priesteri ar Herhoru priekšgalā, otrā — jaunais, pārgalvīgais princis, kas nevadās pēc abstraktām idejām, bet cenšas īstenot savas sirdsvēlmes. Taču, lai cik labvēlīgi autors noskaņots pret cēlsirdīgo jaunekli, viņš apzinās, ka Ramzesa XIII uzvara būtu objektīvi kaitīga valstij. Faraons pēdējā sadursmē ar priesteriem zaudē tāpēc, ka viņi spējuši atklāt dabas noslēpumus un izmantot šīs zināšanas, ne tikai lai apvaldītu sadumpojušos tautu, bet arī lai dabūtu to savā pusē. Pūli, kas atbalsta valdnieku, šausmina saules aptumsums, un tas paniskās bailēs pamet kaujas lauku, vēl iekams kauja sākusies. Par spīti savām neslēptajām simpātijām pret Ramzesu, racionālists Pruss liek svinēt uzvaru priesteru saltajam intelektam, nevis faraona kvēlajām jūtām.
Prusa interese par Seno Ēģipti saistīta ar jaunatklājumiem, kas deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē izdarīti tās teritorijā. Tomēr «Faraons» nav zinātnisks traktāts un nepretendē uz dokumentālu precizitāti. Romānā attēloto laikmetu un vidi no autora šķir trīs tūkstoši gadu un tikpat daudz kilometru, taču tas rakstīts, nevis lai pavēstītu par seniem notikumiem un tālām zemēm, bet gan lai izvirzītu aktuālus jautājumus par valsts un varas mehānismu. Ar to izskaidrojamas B, Prusa apzināti un neapzināti pieļautās atkāpes no vēsturiskās patiesības, kuru rakstnieks iepazinis, iepriekš rūpīgi Izstudējot viņam pieejamos zinātniskos pētījumus eģiptoloģijā. Šeit pirmām kārtām jāmin Gastona Maspero «Apcerējumi par Ēģiptes mitoloģiju un arheoloģiju». Ziņas par Ramzesu XIII Pruss smēlies no 1879. un 1890. gadā Viļņā izdotās poļu ceļotāja un zinātnieka Ignācija Zagella divsējumu «Senās Ēģiptes vēstures».
Dažādos avotos minēti vienpadsmit, divpadsmit un pat trīspadsmit (kā Zagellam) faraoni ar Ramzesa vārdu. Jaunākie pētījumi tomēr liecina, ka pēdējais XX dinastijas valdnieks bijis Ramzess XI un ka tieši viņam atņēmis varu virspriesteris Herhors, pats uzkāpdams tronī. Turpretī Pruss bija pārliecināts, ka Ramzess XIII ir vēsturiska persona, taču rakstura īpašības autors viņam piedēvē pēc sava prāta. Pretēji tam, ko par XX dinastijas pēdējiem faraoniem apgalvo Žagells, Pruss attēlo Ramzesu XIII kā enerģisku un cēlsirdīgu jaunekli, bet viņa tēvu — kā vāju, nevarīgu sirmgalvi. Turklāt rakstnieks savu Ramzesu XIII apveltī ar XVIII dinastijas faraona Amenhotepa IV Ehnatona iezīmēm, kurš, kā zināms, tiecās reformēt reliģiju, ieviešot vienīgā dieva Atona kultu, un vienlaikus konfiscēja milzīgos tempļu īpašumus, lai, balstoties uz sabiedrības vidējiem slāņiem, vājinātu priesteru vara, kas jau toreiz Ēģiptē bija ārkārtīgi liela. Romāna galvenā tēma ir cīņa starp šiem abiem spēkiem — cīņa, kurā, aizstāvot savtīgās intereses, iesaistās dažādas šķiras un sabiedriskie grupējumi.
Pruss rāda priesteru nevaldāmo mantkārību, kas nenovēršami izraisīja tautas lielum lielā vairuma nabadzību un nežēlīgu ekspluatāciju. Romānā spilgti attēlots drausmīgais stāvoklis, kādā bija nonākuši ēģiptiešu tautas zemākie slāņi — valsts varenības īstenais pamats: «Sodīšana ar nūjām bija tikpat izplatīta «laimīgā» faraona valstī kā ēšana un gulēšana. Sita bērnus un pieaugušos, zemniekus, amatniekus, kareivjus, virsniekus, ierēdņus. Ikviens saņēma savu tiesu nūju, izņemot priesterus un augstmaņus, kurus nebija vairs kam sist.» Priesteru kārta bija sagrābusi neizsmeļamas bagātības un milzīgas zemes platības, tai piederēja veselas pilsētas un zelta raktuves Nobijā. Pieaugot priesteru ekonomiskajai varenībai, nostiprinājās ari viņu politiskā loma, un bieži viņiem izdevās izšķiroši ietekmēt valsts likteņus. Šai ziņā Prusa sniegtā Senās Ēģiptes sabiedrības aina pilnīgi atbilst vēsturiskajai patiesībai. Te atskāršama arī antiklerikālā ievirze, kas parādās rakstnieka daiļradē, autoram vērojot sava laika garīdzniecības dzīvi, it īpaši katoļu baznīcas noteicošo stāvokli Polijā.